7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes docente Dr. iur. Daina Ose

-, vadoties no izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem, norāda,

ka privāto tiesību juridiskā persona ir izmantojusi savas

tiesības vērsties tiesā un iesniegusi prasību par nodarīto

zaudējumu piedziņu tādā apmērā, kādā tā spēj samaksāt valsts

nodevu par iespējamo zaudējumu summu. Tas nozīmējot, ka privāto

tiesību juridiskās personas tiesības uz tiesas pieejamību nav

liegtas pēc būtības, bet varētu būt ierobežotas ar to iespējamo

savlaicīgi plānoto finanšu līdzekļu apjomu, kurus attiecīgā

juridiskā persona spēj novirzīt tiesvedībām, kas rodas vai var

rasties juridiskās personas pārvaldes institūciju darbības vai

bezdarbības un pieņemto lēmumu rezultātā.

Atšķirībā no citiem procesiem tiesā, civilprocesā procesuālo

darbību realizācija, tajā skaitā iespēja vērsties vai nevērsties

ar prasību tiesā, prasības priekšmeta, pamata un prasījuma

noteikšana, esot personas brīvās gribas izpausme. To

civilprocesuālo instrumentu izvēle, kurus persona kā lietas

dalībnieks dispozitivitātes un sacīkstes principa ietvaros var

izmantot, esot visai plaša. Tā, piemēram, Civilprocesa likums

pieļaujot to, ka prasītājs rakstveidā groza prasības pamatu vai

priekšmetu vai palielina prasījumu apmēru, iekams nav uzsākta

lietas izskatīšana pēc būtības. Vēlāka prasījuma apmēra

palielināšana pieļaujot to, ka prasītājs par šo prasījuma daļu

valsts nodevu samaksā vēlāk.

Valsts nodevas samaksas pienākums, kas ar likumu noteikts

personai, kura vēlas vērsties tiesā savu aizskarto vai apstrīdēto

civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai,

pats par sevi neesot pretrunā ar Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām.

Pašlaik privāto tiesību juridiskajai personai iespēja tikt

atbrīvotai no tiesas izdevumu samaksas esot noteikta Civilprocesa

likuma 43. panta pirmās daļas 10. punktā, proti, šīs

personas maksātnespējas gadījumā, ja maksātnespējas

administrators vēršas ar prasību tiesā maksātnespējīgās

juridiskās personas vārdā. Šādos gadījumos juridiskās personas

mantiskais stāvoklis esot izvērtēts noteikta procesa ietvaros un

tas atbilstot maksātnespējas pazīmēm. Tādējādi tiesai vai

tiesnesim nevarot būt šaubu par juridiskās personas spēju veikt

noteiktus maksājumus citās tiesvedībās.

Eiropas Savienības dalībvalstu vidū neesot vienotas izpratnes

par privāto tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no tiesas

izdevumu samaksas pilnā apmērā vai noteiktā daļā šīs personas

mantiskā stāvokļa dēļ. Tas, vai juridiskajām personām jābūt

nodrošinātām tiesībām lūgt atbrīvojumu no tiesas izdevumu

samaksas, esot tiesībpolitisks jautājums, kam tādā situācijā, ja

šādas tiesības būs noteiktas plašam personu lokam, varot būt

ietekme uz valsts budžetu. Savukārt noteiktu privāto tiesību

juridiskās personas mantiskā stāvokļa vērtēšanas kritēriju

ietveršana apstrīdētajā normā neesot lietderīga, ņemot vērā

iespējamo situāciju daudzveidību. Līdzīgi kā tiek izvērtēts

fiziskās personas mantiskais stāvoklis, arī privāto tiesību

juridiskās personas spēja vai nespēja samaksāt tiesas izdevumus

esot nosakāma, vērtējot individuālos apstākļus, konkrētās

juridiskās personas iesniegtos pierādījumus un pamatojumu.

Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas regulējumam

atbilstu noteiktu juridisko personu, kuru mērķis ir nevis peļņas

gūšana, bet gan sabiedrisko interešu vai kolektīvo interešu

aizsardzība, atbrīvošana no tiesas izdevumiem gadījumos, kad

attiecīgā juridiskā persona atbilst noteiktiem kritērijiem. Tomēr

šie vērtēšanas kritēriji būtu saistāmi nevis ar attiecīgās

juridiskās personas mantisko stāvokli, bet gan ar tās darbības

mērķi.