9. pants

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts

Mg. iur. Gunvaldis Davidovičs - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Lai gan valsts nodeva un drošības nauda ir atšķirīgi

institūti, to atšķirības neesot tik būtiskas, lai ietekmētu

kopējos secinājumus par tiesas pieejamību privāto tiesību

juridiskajai personai, kurai nav attiecīgā maksājuma veikšanai

pietiekamu finanšu līdzekļu. Tāpēc argumenti, kas pausti

Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra spriedumā

lietā Nr. 2021-22-01, esot ņemami vērā un pilnībā

attiecināmi arī uz izskatāmās lietas pamatjautājumu.

Valsts nodeva un drošības nauda esot savstarpēji nošķirami

institūti, jo atšķiroties to piemērošanas mehānismi, taču mērķi,

kuru dēļ noteikta valsts nodevas vai drošības naudas samaksa,

esot līdzīgi un savstarpēji pārklājoties. Par leģitīmu mērķi

valsts nodevas noteikšanai par prasības pieteikuma iesniegšanu

esot atzīta pirmkārt tiesu sistēmas funkcionalitātes

nodrošināšana, kā arī personu atturēšana no nepamatotu prasības

pieteikumu iesniegšanas. Turklāt paredzamo tiesāšanās izdevumu

apmērs varot radīt arī netiešu efektu, proti, mudināt parādnieku

labprātīgi izpildīt saistības, tādējādi novēršot nepieciešamību

izmantot tiesības vērsties tiesā.

Analizējot valsts nodevas un drošības naudas kopīgās un

atšķirīgās iezīmes, esot norādāms, ka drošības nauda parasti tiek

maksāta gadījumos, kad lietas dalībnieks lūdz attiecīgā tiesas

nolēmuma, izņemot pirmās instances tiesas spriedumu, pārskatīšanu

jeb, citiem vārdiem sakot, iespējami pieļautas tiesas kļūdas

konstatēšanu. Savukārt valsts nodevas maksājums visbiežāk esot

saistīts ar attiecīgās strīda puses civiltiesiskās atbildības

konstatēšanu, proti, situāciju, kad attiecīgā strīda puse nav

labprātīgi pildījusi savas saistības vai pienākumu un tādējādi

devusi otrai pusei pamatu tiesvedības iniciēšanai.

No valsts nodevas un drošības naudas maksāšanas pienākuma

aspekta esot ņemams vērā arī tas, kādā procesuālajā stadijā

lietas dalībniekam attiecīgais maksājums ir jāveic. Drošības

naudas maksājums Civilprocesa likumā ir paredzēts jau ierosinātās

tiesvedības lietās, proti, situācijās, kad attiecīgais lietas

dalībnieks jau īsteno Satversmē noteiktās pamattiesības, proti,

savas tiesības uz pieeju tiesai. Ja finansiālās grūtībās nonākusi

privāto tiesību juridiskā persona nespēj samaksāt Civilprocesa

likumā noteikto drošības naudu, tad tās iespējas atrisināt savas

finansiālās grūtības esot ļoti ierobežotas, ņemot vērā

salīdzinoši īso laika posmu, kādā iesniedzams attiecīgais

procesuālais dokuments, par kuru maksājama drošības nauda. Tāpēc

valstij vajagot veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu

tiesas pieejamību arī tādai privāto tiesību juridiskajai

personai, kura objektīvu iemeslu dēļ nespēj veikt ar tiesvedības

procesu saistītus maksājumus.

Mazliet atšķirīgi esot vērtējams valsts nodevas maksājums, kas

Civilprocesa likumā noteikts par prasības pieteikuma iesniegšanu

tiesā. Esot jāņem vērā, ka prasījums pats par sevi ir aktīvs,

kuram ir vērtība, kurš parasti tiek atspoguļots arī konkrētās

juridiskās personas bilancē un kurš attiecīgi var nonākt

civiltiesiskajā apgrozībā. Tādējādi prasības celšana tiesā neesot

vienīgais līdzeklis, ko finansiālās grūtībās nonākusi privāto

tiesību juridiskā persona var izmantot, lai nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā īstenotu Satversmes 92. panta trešajā

teikumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Prasības

pieteikuma iesniegšanai tiesā parasti neesot arī noteikti tik īsi

termiņi kā blakus sūdzības, kasācijas sūdzības vai cita attiecīga

procesuālā dokumenta, par kuru maksājama drošības nauda,

iesniegšanai. Parasti prasības celšana esot saistīta ar

subjektīvo tiesību īstenošanu noilguma vai prekluzīvā termiņa

ietvaros. Attiecīgi šādā gadījumā privāto tiesību juridiskajai

personai esot ievērojami vairāk laika nepieciešamo finanšu

līdzekļu piesaistīšanai.

Privāto tiesību juridiskās personas pilnīga vai daļēja

atbrīvošana no valsts nodevas samaksas nozīmētu to, ka attiecīgo

izdevumu segšanu uzņemas sabiedrība kopumā. Vispār esot secināms,

ka sabiedrībai nav jāfinansē atsevišķu subjektu komercdarbība,

bet jāpiedalās vienīgi tādu privāto tiesību juridisko personu

tiesību un interešu aizsardzībā, kuras kalpo svarīgiem

sabiedrības mērķiem. Ja privāto tiesību juridiskā persona ir

komersants ar peļņas gūšanas raksturu, tad attiecīga atbrīvojuma

noteikšana varot tikt vērtēta arī no brīvas un godīgas

konkurences un valsts atbalsta aspekta, proti, analizējot

attieksmi pret citiem tirgus dalībniekiem salīdzināmās

situācijās. Esot jāņem vērā, ka ne visos gadījumos prasījuma

tālāknodošana privāttiesiskajā apgrozībā - cesijas vai ķīlas ceļā

- var būt iespējama. Tāpat finansiālās grūtībās nonākušai privāto

tiesību juridiskajai personai valsts nodevas samaksas pienākums

varot būt saistīts ne tikai ar noilguma vai prekluzīvo termiņu

prasības celšanai, bet arī ar citiem Civilprocesa likumā

noteiktajiem termiņiem. Piemēram, prasības nodrošināšanas

gadījumā, jo īpaši tad, ja prasības nodrošināšana nepieciešama

pirms prasības celšanas, vai apelācijas sūdzības iesniegšanas

gadījumā, risinājums par pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no valsts

noteikto maksājumu samaksas esot nepieciešams tūlītēji. Tātad

apstrīdētā norma atsevišķos gadījumos tomēr var ierobežot privāto

tiesību juridiskās personas tiesības uz pieeju tiesai.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai tāds

regulējums, kas vispār neļauj kādai personai lūgt atbrīvojumu no

valsts nodevas samaksas vai citu līdzīgu maksājumu veikšanas,

pats par sevi varot būt nesavietojams ar Konvencijas

6. panta 1. punktu. Lai gan valstij nav pienākuma

nodrošināt privāto tiesību juridiskajai personai atbrīvojumu no

valsts nodevas samaksas, tomēr tas, ka privāto tiesību

juridiskajai personai vispār nav tiesību lūgt tiesu lemt par tās

atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas, esot uzskatāms par

tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu.

Secinājumu

daļa