44. pantsir procesuālo tiesību norma. Ar lietas vešanu saistīto

ir procesuālo tiesību norma. Ar lietas vešanu saistīto

1izdevumu atlīdzība piesakāma konkrētās lietas ietvaros, nevis

2jaunā tiesvedības procesā, prasību pamatojot ar materiālo tiesību

3normām (sk. Augstākās tiesas 2000. gada 11. oktobra spriedumu

4lietā Nr. SKC-466, 2009. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr.

5SKC-6 un 2011. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-143 7.

6punktu). Tādējādi apstrīdētā norma ir procesuālo tiesību

7norma, kas reglamentē apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi par

8advokāta palīdzību.

9Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka procesuālo tiesību

10regulējuma noteikšanā, citastarp arī attiecībā uz tiesāšanās

11izdevumiem, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (sk.

12Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

132013-04-01 19.3. punktu).

14Līdz ar to, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību

15Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes

16tiesa ņems vērā, ka tā ir procesuālo tiesību norma.

1711. Pieteikumā norādīts, ka likumdevējs palielinājis

18apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai,

19taču neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu.

20Tādējādi atlīdzināmo izdevumu apmērs salīdzinājumā ar iepriekšējo

21procesuālo regulējumu, kas bija spēkā lietas ierosināšanas un

22izskatīšanas laikā, esot pieaudzis.

23Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs savu tiesisko interešu

24aizsardzībai vērsās tiesā, Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

25daļas 1. punkts paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi nosakāmi to

26faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no

27prasījumu apmierinātās daļas. Likumdevējam tiesvedības laikā

28grozot pastāvošo procesuālo regulējumu un pieņemot apstrīdēto

29normu, tās pamatā esošais princips, ka izdevumi atlīdzināmi to

30faktiskajā apmērā, palika nemainīgs. Tomēr maksimālais

31atlīdzināmo izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem.

32Tādējādi apstrīdētā norma kalpojusi par pamatu tam, ka apmērs,

33kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, pieauga

34aptuveni trīsarpus reizes. Proti, Pieteikuma iesniedzējs

35rēķinājies ar to, ka atbilstoši iepriekšējam procesuālajam

36regulējumam atlīdzināmie izdevumi nepārsniegs 576,30 latus. Tomēr

37tiesa atbilstoši apstrīdētajai normai no Pieteikuma iesniedzēja

38atbildētājas labā piedzina 2000 latus (sk. lietas materiālu 2.

39sēj. 24. lpp.).

40Līdz ar to apstrīdētā norma

41ierobežoja Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu

42tādējādi, ka lietas izskatīšanas laikā tika palielināts

43atlīdzināmo izdevumu apmērs.

4412. Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, bet

45Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

46proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

47mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas

482003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

49daļas 1.2. punktu).

5013. Apstrīdētā norma ir ietverta Civilprocesa likumā.

51Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

52izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

53kārtībā.

54Līdz ar to no apstrīdētās normas

55izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

5614. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

57apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

58ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

59labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

60decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

61Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

62pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

63procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

64konkrētajā gadījumā - Saeimai.

65Saeima apstrīdētās normas pieņemšanu un tajā noteiktā

66ierobežojuma attiecināšanu uz jau iesāktiem tiesvedības procesiem

67pamato ar nepieciešamību aizsargāt citu personu tiesības.

68Pirmkārt, citu personu tiesības tiekot aizsargātas tādējādi, ka

69apstrīdētā norma garantējot tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu tai

70pusei, kuras labā izšķirts strīds. Otrkārt, apstrīdētā norma esot

71viens no līdzekļiem, ar kuriem tiekot nodrošināta tiesu sistēmas

72efektivitāte, - puses, rēķinoties ar apstrīdētajā normā

73noteiktajām sekām, izvērtējot, cik pamatotas ir to cerības uz

74lietas pozitīvu iznākumu. Tādā veidā tiesas tiekot atslogotas no

75nepamatotu prasības pieteikumu izskatīšanas (sk. lietas

76materiālu 1. sēj. 81. lpp.).

77Civilprocesā tiesāšanās izdevumi, tostarp, izdevumi par

78advokāta palīdzību, tiek noteikti, lai tiktu atlīdzināti tās

79puses izdevumi, kuras labā taisīts tiesas nolēmums. Kā atzīts

80juridiskajā literatūrā, "tā puse, kura zaudējusi procesā,

81atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas

82personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību

83griezties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jānes ar to saistītie

84izdevumi" (sk.: Civilprocesa likuma komentāri, 126.

85lpp.). Tādējādi ar apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību

86ierobežojumu arī agrāk iesāktos procesos tiek aizsargātas tā

87procesa dalībnieka tiesības, kura labā taisīts tiesas

88nolēmums.

89Dažādu maksājumu noteikšana civilprocesā ir vērsta uz to, lai

90nodrošinātu tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot tiesu

91noslogotību. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka mērķis

92nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu

93noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92.

94pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā. Tādā gadījumā

95ierobežojums ir noteikts Satversmes 116. pantā minētā nosacījuma

96- aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad (sk. Satversmes

97tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4.

98punktu un 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

9912.2. punktu).

100Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

101pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu

102tiesību aizsardzība. Šo leģitīmo mērķi nosaka nepieciešamība gan

103aizsargāt tā tiesvedības dalībnieka tiesības, kura labā taisīts

104tiesas nolēmums, gan arī nodrošināt tiesu sistēmas

105efektivitāti.

106Tādējādi apstrīdētajā normā

107ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

108personu tiesību aizsardzība.

10915. Izskatāmajā lietā, konstatējot pamattiesību

110ierobežojuma leģitīmo mērķi, ir būtiski izvērtēt šā ierobežojuma

111atbilstību samērīguma principam. Tādēļ Satversmes tiesai

112jānoskaidro:

113pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

114leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar šādu apstrīdētās normas

115iedarbību laika aspektā ir iespējams sasniegt apstrīdētā

116regulējuma leģitīmo mērķi;

117otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

118nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

119intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

120treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

121labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

122likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

123Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

124neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

125neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

126piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

127sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3.

128punktu).

12916. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

130leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

131tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

132oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

133Izskatāmajā lietā ar apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību

134ierobežojumu leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja tiek

135nodrošināta tiesu sistēmas efektivitāte, atslogojot tiesas no

136nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas, un ja pusei, kuras

137labā taisīts tiesas nolēmums, tiek nodrošinātas tiesības saņemt

138izdevumu atlīdzību.

13916.1. Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

140intertemporālā piemērojamība izvērtējama attiecībā uz tiem

141tiesvedības procesiem, kuri uzsākti līdz tās spēkā stāšanās

142brīdim. Tas nozīmē, ka persona jau agrāk ir pieņēmusi lēmumu

143vērsties tiesā savu aizskarto civilo tiesību vai ar likumu

144aizsargāto interešu aizsardzībai. Tādēļ konkrētajā gadījumā ar

145apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma piemērošanu tiesas nevar

146tikt atslogotas no nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas.

147Tātad viens no mērķiem, uz kuriem vērsts regulējums par

148izdevumiem advokāta palīdzības samaksai, proti - tiesu sistēmas

149efektivitātes nodrošināšana - netiek sasniegts.

15016.2. Kā izriet no lietas materiāliem, grozījumi

151Civilprocesa likuma 44. pantā tika izdarīti pēc tieslietu

152ministra priekšlikuma, jo atlīdzināmie izdevumi to faktiskajā

153apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu

154apmierinātās daļas neesot atbilduši faktiskajām juridiskās

155palīdzības pakalpojumu izmantošanas izmaksām (sk. lietas

156materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā

157uzsver, ka iepriekšējais procesuālais regulējums bijis labvēlīgs

158tai pusei, kura civillietu zaudēja (sk. lietas materiālu 1.

159sēj. 83. lpp.). Tādējādi, apstrīdētajā normā noteikto

160pamattiesību ierobežojumu attiecinot uz jau iesāktiem tiesvedības

161procesiem, var tikt sasniegts cits apstrīdētā regulējuma mērķis -

162aizsargāt tās puses tiesības, kuras labā taisīts tiesas

163nolēmums.

164Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

165līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

16617. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

167ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

168iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

169ierobežotas mazāk. Tādēļ Satversmes tiesai jāvērtē, vai leģitīmo

170mērķi uzsāktajos tiesvedības procesos nebūtu iespējams sasniegt

171tādā veidā, kas mazāk ierobežotu personu pamattiesības.

172Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

173Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

174jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

175leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

176tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

177secinājumu daļas 19. punktu).

178Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv saudzējošāks

179līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš

180personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, to personu

181pamattiesību aizskārums, kuras tiesvedību jau bija uzsākušas līdz

182apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, būtu mazāks, ja

183likumdevējs būtu pieņēmis: 1) pārejas noteikumus, paredzot, ka

184apstrīdētā norma nav piemērojama līdz 2013. gada 1. janvārim

185radušos atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā, vai 2) imperatīvu

186normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo izdevumu

187apmēra samērīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. - 7.

188lpp.).

18917.1. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

190likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus likuma grozījumus, kam

191ir tūlītējs spēks. Savukārt personai nav subjektīvo tiesību

192prasīt, lai likumdevējs saudzējošo pāreju uz jauno regulējumu

193īstenotu tai vēlamā formā, un arī Satversmes tiesa nevar aizstāt

194likumdevēja izraudzīto risinājumu ar Pieteikuma iesniedzējam

195vēlamo alternatīvu.

196Pieteikuma iesniedzēja piedāvātais risinājums ir vērsts uz

197tāda status quo saglabāšanu, kāds bija pirms apstrīdētās

198normas pieņemšanas, taču šajā gadījumā nenodrošinātu tās puses

199tiesību aizsardzību, kuras labā taisīts tiesas nolēmums, tādā

200pašā kvalitātē, kādā to nodrošina apstrīdētā norma, jo

201atlīdzināmo izdevumu apmērs tiktu noteikts atbilstoši iepriekš

202spēkā bijušajam regulējumam. Līdz ar to apstrīdētajā normā

203ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis tiesvedības

204procesos, kuri sākušies pirms 2013. gada 1. janvāra, netiktu

205sasniegts.

20617.2. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja argumentu, ka

207pamattiesību aizskārums būtu mazāks, ja likumdevējs būtu noteicis

208imperatīvu normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo

209izdevumu apmēra samērīgumu, jāņem vērā civilprocesā

210nostiprinātais dispozitivitātes princips. Atbilstoši tam puses

211pašas ir tiesīgas izvēlēties, vai un ar kādiem procesuāliem

212līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi gadījumā, kad puse

213uzskata, ka atlīdzināmo izdevumu apmērs nav samērīgs, tai ir

214tiesības vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību to

215samazināt.

216Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa paredz tiesas

217tiesības, nevis pienākumu noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu

218apmēru. Tieslietu ministrija norāda, ka Civilprocesa likuma 44.

219panta piektā daļa piešķirot pusei tiesības vērst tiesas uzmanību

220uz iespējamo nepieciešamību samazināt atlīdzināmo izdevumu

221apmēru, savukārt tiesai piešķirot tiesības izvērtēt, vai ir

222pietiekams pamats un nepieciešamība samazināt atlīdzināmo

223izdevumu apmēru (sk. lietas materiālu 2. sēj. 49.

224lpp.).

225Tādējādi tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta

226piektajai daļai ir tiesīga, izvērtējot konkrētās lietas

227sarežģītības un apjomīguma pakāpi, spriest, vai pieprasītais

228atlīdzināmo izdevumu apmērs atbilst taisnīguma un samērīguma

229principam.

230Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja

231viedoklim, ka tiesai būtu uzliekams imperatīvs pienākums vienmēr

232vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēru. Šādā gadījumā apstrīdētajai

233normai zustu jēga, jo tiesai vairs nebūtu saistošs tajā

234noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmēra ierobežojums.

235Tātad ar citiem līdzekļiem nav

236iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

23718. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

238ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

239vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

240ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

241ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

242Likumdevēja uzdevums ir atrast līdzsvaru starp nepieciešamību

243taisnīgi noregulēt ar atlīdzināmo izdevumu apmēru saistītos

244jautājumus un personu paļāvību uz lietas izskatīšanu taisnīgā

245tiesā. Līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar personas tiesību

246samērīgu ierobežošanu.

24718.1. Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1.

248punkts, kas atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja ar pieciem

249procentiem no prasījumu apmierinātās daļas, līdz grozījumiem, kas

250tika izdarīti ar 2012. gada 29. novembra likumu "Grozījumi

251Civilprocesa likumā", saturiski bijis nemainīgs kopš

252Civilprocesa likuma pieņemšanas.

253Priekšlikums izteikt Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

254daļas 1. punktu jaunā redakcijā iekļauts likumprojektā

255"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 66/Lp11). Šo

256priekšlikumu izskatīšanai Saeimā pirms otrā lasījuma 2011. gada

25722. janvārī iesniedzis tieslietu ministrs, pamatojot to ar

258nepieciešamību noteikt precīzu atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas

259atbilstu faktiskajām izmaksām par saņemto advokāta palīdzību

260(sk. lietas materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Tas bija

261saistīts ar nepieciešamību, pirmkārt, nodrošināt saprātīgu

262atlīdzības apmēru tieši tajās lietās, kurās prasības summa ir

263neliela. Iepriekšējais procesuālais regulējums nenodrošināja

264līdzsvaru starp atlīdzināmo izdevumu apmēru un faktiskajām

265izmaksām, kas personai radušās, saņemot advokāta palīdzību.

266Otrkārt, šis priekšlikums bija saistīts ar nepieciešamību noteikt

267prognozējamu atlīdzināmo izdevumu apmēru prasībās, kurām nav

268mantiska rakstura. Proti, iepriekšējais procesuālais regulējums

269paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi aprēķināmi, balstoties uz

270advokātu atlīdzības taksēm, taču šādas takses nebija noteiktas

271(sk. lietas materiālu 1. sēj. 121. - 122. lpp.).

272No lietas materiāliem izriet, ka atlīdzināmo izdevumu apmēra

273aprēķināšanā tika ņemts vērā fakts, ka vidējās advokāta darba

274izmaksas visās trijās tiesu instancēs ir aptuveni 2000 latu. Šis

275aprēķins tika veikts, ievērojot par valsts nodrošināto juridisko

276palīdzību noteikto likmi - 25 lati par stundu. Tāpat tika ņemts

277vērā, ka vidēji advokāta darbs visās trijās tiesu instancēs

278aizņem 25 līdz 50 stundas. Lai noteiktu atlīdzināmo izdevumu

279apmēru, citastarp tika vērtēts arī Igaunijas procesuālais

280regulējums atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai. Saeimas

281Juridiskajā komisijā notika diskusijas par dažādām iespējamām

282apstrīdētā regulējuma redakcijām attiecībā uz atlīdzināmo

283izdevumu apmēra noteikšanu. Tomēr netika apšaubīta nepieciešamība

284grozīt iepriekšējo procesuālo regulējumu tieši attiecībā uz tām

285prasībām, kurās prasījumu summa ir neliela un kurām nav mantiska

286rakstura. Saeimas Juridiskās komisijas locekle Inese

287Lībiņa-Egnere aicināja "šo priekšlikumu atbalstīt, jo [..]

288salīdzinot to ar spēkā esošo redakciju, mēs tomēr atrisinām

289daudzas praksē ieilgušas problēmas". Turklāt no diskusijām

290izriet, ka priekšlikums palielināt atlīdzināmo izdevumu apmēru

291ticis aktualizēts arī Saeimas 10. sasaukuma laikā (sk. Saeimas

292Juridiskās komisijas 2012. gada 25. aprīļa sēdes protokolu

293Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95. lpp. un 2012.

294gada 15. maija sēdes protokolu Nr. 74 lietas materiālu 1.

295sēj. 96. - 101. lpp.). Tāpat no lietas materiāliem

296gūstams apstiprinājums tam, ka, pieņemot apstrīdēto normu, ticis

297apspriests jautājums par to, kā atlīdzināmo izdevumu apmēra

298pieaugums ietekmēs personu tiesības uz taisnīgu tiesu (sk.

299Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 31. oktobra sēdes

300protokolu Nr. 120 lietas materiālu 1. sēj. 107. - 109.

301lpp.).

302Tātad pieejamie apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli

303apstiprina, ka likumdevējs nepieciešamību grozīt iepriekšējo

304procesuālo regulējumu ir pienācīgi izvērtējis un pamatojis, kā

305arī apsvēris apstrīdētās normas pieņemšanas sekas. Likumdevēja

306mērķis apstrīdētās normas kontekstā bija noteikt taisnīgu,

307faktiskajām izmaksām pietuvinātu atlīdzināmo izdevumu apmēru

308tieši tajās prasībās, kurām nav mantiska rakstura un kurās

309prasījumu summas ir nelielas.

310Juridiskajā literatūrā norādīts, ka "ar katru jaunu

311procesuālu likumu domāts uzlabot agrāko likumu, kamdēļ arī vēlams

312jauno likumu piemērot pēc iespējas tuvākā laikā" (sk.:

313Civīlprocesa mācības grāmata, 129. lpp.). Tā kā iepriekšējais

314procesuālais regulējums nenodrošināja izdevumu atlīdzināšanu

315saprātīgā un prognozējamā apmērā, likumdevējs, nepieņemot pārejas

316noteikumus, apstrīdēto normu attiecināja uz visiem tiesvedības

317procesiem. No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam,

318ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu vēlējies to

319attiecināt tikai uz to izdevumu atlīdzināšanu, kuri radīsies

320nākotnē.

321Izskatāmajā lietā sabiedrības gūtais labums izpaužas tādējādi,

322ka visām personām, kurām par labu taisīts tiesas nolēmums, tiek

323garantētas tiesības saņemt atlīdzināmos izdevumus taisnīgā

324apmērā.

32518.2. Tiesiskās paļāvības princips liek aizsargāt

326paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

327saglabāšanu vai īstenošanu. Tomēr tiesiskās paļāvības princips

328neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā

329tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei (sk. Satversmes

330tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

33124. punktu).

332Civilprocesa regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša

333rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta pamattiesību

334aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

335sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu). Personai nav

336subjektīvu tiesību prasīt no likumdevēja konkrēta tai vēlama

337procesuāla regulējuma pieņemšanu vai saglabāšanu, nodrošinot

338lietas iztiesāšanu tai vēlamā procesā vai kārtībā (sk.

339Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

3402010-01-01 15.2. punktu).

341Civilprocesuālās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt

342tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu sacīkstes principu, izšķir

343pušu savstarpējos strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu

344aizsargātām interesēm. Katrai pusei jāpierāda savu prasījumu,

345pretprasījumu vai iebildumu pamatotība, tādēļ neviena tiesas

346procesā iesaistītā puse nevar pilnībā paļauties uz to, ka tiesas

347nolēmums būs tai labvēlīgs. Tādēļ arī tiesvedības izmaksas ne

348vienmēr var pilnībā paredzēt.

349Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs vērsās tiesā savu aizskarto

350tiesību aizsardzībai, spēkā bija iepriekšējais procesuālais

351regulējums, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja

352ar pieciem procentiem no prasījuma summas. Tomēr šis procesuālais

353regulējums Pieteikuma iesniedzējam nedeva tiesības paļauties uz

354to, ka tiesiskais regulējums nemainīsies un attiecīgi arī

355tiesvedības izmaksas paliks nemainīgas.

356Satversmes tiesa jau secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums,

357izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, nodrošināt attiecīgo

358grozījumu atbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādēļ Satversmes

359tiesai jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto normu un palielinot

360atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir paredzēta tāda saudzējoša pāreja

361uz jauno regulējumu, kas nodrošinātu gan tiesības uz taisnīgu

362tiesu, gan tiesiskās paļāvības principa ievērošanu.

36318.2.1. Pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa,

364kurā tiek reglamentēti dažādi tā spēkā stāšanās vai piemērošanas

365jautājumi konkrētā periodā. Tādējādi pārejas noteikumi ir

366juridiskās metodes instruments, ar kuru normatīvā akta izdevējs

367citastarp var atlikt tiesību normas tiesisko seku iestāšanos uz

368noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām personām. Tomēr tas,

369vai likumam nepieciešams pievienot pārejas noteikumus, ir

370likumdevēja izšķiršanās jautājums. Likumdevējs, izdarot

371grozījumus tiesiskajā regulējumā, izvērtē, vai konkrētā gadījumā

372ir nepieciešami pārejas noteikumi un tātad arī pārejas periods

373līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai (sk. Satversmes

374tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01

37516.2. punktu).

376Turklāt pārejas noteikumi ir tikai viens no juridiskās metodes

377instrumentiem, ar kuriem likumdevējs var nodrošināt saudzējošu

378pāreju uz jauno regulējumu. Šādu saudzējošu pāreju uz jauno

379regulējumu iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem.

38018.2.2. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma paredz

381izņēmumu no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi

382atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, jo ierobežo šo atlīdzināmo

383izdevumu maksimālo apmēru. Tas nodrošinot saprātīgu līdzsvaru

384starp abu pušu interesēm (sk. lietas materiālu 1. sēj. 82.

385lpp.).

386Atbilstoši Civilprocesa likuma 33. panta trešajai daļai ar

387lietas vešanu saistītie izdevumi ir izdevumi par advokāta

388palīdzību, izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm un ar

389pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.

390Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 2. punkts paredz,

391ka ceļa un uzturēšanās izdevumi sakarā ar ierašanos tiesas sēdē,

392kā arī sakarā ar pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos

393pierādījumu iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot

394ārvalstī, atlīdzināmi pēc Ministru kabineta noteiktajām likmēm

395komandējuma izdevumu atlīdzībai. Savukārt izdevumi sakarā ar

396rakstveida pierādījumu iegūšanu, kā arī tulka izdevumi sakarā ar

397pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos pierādījumu

398iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot ārvalstī,

399atlīdzināmi izdevumu faktiskajā apmērā (sk. Civilprocesa

400likuma 44. panta pirmās daļas 3. un 4. punktu).

401Tādējādi attiecībā uz atlīdzināmajiem izdevumiem, kas

402radušies, samaksājot par advokāta palīdzību, ir paredzēts

403izņēmums no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi

404atlīdzināmi to faktiskajā apmērā. Proti, apstrīdētā norma paredz

405apmēru, kādā izdevumi atlīdzināmi, un šis apmērs nav

406pārsniedzams. Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā, ka atšķirībā no

407citiem ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem to faktisko

408izdevumu apmērs, kuri pusei rodas sakarā ar advokāta palīdzību,

409nav prognozējams. Tas ir atkarīgs no klienta un zvērināta

410advokāta vienošanās. Šā iemesla dēļ faktiskās izmaksas par

411saņemto advokāta palīdzību var būt lielākas par prasījuma

412summu.

413Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nodrošina

414līdzsvaru starp abu pušu interesēm.

41518.2.3. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma nenozīmējot

416tikai atlīdzināmo izdevumu apmēra palielinājumu, jo vienlaikus ar

417apstrīdētās normas pieņemšanu Civilprocesa likuma 44. pants esot

418papildināts ar ceturto un piekto daļu. Šā panta ceturtā daļa

419ierobežojot atlīdzināmo izdevumu apmēru gadījumos, kad lieta

420izskatīta tikai pirmās instances tiesā. Savukārt Civilprocesa

421likuma 44. panta piektā daļa piešķirot tiesai tiesības, ievērojot

422taisnīguma un samērīguma principu, kā arī ņemot vērā objektīvos

423ar lietas izskatīšanu saistītos apstākļus, noteikt mazāku

424atlīdzināmo izdevumu apmēru. Tādējādi Civilprocesa likuma 44.

425panta piektā daļa nodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno

426regulējumu, jo ļaujot samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru un

427noteikt to atbilstoši iepriekšējam regulējumam - piecu procentu

428apmērā no prasījuma summas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 87.

429lpp.).

430Tieslietu ministrs, pēc kura priekšlikuma izdarīti grozījumi

431Civilprocesa likuma 44. pantā, Saeimas Juridiskajai komisijai

432adresētajā 2012. gada 5. jūlija vēstulē Nr. 1-11/2533 "Par

433priekšlikumiem "Grozījumi Civilprocesa likumā" (reģ.

434Nr. 66/Lp11) pirms trešā lasījuma" norāda, ka "tiesa

435varēs noteikt arī mazāku ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu

436atlīdzināšanas apmēru. Šāds regulējums piešķirs papildu

437elastīgumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā salīdzinājumā

438ar šobrīd spēkā esošo regulējumu" (lietas materiālu 1.

439sēj. 121. - 122. lpp.). To, ka grozījumi Civilprocesa likuma

44044. panta pirmās daļas 1. punktā ir saistīti ar priekšlikumu, ka

441tiesa var noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru, apstiprina

442arī Saeimas Juridiskajā komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas

443Saeimas sēdē otrajā un trešajā lasījumā notikušās diskusijas.

444Saeimas Juridiskā biroja juridiskā padomniece Daina Ose uzsvēra,

445ka "tiesa izvērtēs atlīdzināmo izdevumu apmēru". Līdz

446ar to atlīdzināmo izdevumu apmērs var būt nosacīts jebkurā

447procesā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 25.

448aprīļa sēdes protokolu Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95.

449lpp.).

450Tas apliecina, ka likumdevējs, pieņemot civilprocesuālo normu

451grozījumus, kuriem ir tūlītējs spēks, ir paredzējis mehānismu,

452kas ļauj nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno procesuālo

453regulējumu. Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa rada

454elastīgu regulējumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai.

455Tādējādi, pieļaujot to, ka tiesai ir tiesības izvērtēt un

456samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru, personu tiesiskā paļāvība

457ir ņemta vērā.

458To, ka Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa ir saudzējoša

459pāreja uz jauno procesuālo regulējumu, apliecina arī Tiesu

460informācijas sistēmā atrodamo tiesu nolēmumu argumentācija.

461Tiesas atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta piektajai daļai

462ir samazinājušas atlīdzināmo izdevumu apmēru, citastarp arī līdz

463pieciem procentiem no prasījuma summas. Nosakot šādu atlīdzināmo

464izdevumu apmēru, tās ievērojušas taisnīguma un samērīguma

465principus, kā arī ņēmušas vērā apstākli, ka laikā, kad attiecīgā

466prasība tika izskatīta pirmās un daļēji arī apelācijas instances

467tiesā, bija spēkā Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1.

468punkts iepriekšējā redakcijā, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu

469apmēru aprobežoja ar pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās

470daļas (sk., piemēram, Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas

471kolēģijas 2013. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. C13054612 un

472Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 11.

473februāra spriedumu lietā Nr. C25047312).

47418.2.4. Civilprocesa likums noteic kārtību, kādā tiesa

475pēc puses lūguma var atlikt sprieduma izpildi vai sadalīt to

476termiņos. Tas attiecas arī uz sprieduma izpildes atlikšanu vai

477sadalīšanu termiņos daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu.

478Civilprocesa likuma 206. panta pirmā daļa paredz, ka tiesa,

479kas taisījusi spriedumu lietā, ir tiesīga pēc lietas dalībnieka

480pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli, bērnu tiesības vai

481citus apstākļus, pieņemt lēmumu par sprieduma izpildīšanas

482atlikšanu vai sadalīšanu termiņos, kā arī par sprieduma veida un

483kārtības grozīšanu. Arī apelācijas instances tiesai saskaņā ar

484Civilprocesa likuma 438. panta pirmās daļas pirmo teikumu ir

485tiesības pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu

486mantisko stāvokli vai citus svarīgus apstākļus, atlikt sprieduma

487izpildi vai sadalīt to termiņos, kā arī grozīt tā izpildes veidu

488un kārtību.

489Tātad puse, no kuras piedzīti atlīdzināmie izdevumi, var lūgt

490tiesu pieņemt lēmumu par sprieduma izpildes atlikšanu, sadalīšanu

491termiņos, izpildes veida un kārtības grozīšanu. Kopsakarā ar

492iepriekš norādītajām tiesas tiesībām izvērtēt piedzenamo

493atlīdzināmo izdevumu apmēru šis procesuālais regulējums rada

494papildu elastīgumu, ļaujot mazināt nelabvēlīgās tiesiskās sekas,

495ko personai rada apstrīdētās normas pieņemšana un atlīdzināmo

496izdevumu apmēra palielinājums.

497No lietas materiāliem izriet, ka arī izskatāmajā lietā, ņemot

498vērā piespriestās summas apmēru, tiesa ir apmierinājusi

499Pieteikuma iesniedzēja lūgumu un noteikusi termiņus, kādos

500Pieteikuma iesniedzējam jāatlīdzina otrai pusei atlīdzināmie

501izdevumi. Proti, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

5022014. gada 3. februāra lēmumā lietā Nr. C30511312 noteica, ka

503atlīdzināmie izdevumi 2000 latu apmērā nav maksājami uzreiz, bet

504sadalāmi termiņos un samaksājami divu gadu laikā (sk. lietas

505materiālu 1. sēj. 70. - 71. lpp.).

50618.3. Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu

507radītās personām nelabvēlīgās tiesiskās sekas ir mazākas nekā

508sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas pieņemšanas un tā

509samērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzēja tiesības. Pieteikuma

510iesniedzējam pieeja tiesai nav liegta pēc būtības. Turklāt

511likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu

512tiesisko paļāvību, pieļaujot, ka tiesa, ievērojot taisnīguma un

513samērīguma principus, var izvērtēt piedzenamo atlīdzināmo

514izdevumu apmēru, kā arī pēc puses lūguma var atlikt sprieduma

515izpildi šajā daļā vai sadalīt to termiņos.

516Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir

517ievērojis samērīguma principu un apstrīdētā norma atbilst

518Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.

51919. Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki

520Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

521tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

522Lai gan Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt apstrīdētās

523normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

524konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

525normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

526kas garantē personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā.

52719.1. Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības

528princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

529saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

530atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

531apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

532attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī

533pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

534apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

535piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma

536lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu un 2012. gada 21. jūnija sprieduma

537lietā Nr. 2011-20-01 15. punktu).

538Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

53991. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai visupirms

540nepieciešams noskaidrot, vai pastāv personas (personu grupas),

541kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

542apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18.

543februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 12. punktu).

54419.2. Satversmes tiesa jau iepriekš norādīja, ka pirms

545tiesiskā regulējuma izmaiņām Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

546daļas 1. punkts paredzēja, ka izdevumi advokāta palīdzības

547samaksai atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par

548pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Savukārt pēc

549apstrīdētās normas spēkā stāšanās maksimālais atlīdzināmo

550izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem. Ievērojot to,

551ka apstrīdētajai normai ir tūlītējs spēks, tā var tikt piemērota

552arī to atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai, kuri faktiski

553radās līdz 2013. gada 1. janvārim.

554Tādējādi tiesiskā regulējuma izmaiņas rada divas personu

555grupas, kurām ir pienākums atlīdzināt izdevumus advokāta

556palīdzības samaksai un attieksme pret kurām atlīdzināmo izdevumu

557apmēra ziņā ir atšķirīga. Proti, vienu grupu veido personas,

558kurām atlīdzināmo izdevumu apmērs noteikts saskaņā ar apstrīdēto

559normu, savukārt otru grupu veido personas, kurām atlīdzināmo

560izdevumu apmēra noteikšanai piemērota procesuālo tiesību norma,

561kas bija spēkā iepriekš.

562Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā

563regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā

564spēka tiesību normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr

565izveidojas tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas

566par sevi rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu

567attieksmi pret tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma

568ietvaros personu tiesības ir reglamentētas atšķirīgi

569salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, vēl nav vienlīdzības

570principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu

571regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu

572grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju

573un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām

574personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu

575vai īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12. jūnija

576sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 9. punktu).

577Tādēļ tas, vai konkrētajā gadījumā šāda atšķirīga attieksme

578pret personu grupām ir attaisnojama, jāvērtē, pārbaudot, vai

579likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis tiesiskās

580paļāvības principu.

581Tas, ka likumdevējs, grozot procesuālo regulējumu un

582palielinot atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir ievērojis saprātīgu

583līdzsvaru starp personu tiesisko paļāvību un tiesiskā regulējuma

584grozījumu nepieciešamību, jau ir secināts, vērtējot apstrīdētās

585normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam

586teikumam.

587Līdz ar apstrīdētā norma nav

588pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

589vienlīdzības principu.

59020. Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd pienākumu

591atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, taču uzskata, ka

592apstrīdētajā normā noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmērs

593ierobežojot viņa tiesības uz īpašumu. Proti, Pieteikuma

594iesniedzējs esot rēķinājies ar to, ka gadījumā, ja viņa prasība

595tiks noraidīta, atlīdzināmo izdevumu apmērs nepārsniegs piecus

596procentus no prasījumu summas. Tomēr tiesvedības laikā notikušo

597procesuālā regulējuma izmaiņu dēļ atlīdzināmo izdevumu apmērs

598pieaudzis. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma

599iesniedzēja mantiskās intereses, kuras aizsargā Satversmes 105.

600pants (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13. - 14. lpp.).

601Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma

602nav vērtējama Satversmes 105. panta aspektā, jo par īpašumu

603neesot uzskatāmi tādi izdevumi, kas personai var rasties, savas

604aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses

605aizsargājot tiesā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. - 80. lpp.

606un 2. sēj. 48. lpp.).

607Līdz ar to visupirms ir nepieciešams noskaidrot, vai

608apstrīdētā norma vērtējama Satversmes 105. panta tvērumā.

609Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

610īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

611Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

612piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

613izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

614atlīdzību."

615Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska

616rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu

617sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma saturā

618ietilpst arī dažādi prasījumi, kuru izpildi persona var

619pieprasīt, pastāvot skaidram tiesiskajam pamatam (sk.

620Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

6212010-12-03 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

622lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu).

623Tomēr pienākums atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus,

624tostarp izdevumus advokāta palīdzības samaksai, vērtējams

625Satversmes 92. panta tvērumā kā tiesību uz taisnīgu tiesu

626ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

627sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 9. punktu un 2014. gada 7.

628februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19. punktu).

629Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu,

630jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

631(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

632sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). No ECT

633judikatūras izriet, ka dažādu tiesāšanās izdevumu noteikšana ir

634uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanu (sk.,

635piemēram, ECT 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy

636Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91,

63762. un 63. punktu un 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā

638"Kreuz v. Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60.

639punktu). Tādējādi arī ECT jautājumu par tiesāšanās

640izdevumu samērīgumu vērtē Konvencijas 6. panta - par tiesībām uz

641taisnīgu tiesu - tvērumā.

642Satversmes tiesa norāda, ka atbilstoši Civilprocesa likumā

643nostiprinātajam dispozitivitātes principam ikviena persona var

644brīvi rīkoties ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības

645līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra

646sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.3.1. punktu). Tas nozīmē,

647ka ikviena persona pati izvēlas, vai vērsties tiesā savu

648aizskarto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai.

649Tātad jebkurus tiesvedības izdevumus visupirms rada pati persona

650ar savu brīvo gribu, nevis valsts noteikts pienākums uzsākt

651tiesvedību.

652Tādējādi apstrīdētā norma neskar Pieteikuma iesniedzējam

653Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu.

654Līdz ar to apstrīdētā norma

655neierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā

656nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās

657normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama.

658Nolēmumu

659daļa

660Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

661Satversmes tiesa

662nosprieda:

6631. Atzīt Civilprocesa likuma 44.

664panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu (2012. gada 29.

665novembra likuma redakcijā) par atbilstošu Latvijas Republikas

666Satversmes 1., 91. un 92. pantam.

6672. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civilprocesa likuma

66844. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunkta (2012.

669gada 29. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas

670Republikas Satversmes 105. pantam.

671Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

672Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

673Tiesas sēdes priekšsēdētājs

674A.Laviņš