Par Civilprocesa likuma 43. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas

pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās -

norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurai varētu

būt nozīme, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Konvencijas 6. panta 1. punktā garantētās tiesības

uz pieeju tiesai neesot absolūtas, un valsts baudot ievērojamu

rīcības brīvību, nosakot, kādos gadījumos un kādā apmērā šīs

tiesības ierobežot, tomēr attiecīgajiem ierobežojumiem vajagot

būt noteiktiem ar likumu, vērstiem uz leģitīma mērķa sasniegšanu

un samērīgiem. Turklāt ierobežojumi personu tiesībām uz pieeju

tiesai nedrīkstot būt tādi, kas pēc būtības liegtu personai

tiesības efektīvi īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Prasība veikt kādu maksājumu pirms prasības iesniegšanas tiesā

esot uzskatāma par personas tiesību uz pieeju tiesai

ierobežojumu. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrai, konkrētā situācijā pārliecinoties par to, vai

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, būtiski esot vairāki

kritēriji: pieprasītās summas apmērs; tiesvedības posms un

brīdis, kurā šī apmaksa jāveic, kā arī ietekme uz procesu kopumā;

maksājuma nepieciešamības pamatojums; personas iespējas apmaksāt

šo summu un iespējas lūgt atvieglojumus vai atbrīvojumu no

pienākuma veikt šādu maksājumu, kā arī citi apsvērumi, kas

atkarīgi no katras individuālās situācijas.

Gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Satversmes tiesas

judikatūrā esot atzīts, ka principi, kas attiecas uz tiesībām uz

pieeju tiesai, un ar šīm tiesībām saistītās procesuālās

garantijas ir vienlīdz piemērojamas gan fiziskajām, gan

juridiskajām personām. Proti, neesot pamata no procesuālo

garantiju aizsardzības tvēruma izslēgt juridiskās personas.

Turklāt jau iepriekš esot atzīts, ka tāds regulējums, kas

vispārīgi nepieļauj to, ka jebkāda persona vai personu grupa

lūgtu atbrīvojumu no tiesas maksājumu veikšanas, tai skaitā

valsts nodevas samaksas, pats par sevi var būt nesavietojams ar

Satversmes 92. pantu un Konvencijas 6. panta

1. punktu.

Izskatāmajā lietā svarīgi esot Satversmes tiesas judikatūrā

jau iepriekš izdarītie secinājumi jautājumā par privāto tiesību

juridiskās personas tiesībām lūgt to atbrīvot no drošības naudas

samaksas par blakus sūdzības iesniegšanu.