434. pants
paredz apelācijas instances sprieduma stāšanos

spēkā tā pasludināšanas brīdī, pats par sevi neesot pretrunā ar

Satversmes 92. pantu.

Taču Satversmes 92 .pantu

vajagot interpretēt saistībā ar tiesiskuma principu, kas

nostiprināts Satversmes 1. pantā. Viens no tiesiskuma

principa elementiem esot tiesiskās noteiktības princips, kas

citastarp prasa arī to, lai netiktu apšaubīti spēkā stājušies

tiesas spriedumi. Tas nozīmējot, ka nevienam nav tiesību prasīt

pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu, it īpaši jau

izpildītu spriedumu. Saprātīgs līdzsvars starp tiesisko

stabilitāti un taisnīgumu tiktu nodrošināts tikai tad, ja spēkā

stājušos spriedumu pārskatīšana būtu iespējama vienīgi izņēmuma

gadījumos.

Valstij būtu jānodrošina vairāku

nosacījumu ievērošana, ja lietas izskatīšanu kasācijas instancē

tā vēlētos uzskatīt par izņēmuma gadījumu, kad taisnīguma

interesēs tiek pieļauta jau spēkā esoša tiesas sprieduma

pārskatīšana. Pirmkārt, valstij būtu skaidri jānoteic, ka

kasācijas sūdzība ir izņēmuma aizsardzības līdzeklis. Otrkārt,

valstij būtu jānodrošina pienācīga iesaistīto personu interešu

aizsardzība. Tāpat likumdevējam būtu jāizvērtē, vai ir pamatoti

attiecībā uz visām lietu kategorijām noteikt, ka apelācijas

instances spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

7.2. Tiesībsargs norāda, ka

ne Satversmes 82. pants, ne Satversmes 86. pants

nenoteic, kādos sastāvos lietas tiek skatītas tiesās. Tāpat

minētie Satversmes panti nenoteic lietu izskatīšanas kārtību vai

lietā izlemjamo jautājumu izskatīšanas secību. Šie panti

ļaujot likumdevējam noteikt, ka vispirms atsevišķā sēdē tiek

lemts jautājums par kasācijas sūdzības atbilstību likuma prasībām

un pēc tam, ja tā atbilst šīm prasībām, citā sēdē tiek skatīta

kasācijas sūdzība pēc būtības. Tiesībsargs uzsver, ka Satversmes