6. pants
noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

tiesību un pienākumu [...] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu

lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā, ar likumu

noteiktā tiesā." Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir

konstatējusi, ka Konvencijas 6. pants dalībvalstīm neuzliek

par pienākumu visos gadījumos izveidot kasācijas instances vai

apelācijas instances tiesas. Tomēr, ja šādas tiesas tiek

izveidotas, tām savā darbībā jāievēro Konvencijas 6. pants

(sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Decourt v. Belgium,

judgement of 17 January 1970, para. 25; Staroszczyk v.

Poland, judgement of 22 March 2007, para. 125; Dunayev v.

Russia, judgement of 24 may 2007, para. 34).

Tātad Satversmes 92. pants

neliedz likumdevējam noteikt brīdi, kurā stājas spēkā apelācijas

instances spriedums, tomēr ir jāizvērtē, vai Civilprocesa likuma

434. pantā ietvertais tiesiskais regulējums atzīstams par

tādu, kas nodrošina taisnīgu un Satversmei atbilstošu lietu

izskatīšanas procedūru.

12. Satversme tieši

neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu

ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu).

Arī ECT norādījusi, ka tiesības uz

taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Šie tiesību

ierobežojumi tomēr nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot

tiesības uz taisnīgu tiesu (sk., piemēram, ECT spriedumus

lietās: Edificaciones March Gallego S.A. v. Spain, judgement of

19 February 1998, para. 34; Garcia Manibardo v. Spain,

no. 38695/97, para. 36; Staroszczyk v. Poland,

judgement of 22 March 2007, para. 125). Tādējādi gan

Satversmes tiesa, gan arī ECT nepārprotami secinājušas, ka

tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek

atņemtas pēc būtības.

Satversmes tiesa jau norādījusi,

ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām

personas tiesībām, tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām

nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 10. punktu). Personas pamattiesības,

arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai Satversmē

noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu

aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.

Satversmes 86. pants noteic,

ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības

piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā". Skatot

kopsakarā Satversmes 86. pantu un Satversmes 92. panta

pirmo teikumu, secināms, ka tiesības vērsties tiesā var

ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums

ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

Līdz ar to

jāizvērtē, vai Civilprocesa 434. pantā ietvertais tiesību

ierobežojums, pirmkārt, ir noteikts ar likumu, otrkārt, vai šim

ierobežojumam ir leģitīms mērķis, treškārt, vai ierobežojums ir

samērīgs ar leģitīmo mērķi.

13. Pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu. Apstrīdētā norma ietverta

Civilprocesa likumā, kas ir pieņemts un izsludināts Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

Tātad

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

14. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13. punktu un Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu).

14.1. Saeimas atbildes

rakstā norādīts, ka Civilprocesa likuma 434. panta

nepieciešamība pamatojama ar civiltiesiskās apgrozības interesēm,

proti, iespējami drīzāk ļaut tiesiski rīkoties ar strīdus mantu.

Lietas izskatīšana trīs instancēs bez iespējas ātrāk uzsākt

sprieduma izpildi varētu būtiski apdraudēt civiltiesiskās

apgrozības ātrumu (sk. lietas materiālu 1. sējuma

87. un 164. lpp.). Senāta paustajā viedoklī

norādīts, ka šīs normas mērķis esot civilprocesa efektivitātes

nodrošināšana, paredzot likumā iespēju tiesas spriedumu izpildīt

jau pēc tam, kad lieta ir izskatīta pēc būtības divās tiesu

instancēs un ir pasludināts apelācijas instances tiesas spriedums

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 73. -

74. lpp.).

14.2. Eiropas Padomes

Ministru komiteja atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 15.b punktam

ir tiesīga pieņemt rekomendācijas dalībvalstu valdībām. Lai arī

šīs rekomendācijas nav juridiski saistošas, tās tiek pieņemtas

jautājumos, kas tiek atzīti par dalībvalstu kopējo politiku.

Eiropas Padomes Ministru komiteja 1984. gada

28. februārī pieņēmusi rekomendāciju Nr. R (84)5 par

civilprocesa principiem tiesas spriešanas uzlabošanai

[Recommendation No. R (84) on the principles of civil

procedure designed to improve the functioning of justice] un

1995. gada 7. februārī pieņēmusi Eiropas Padomes

rekomendāciju Nr. R (95)5. Minētās rekomendācijas tika

pieņemtas, citastarp ievērojot nepieciešamību veicināt tiesas

procesa efektivitāti, kā arī ikvienas personas tiesības uz lietas

izskatīšanu saprātīgā termiņā. Viens no šo rekomendāciju

pamatmērķiem ir tiesas procesa efektivitātes veicināšana.

Tādējādi arī Eiropas Padome ir norādījusi uz nepieciešamību

veicināt tiesas procesa efektivitāti.

14.3. Satversmes tiesa jau

iepriekš ir secinājusi, ka mērķis nodrošināt strīdu ātrāku un

efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, var tikt

atzīts par leģitīmu Satversmes 92. pantā noteikto tiesību

ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 8.4. punktu). Tāpat tiesības uz

taisnīgu tiesu var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu tiesu

darbības efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

8.2. punktu un Satversmes tiesas 2004. gada

5. novembra sprieduma lietā Nr. 2004-04-01

12. punktu).

Tādējādi

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

15. Samērīguma princips

prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas

interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai tiek

nodrošināts līdzsvars starp tiesas procesa efektivitātes

nodrošināšanu, no vienas puses, un personas tiesībām uz taisnīgu

tiesu, no otras puses.

Lai konstatētu, vai samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

16. Leģitīmā mērķa

sasniegšanas labad likumdevējs noteicis, ka apelācijas instances

spriedums likumīgā spēkā stājas tā pasludināšanas brīdī.

16.1. Sprieduma

pasludināšanu reglamentē Civilprocesa likuma 433. pants,

kura pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesas spriedums

tiek pasludināts šā likuma 199. pantā noteiktajā kārtībā,

tas ir, tādā pašā kārtībā, kā tiek pasludināts pirmās instances

tiesas spriedums. Atbilstoši Civilprocesa 199. pantam

spriedumu pasludina, to nolasot.

Civilprocesa 199. pants

atsevišķi regulē arī saīsinātā sprieduma pasludināšanas kārtību,

nosakot, ka "pasludinot saīsinātu spriedumu, tiesa paziņo datumu,

kad būs sastādīts pilns sprieduma teksts". Šajā gadījumā pilnu

sprieduma tekstu tiesa sastāda 14 dienu laikā. Senāta 2005. gada

5. maija spriedumā lietā Nr. SKC-303, skaidrojot

saīsinātā apelācijas instances sprieduma spēkā stāšanās brīdi,

norādīts: "Atbilstoši Civilprocesa likuma 434. pantam

apelācijas instances tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Līdz ar to apelācijas instances tiesas

sprieduma stāšanās likumīgā spēkā saistīta tikai ar

pasludināšanas brīdi, bet ne ar pilna sprieduma sastādīšanu, kas

netiek pasludināts" (sk. lietas materiālu 1. sējuma

30. lpp.).

Tādējādi apelācijas instances

tiesas spriedums stājas spēkā, tiesnesim to pasludinot, tas ir,

nolasot tiesas sēžu zālē. Turklāt saīsinātais spriedums stājas

likumīgā spēkā rezolutīvās daļas pasludināšanas brīdī, lai gan

lietas dalībnieki vēl nav iepazinušies ar pilnu sprieduma tekstu

un tātad arī ar tiesas paustajiem argumentiem, kas bijuši pamatā

konkrētā nolēmuma pieņemšanai.

16.2. Civilprocess veido

vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu. Lai nodrošinātu

tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, Civilprocesa likumā

nedrīkst būt tādas iekšējas pretrunas, kas tiesības uz taisnīgu

tiesu varētu padarīt par neefektīvām. Tādējādi ir jāsalīdzina

Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā stājas spēkā

apelācijas instances tiesas spriedums, ar šajā pašā likumā

noteikto kārtību, kādā stājas spēkā pirmās instances tiesas

spriedums. Gan pirmās instances tiesas, gan apelācijas instances

tiesas kompetencē ietilpst lietas faktisko apstākļu

noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un izvērtēšana. Pie tam gan

pirmās, gan otrās instances spriedums var tikt pārsūdzēts

augstākas instances tiesā, izņemot gadījumus, kad sprieduma

pārsūdzēšanu augstākas instances tiesā likums neparedz.

No Civilprocesa likuma izriet, ka

pirmās instances tiesas spriedums civilprocesā stājas likumīgā

spēkā pēc tam, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai apelācijas

kārtībā un sūdzība nav iesniegta. Ja apelācijas instances tiesa

apelācijas sūdzību atstājusi bez izskatīšanas vai apelācijas

tiesvedību izbeigusi, spriedums stājas spēkā attiecīgā lēmuma

pasludināšanas brīdī. Ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā

nepārsūdzētajā daļā spriedums stājas spēkā, kad notecējis tā

pārsūdzēšanas termiņš.

Atbilstoši Civilprocesa

434. pantam apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā

stāšanās tiek saistīta vienīgi ar tā pasludināšanu. Turklāt

Civilprocesa likumā ietvertais tiesiskais regulējums ir

pretrunīgs, jo, no vienas puses, nosaka apelācijas instances

tiesas sprieduma spēkā stāšanos ar pasludināšanas brīdī, bet, no

otras puses, paredz šāda sprieduma pārsūdzēšanu kasācijas

kārtībā.

Līdz ar to Civilprocesa likumā

noteiktā apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās

kārtība būtiski atšķiras no kārtības, kādā stājas spēkā pirmās

instances spriedums civilprocesā.

16.3. Lai izvērtētu

apstrīdētajā normā noteiktā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa

sasniegšanai, papildus nepieciešams ņemt vērā arī likumīgā spēkā

esošā tiesas sprieduma tiesiskās sekas.

Likuma "Par tiesu varu"

16. panta otrā daļa noteic, ka spriedums, kas stājies

likumīgā spēkā, ir izpildāms. Savukārt šā panta ceturtā daļa

noteic, ka šādam spriedumam ir likuma spēks, tas ir visiem

obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

Arī Civilprocesa 538. pants noteic, ka tiesas spriedumi un

lēmumi izpildāmi pēc to stāšanās likumīgā spēkā, izņemot

gadījumus, kad saskaņā ar likumu vai tiesas spriedumu tie

izpildāmi nekavējoties. Līdz ar to izpildāms ir arī tāds

apelācijas instances tiesas spriedums, kura pārsūdzēšanas iespēja

noteikta likumā.

Satversmes 92. pants garantē

tiesības nevis uz bezgalīgu tiesas procesu, bet, gluži otrādi, uz

procesu, kuram saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos

tiesas spriedumu. Tiesiskā stabilitāte prasa ne vien noregulētu

tiesvedības procesu, bet arī tādu noslēgumu, kas ir tiesiski

noturīgs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 5. un 8. punktu). Turklāt Satversmes