5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Apstrīdētā norma personai ierobežojot Satversmes

92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, taču

pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu.

Valsts nodeva pēc būtības esot piemērots veids, kā mazināt

nepamatotu sūdzību iesniegšanu, aicinot prāvniekus rūpīgāk

izvērtēt tiesāšanās nepieciešamību. Turklāt juridiskajām personām

netieši tiekot uzlikts pienākums atbildīgi plānot savu

saimniecisko darbību un finanšu līdzekļu izlietojumu tādā veidā,

lai tās varētu segt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi pamattiesību

ierobežojumam esot leģitīms mērķis un likumdevēja izraudzītie

līdzekļi kopumā esot piemēroti šā mērķa sasniegšanai.

Tomēr, ņemot vērā Satversmes tiesas judikatūru, esot secināms,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam.

Satversmes tiesas lietā Nr. 2021-22-01 esot vērtēts

jautājums par privāto tiesību juridisko personu tiesībām lūgt tās

atbrīvot no drošības naudas samaksas par blakus sūdzības

iesniegšanu, un attiecīgajā spriedumā ietvertās atziņas būtu

piemērojamas arī izskatāmajā lietā. Sevišķi nozīmīgi tas esot,

ņemot vērā to, ka drošības naudas apmērs bieži vien ir mazāks par

valsts nodevas apmēru. Satversmes tiesa lietā Nr. 2021-22-01

esot norādījusi: nav pieļaujama tāda situācija, ka personai tiek

liegta pieeja tiesai tāpēc, ka tai trūkst drošības naudas

samaksai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Savukārt tad, ja

juridiskā persona nespēj samaksāt valsts nodevu, šādas sekas būtu

teju vai visos gadījumos, tāpēc Satversmes tiesas spriedumā lietā

Nr. 2021-22-01 izteiktās atziņas vēl jo vairāk būtu

attiecināmas uz izskatāmajā lietā apstrīdēto normu. Esot jāņem

vērā arī tas, ka privāto tiesību juridiskās personas var būt

dažādas - gan tādas, kam ir peļņas gūšanas raksturs, gan tādas,

kam tā nav.

Tiesībsargs pievienojas Satversmes tiesas spriedumā lietā

Nr. 2021-22-01 paustajam, ka privāto tiesību juridiskajai

personai gan ir jābūt spējīgai plānot savus finanšu līdzekļus tā,

lai varētu segt savus izdevumus, tomēr jautājumā par tiesību uz

taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka

ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai jāspēj nodrošināt

finanšu līdzekļus, kas nepieciešami, lai samaksātu drošības naudu

par blakus sūdzības iesniegšanu. Šāds pieņēmums varētu radīt tādu

demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai

nav iespējas īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tai nav

šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu.

Lai gan privāto tiesību juridiskā persona var tikt atbrīvota

no valsts nodevas samaksas, ja atbilstoši Maksātnespējas likumam

ir pasludināts šīs personas maksātnespējas process, tomēr šāds

regulējums esot pārlieku šaurs un neaptverot virkni gadījumu, kad

privāto tiesību juridiskā persona var nebūt spējīga samaksāt

valsts nodevu. Tādējādi arī privāto tiesību juridiskajai personai

vajadzētu būt nodrošinātai iespējai lūgt tiesu lemt par tās

atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas.