44. pants
ir procesuālo tiesību norma. Ar lietas vešanu saistīto

izdevumu atlīdzība piesakāma konkrētās lietas ietvaros, nevis

jaunā tiesvedības procesā, prasību pamatojot ar materiālo tiesību

normām (sk. Augstākās tiesas 2000. gada 11. oktobra spriedumu

lietā Nr. SKC-466, 2009. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr.

SKC-6 un 2011. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-143 7.

punktu). Tādējādi apstrīdētā norma ir procesuālo tiesību

norma, kas reglamentē apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi par

advokāta palīdzību.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka procesuālo tiesību

regulējuma noteikšanā, citastarp arī attiecībā uz tiesāšanās

izdevumiem, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

2013-04-01 19.3. punktu).

Līdz ar to, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes

tiesa ņems vērā, ka tā ir procesuālo tiesību norma.

11. Pieteikumā norādīts, ka likumdevējs palielinājis

apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai,

taču neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu.

Tādējādi atlīdzināmo izdevumu apmērs salīdzinājumā ar iepriekšējo

procesuālo regulējumu, kas bija spēkā lietas ierosināšanas un

izskatīšanas laikā, esot pieaudzis.

Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs savu tiesisko interešu

aizsardzībai vērsās tiesā, Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

daļas 1. punkts paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi nosakāmi to

faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no

prasījumu apmierinātās daļas. Likumdevējam tiesvedības laikā

grozot pastāvošo procesuālo regulējumu un pieņemot apstrīdēto

normu, tās pamatā esošais princips, ka izdevumi atlīdzināmi to

faktiskajā apmērā, palika nemainīgs. Tomēr maksimālais

atlīdzināmo izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem.

Tādējādi apstrīdētā norma kalpojusi par pamatu tam, ka apmērs,

kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, pieauga

aptuveni trīsarpus reizes. Proti, Pieteikuma iesniedzējs

rēķinājies ar to, ka atbilstoši iepriekšējam procesuālajam

regulējumam atlīdzināmie izdevumi nepārsniegs 576,30 latus. Tomēr

tiesa atbilstoši apstrīdētajai normai no Pieteikuma iesniedzēja

atbildētājas labā piedzina 2000 latus (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 24. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma

ierobežoja Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu

tādējādi, ka lietas izskatīšanas laikā tika palielināts

atlīdzināmo izdevumu apmērs.

12. Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, bet

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.2. punktu).

13. Apstrīdētā norma ir ietverta Civilprocesa likumā.

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā.

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai.

Saeima apstrīdētās normas pieņemšanu un tajā noteiktā

ierobežojuma attiecināšanu uz jau iesāktiem tiesvedības procesiem

pamato ar nepieciešamību aizsargāt citu personu tiesības.

Pirmkārt, citu personu tiesības tiekot aizsargātas tādējādi, ka

apstrīdētā norma garantējot tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu tai

pusei, kuras labā izšķirts strīds. Otrkārt, apstrīdētā norma esot

viens no līdzekļiem, ar kuriem tiekot nodrošināta tiesu sistēmas

efektivitāte, - puses, rēķinoties ar apstrīdētajā normā

noteiktajām sekām, izvērtējot, cik pamatotas ir to cerības uz

lietas pozitīvu iznākumu. Tādā veidā tiesas tiekot atslogotas no

nepamatotu prasības pieteikumu izskatīšanas (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 81. lpp.).

Civilprocesā tiesāšanās izdevumi, tostarp, izdevumi par

advokāta palīdzību, tiek noteikti, lai tiktu atlīdzināti tās

puses izdevumi, kuras labā taisīts tiesas nolēmums. Kā atzīts

juridiskajā literatūrā, "tā puse, kura zaudējusi procesā,

atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas

personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību

griezties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jānes ar to saistītie

izdevumi" (sk.: Civilprocesa likuma komentāri, 126.

lpp.). Tādējādi ar apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību

ierobežojumu arī agrāk iesāktos procesos tiek aizsargātas tā

procesa dalībnieka tiesības, kura labā taisīts tiesas

nolēmums.

Dažādu maksājumu noteikšana civilprocesā ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot tiesu

noslogotību. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka mērķis

nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu

noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92.

pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā. Tādā gadījumā

ierobežojums ir noteikts Satversmes 116. pantā minētā nosacījuma

- aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4.

punktu un 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

12.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu

tiesību aizsardzība. Šo leģitīmo mērķi nosaka nepieciešamība gan

aizsargāt tā tiesvedības dalībnieka tiesības, kura labā taisīts

tiesas nolēmums, gan arī nodrošināt tiesu sistēmas

efektivitāti.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

personu tiesību aizsardzība.

15. Izskatāmajā lietā, konstatējot pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi, ir būtiski izvērtēt šā ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam. Tādēļ Satversmes tiesai

jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar šādu apstrīdētās normas

iedarbību laika aspektā ir iespējams sasniegt apstrīdētā

regulējuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3.

punktu).

16. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Izskatāmajā lietā ar apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību

ierobežojumu leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja tiek

nodrošināta tiesu sistēmas efektivitāte, atslogojot tiesas no

nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas, un ja pusei, kuras

labā taisīts tiesas nolēmums, tiek nodrošinātas tiesības saņemt

izdevumu atlīdzību.

16.1. Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

intertemporālā piemērojamība izvērtējama attiecībā uz tiem

tiesvedības procesiem, kuri uzsākti līdz tās spēkā stāšanās

brīdim. Tas nozīmē, ka persona jau agrāk ir pieņēmusi lēmumu

vērsties tiesā savu aizskarto civilo tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizsardzībai. Tādēļ konkrētajā gadījumā ar

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma piemērošanu tiesas nevar

tikt atslogotas no nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas.

Tātad viens no mērķiem, uz kuriem vērsts regulējums par

izdevumiem advokāta palīdzības samaksai, proti - tiesu sistēmas

efektivitātes nodrošināšana - netiek sasniegts.

16.2. Kā izriet no lietas materiāliem, grozījumi

Civilprocesa likuma 44. pantā tika izdarīti pēc tieslietu

ministra priekšlikuma, jo atlīdzināmie izdevumi to faktiskajā

apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu

apmierinātās daļas neesot atbilduši faktiskajām juridiskās

palīdzības pakalpojumu izmantošanas izmaksām (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā

uzsver, ka iepriekšējais procesuālais regulējums bijis labvēlīgs

tai pusei, kura civillietu zaudēja (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 83. lpp.). Tādējādi, apstrīdētajā normā noteikto

pamattiesību ierobežojumu attiecinot uz jau iesāktiem tiesvedības

procesiem, var tikt sasniegts cits apstrīdētā regulējuma mērķis -

aizsargāt tās puses tiesības, kuras labā taisīts tiesas

nolēmums.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

17. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Tādēļ Satversmes tiesai jāvērtē, vai leģitīmo

mērķi uzsāktajos tiesvedības procesos nebūtu iespējams sasniegt

tādā veidā, kas mazāk ierobežotu personu pamattiesības.

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv saudzējošāks

līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš

personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, to personu

pamattiesību aizskārums, kuras tiesvedību jau bija uzsākušas līdz

apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, būtu mazāks, ja

likumdevējs būtu pieņēmis: 1) pārejas noteikumus, paredzot, ka

apstrīdētā norma nav piemērojama līdz 2013. gada 1. janvārim

radušos atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā, vai 2) imperatīvu

normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo izdevumu

apmēra samērīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. - 7.

lpp.).

17.1. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus likuma grozījumus, kam

ir tūlītējs spēks. Savukārt personai nav subjektīvo tiesību

prasīt, lai likumdevējs saudzējošo pāreju uz jauno regulējumu

īstenotu tai vēlamā formā, un arī Satversmes tiesa nevar aizstāt

likumdevēja izraudzīto risinājumu ar Pieteikuma iesniedzējam

vēlamo alternatīvu.

Pieteikuma iesniedzēja piedāvātais risinājums ir vērsts uz

tāda status quo saglabāšanu, kāds bija pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas, taču šajā gadījumā nenodrošinātu tās puses

tiesību aizsardzību, kuras labā taisīts tiesas nolēmums, tādā

pašā kvalitātē, kādā to nodrošina apstrīdētā norma, jo

atlīdzināmo izdevumu apmērs tiktu noteikts atbilstoši iepriekš

spēkā bijušajam regulējumam. Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis tiesvedības

procesos, kuri sākušies pirms 2013. gada 1. janvāra, netiktu

sasniegts.

17.2. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja argumentu, ka

pamattiesību aizskārums būtu mazāks, ja likumdevējs būtu noteicis

imperatīvu normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo

izdevumu apmēra samērīgumu, jāņem vērā civilprocesā

nostiprinātais dispozitivitātes princips. Atbilstoši tam puses

pašas ir tiesīgas izvēlēties, vai un ar kādiem procesuāliem

līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi gadījumā, kad puse

uzskata, ka atlīdzināmo izdevumu apmērs nav samērīgs, tai ir

tiesības vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību to

samazināt.

Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa paredz tiesas

tiesības, nevis pienākumu noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu

apmēru. Tieslietu ministrija norāda, ka Civilprocesa likuma 44.

panta piektā daļa piešķirot pusei tiesības vērst tiesas uzmanību

uz iespējamo nepieciešamību samazināt atlīdzināmo izdevumu

apmēru, savukārt tiesai piešķirot tiesības izvērtēt, vai ir

pietiekams pamats un nepieciešamība samazināt atlīdzināmo

izdevumu apmēru (sk. lietas materiālu 2. sēj. 49.

lpp.).

Tādējādi tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta

piektajai daļai ir tiesīga, izvērtējot konkrētās lietas

sarežģītības un apjomīguma pakāpi, spriest, vai pieprasītais

atlīdzināmo izdevumu apmērs atbilst taisnīguma un samērīguma

principam.

Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim, ka tiesai būtu uzliekams imperatīvs pienākums vienmēr

vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēru. Šādā gadījumā apstrīdētajai

normai zustu jēga, jo tiesai vairs nebūtu saistošs tajā

noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmēra ierobežojums.

Tātad ar citiem līdzekļiem nav

iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

18. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Likumdevēja uzdevums ir atrast līdzsvaru starp nepieciešamību

taisnīgi noregulēt ar atlīdzināmo izdevumu apmēru saistītos

jautājumus un personu paļāvību uz lietas izskatīšanu taisnīgā

tiesā. Līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar personas tiesību

samērīgu ierobežošanu.

18.1. Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1.

punkts, kas atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja ar pieciem

procentiem no prasījumu apmierinātās daļas, līdz grozījumiem, kas

tika izdarīti ar 2012. gada 29. novembra likumu "Grozījumi

Civilprocesa likumā", saturiski bijis nemainīgs kopš

Civilprocesa likuma pieņemšanas.

Priekšlikums izteikt Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

daļas 1. punktu jaunā redakcijā iekļauts likumprojektā

"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 66/Lp11). Šo

priekšlikumu izskatīšanai Saeimā pirms otrā lasījuma 2011. gada

22. janvārī iesniedzis tieslietu ministrs, pamatojot to ar

nepieciešamību noteikt precīzu atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas

atbilstu faktiskajām izmaksām par saņemto advokāta palīdzību

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Tas bija

saistīts ar nepieciešamību, pirmkārt, nodrošināt saprātīgu

atlīdzības apmēru tieši tajās lietās, kurās prasības summa ir

neliela. Iepriekšējais procesuālais regulējums nenodrošināja

līdzsvaru starp atlīdzināmo izdevumu apmēru un faktiskajām

izmaksām, kas personai radušās, saņemot advokāta palīdzību.

Otrkārt, šis priekšlikums bija saistīts ar nepieciešamību noteikt

prognozējamu atlīdzināmo izdevumu apmēru prasībās, kurām nav

mantiska rakstura. Proti, iepriekšējais procesuālais regulējums

paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi aprēķināmi, balstoties uz

advokātu atlīdzības taksēm, taču šādas takses nebija noteiktas

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 121. - 122. lpp.).

No lietas materiāliem izriet, ka atlīdzināmo izdevumu apmēra

aprēķināšanā tika ņemts vērā fakts, ka vidējās advokāta darba

izmaksas visās trijās tiesu instancēs ir aptuveni 2000 latu. Šis

aprēķins tika veikts, ievērojot par valsts nodrošināto juridisko

palīdzību noteikto likmi - 25 lati par stundu. Tāpat tika ņemts

vērā, ka vidēji advokāta darbs visās trijās tiesu instancēs

aizņem 25 līdz 50 stundas. Lai noteiktu atlīdzināmo izdevumu

apmēru, citastarp tika vērtēts arī Igaunijas procesuālais

regulējums atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai. Saeimas

Juridiskajā komisijā notika diskusijas par dažādām iespējamām

apstrīdētā regulējuma redakcijām attiecībā uz atlīdzināmo

izdevumu apmēra noteikšanu. Tomēr netika apšaubīta nepieciešamība

grozīt iepriekšējo procesuālo regulējumu tieši attiecībā uz tām

prasībām, kurās prasījumu summa ir neliela un kurām nav mantiska

rakstura. Saeimas Juridiskās komisijas locekle Inese

Lībiņa-Egnere aicināja "šo priekšlikumu atbalstīt, jo [..]

salīdzinot to ar spēkā esošo redakciju, mēs tomēr atrisinām

daudzas praksē ieilgušas problēmas". Turklāt no diskusijām

izriet, ka priekšlikums palielināt atlīdzināmo izdevumu apmēru

ticis aktualizēts arī Saeimas 10. sasaukuma laikā (sk. Saeimas

Juridiskās komisijas 2012. gada 25. aprīļa sēdes protokolu

Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95. lpp. un 2012.

gada 15. maija sēdes protokolu Nr. 74 lietas materiālu 1.

sēj. 96. - 101. lpp.). Tāpat no lietas materiāliem

gūstams apstiprinājums tam, ka, pieņemot apstrīdēto normu, ticis

apspriests jautājums par to, kā atlīdzināmo izdevumu apmēra

pieaugums ietekmēs personu tiesības uz taisnīgu tiesu (sk.

Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 31. oktobra sēdes

protokolu Nr. 120 lietas materiālu 1. sēj. 107. - 109.

lpp.).

Tātad pieejamie apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli

apstiprina, ka likumdevējs nepieciešamību grozīt iepriekšējo

procesuālo regulējumu ir pienācīgi izvērtējis un pamatojis, kā

arī apsvēris apstrīdētās normas pieņemšanas sekas. Likumdevēja

mērķis apstrīdētās normas kontekstā bija noteikt taisnīgu,

faktiskajām izmaksām pietuvinātu atlīdzināmo izdevumu apmēru

tieši tajās prasībās, kurām nav mantiska rakstura un kurās

prasījumu summas ir nelielas.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka "ar katru jaunu

procesuālu likumu domāts uzlabot agrāko likumu, kamdēļ arī vēlams

jauno likumu piemērot pēc iespējas tuvākā laikā" (sk.:

Civīlprocesa mācības grāmata, 129. lpp.). Tā kā iepriekšējais

procesuālais regulējums nenodrošināja izdevumu atlīdzināšanu

saprātīgā un prognozējamā apmērā, likumdevējs, nepieņemot pārejas

noteikumus, apstrīdēto normu attiecināja uz visiem tiesvedības

procesiem. No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam,

ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu vēlējies to

attiecināt tikai uz to izdevumu atlīdzināšanu, kuri radīsies

nākotnē.

Izskatāmajā lietā sabiedrības gūtais labums izpaužas tādējādi,

ka visām personām, kurām par labu taisīts tiesas nolēmums, tiek

garantētas tiesības saņemt atlīdzināmos izdevumus taisnīgā

apmērā.

18.2. Tiesiskās paļāvības princips liek aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tomēr tiesiskās paļāvības princips

neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā

tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

24. punktu).

Civilprocesa regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša

rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta pamattiesību

aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu). Personai nav

subjektīvu tiesību prasīt no likumdevēja konkrēta tai vēlama

procesuāla regulējuma pieņemšanu vai saglabāšanu, nodrošinot

lietas iztiesāšanu tai vēlamā procesā vai kārtībā (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-01-01 15.2. punktu).

Civilprocesuālās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt

tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu sacīkstes principu, izšķir

pušu savstarpējos strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu

aizsargātām interesēm. Katrai pusei jāpierāda savu prasījumu,

pretprasījumu vai iebildumu pamatotība, tādēļ neviena tiesas

procesā iesaistītā puse nevar pilnībā paļauties uz to, ka tiesas

nolēmums būs tai labvēlīgs. Tādēļ arī tiesvedības izmaksas ne

vienmēr var pilnībā paredzēt.

Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs vērsās tiesā savu aizskarto

tiesību aizsardzībai, spēkā bija iepriekšējais procesuālais

regulējums, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja

ar pieciem procentiem no prasījuma summas. Tomēr šis procesuālais

regulējums Pieteikuma iesniedzējam nedeva tiesības paļauties uz

to, ka tiesiskais regulējums nemainīsies un attiecīgi arī

tiesvedības izmaksas paliks nemainīgas.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums,

izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, nodrošināt attiecīgo

grozījumu atbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādēļ Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto normu un palielinot

atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir paredzēta tāda saudzējoša pāreja

uz jauno regulējumu, kas nodrošinātu gan tiesības uz taisnīgu

tiesu, gan tiesiskās paļāvības principa ievērošanu.

18.2.1. Pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa,

kurā tiek reglamentēti dažādi tā spēkā stāšanās vai piemērošanas

jautājumi konkrētā periodā. Tādējādi pārejas noteikumi ir

juridiskās metodes instruments, ar kuru normatīvā akta izdevējs

citastarp var atlikt tiesību normas tiesisko seku iestāšanos uz

noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām personām. Tomēr tas,

vai likumam nepieciešams pievienot pārejas noteikumus, ir

likumdevēja izšķiršanās jautājums. Likumdevējs, izdarot

grozījumus tiesiskajā regulējumā, izvērtē, vai konkrētā gadījumā

ir nepieciešami pārejas noteikumi un tātad arī pārejas periods

līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01

16.2. punktu).

Turklāt pārejas noteikumi ir tikai viens no juridiskās metodes

instrumentiem, ar kuriem likumdevējs var nodrošināt saudzējošu

pāreju uz jauno regulējumu. Šādu saudzējošu pāreju uz jauno

regulējumu iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem.

18.2.2. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma paredz

izņēmumu no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi

atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, jo ierobežo šo atlīdzināmo

izdevumu maksimālo apmēru. Tas nodrošinot saprātīgu līdzsvaru

starp abu pušu interesēm (sk. lietas materiālu 1. sēj. 82.

lpp.).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 33. panta trešajai daļai ar

lietas vešanu saistītie izdevumi ir izdevumi par advokāta

palīdzību, izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm un ar

pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.

Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 2. punkts paredz,

ka ceļa un uzturēšanās izdevumi sakarā ar ierašanos tiesas sēdē,

kā arī sakarā ar pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos

pierādījumu iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot

ārvalstī, atlīdzināmi pēc Ministru kabineta noteiktajām likmēm

komandējuma izdevumu atlīdzībai. Savukārt izdevumi sakarā ar

rakstveida pierādījumu iegūšanu, kā arī tulka izdevumi sakarā ar

pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos pierādījumu

iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot ārvalstī,

atlīdzināmi izdevumu faktiskajā apmērā (sk. Civilprocesa

likuma 44. panta pirmās daļas 3. un 4. punktu).

Tādējādi attiecībā uz atlīdzināmajiem izdevumiem, kas

radušies, samaksājot par advokāta palīdzību, ir paredzēts

izņēmums no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi

atlīdzināmi to faktiskajā apmērā. Proti, apstrīdētā norma paredz

apmēru, kādā izdevumi atlīdzināmi, un šis apmērs nav

pārsniedzams. Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā, ka atšķirībā no

citiem ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem to faktisko

izdevumu apmērs, kuri pusei rodas sakarā ar advokāta palīdzību,

nav prognozējams. Tas ir atkarīgs no klienta un zvērināta

advokāta vienošanās. Šā iemesla dēļ faktiskās izmaksas par

saņemto advokāta palīdzību var būt lielākas par prasījuma

summu.

Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nodrošina

līdzsvaru starp abu pušu interesēm.

18.2.3. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma nenozīmējot

tikai atlīdzināmo izdevumu apmēra palielinājumu, jo vienlaikus ar

apstrīdētās normas pieņemšanu Civilprocesa likuma 44. pants esot

papildināts ar ceturto un piekto daļu. Šā panta ceturtā daļa

ierobežojot atlīdzināmo izdevumu apmēru gadījumos, kad lieta

izskatīta tikai pirmās instances tiesā. Savukārt Civilprocesa

likuma 44. panta piektā daļa piešķirot tiesai tiesības, ievērojot

taisnīguma un samērīguma principu, kā arī ņemot vērā objektīvos

ar lietas izskatīšanu saistītos apstākļus, noteikt mazāku

atlīdzināmo izdevumu apmēru. Tādējādi Civilprocesa likuma 44.

panta piektā daļa nodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno

regulējumu, jo ļaujot samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru un

noteikt to atbilstoši iepriekšējam regulējumam - piecu procentu

apmērā no prasījuma summas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 87.

lpp.).

Tieslietu ministrs, pēc kura priekšlikuma izdarīti grozījumi

Civilprocesa likuma 44. pantā, Saeimas Juridiskajai komisijai

adresētajā 2012. gada 5. jūlija vēstulē Nr. 1-11/2533 "Par

priekšlikumiem "Grozījumi Civilprocesa likumā" (reģ.

Nr. 66/Lp11) pirms trešā lasījuma" norāda, ka "tiesa

varēs noteikt arī mazāku ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu

atlīdzināšanas apmēru. Šāds regulējums piešķirs papildu

elastīgumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā salīdzinājumā

ar šobrīd spēkā esošo regulējumu" (lietas materiālu 1.

sēj. 121. - 122. lpp.). To, ka grozījumi Civilprocesa likuma

44. panta pirmās daļas 1. punktā ir saistīti ar priekšlikumu, ka

tiesa var noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru, apstiprina

arī Saeimas Juridiskajā komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas

Saeimas sēdē otrajā un trešajā lasījumā notikušās diskusijas.

Saeimas Juridiskā biroja juridiskā padomniece Daina Ose uzsvēra,

ka "tiesa izvērtēs atlīdzināmo izdevumu apmēru". Līdz

ar to atlīdzināmo izdevumu apmērs var būt nosacīts jebkurā

procesā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 25.

aprīļa sēdes protokolu Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95.

lpp.).

Tas apliecina, ka likumdevējs, pieņemot civilprocesuālo normu

grozījumus, kuriem ir tūlītējs spēks, ir paredzējis mehānismu,

kas ļauj nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno procesuālo

regulējumu. Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa rada

elastīgu regulējumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai.

Tādējādi, pieļaujot to, ka tiesai ir tiesības izvērtēt un

samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru, personu tiesiskā paļāvība

ir ņemta vērā.

To, ka Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa ir saudzējoša

pāreja uz jauno procesuālo regulējumu, apliecina arī Tiesu

informācijas sistēmā atrodamo tiesu nolēmumu argumentācija.

Tiesas atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta piektajai daļai

ir samazinājušas atlīdzināmo izdevumu apmēru, citastarp arī līdz

pieciem procentiem no prasījuma summas. Nosakot šādu atlīdzināmo

izdevumu apmēru, tās ievērojušas taisnīguma un samērīguma

principus, kā arī ņēmušas vērā apstākli, ka laikā, kad attiecīgā

prasība tika izskatīta pirmās un daļēji arī apelācijas instances

tiesā, bija spēkā Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1.

punkts iepriekšējā redakcijā, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu

apmēru aprobežoja ar pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās

daļas (sk., piemēram, Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2013. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. C13054612 un

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 11.

februāra spriedumu lietā Nr. C25047312).

18.2.4. Civilprocesa likums noteic kārtību, kādā tiesa

pēc puses lūguma var atlikt sprieduma izpildi vai sadalīt to

termiņos. Tas attiecas arī uz sprieduma izpildes atlikšanu vai

sadalīšanu termiņos daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu.

Civilprocesa likuma 206. panta pirmā daļa paredz, ka tiesa,

kas taisījusi spriedumu lietā, ir tiesīga pēc lietas dalībnieka

pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli, bērnu tiesības vai

citus apstākļus, pieņemt lēmumu par sprieduma izpildīšanas

atlikšanu vai sadalīšanu termiņos, kā arī par sprieduma veida un

kārtības grozīšanu. Arī apelācijas instances tiesai saskaņā ar

Civilprocesa likuma 438. panta pirmās daļas pirmo teikumu ir

tiesības pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu

mantisko stāvokli vai citus svarīgus apstākļus, atlikt sprieduma

izpildi vai sadalīt to termiņos, kā arī grozīt tā izpildes veidu

un kārtību.

Tātad puse, no kuras piedzīti atlīdzināmie izdevumi, var lūgt

tiesu pieņemt lēmumu par sprieduma izpildes atlikšanu, sadalīšanu

termiņos, izpildes veida un kārtības grozīšanu. Kopsakarā ar

iepriekš norādītajām tiesas tiesībām izvērtēt piedzenamo

atlīdzināmo izdevumu apmēru šis procesuālais regulējums rada

papildu elastīgumu, ļaujot mazināt nelabvēlīgās tiesiskās sekas,

ko personai rada apstrīdētās normas pieņemšana un atlīdzināmo

izdevumu apmēra palielinājums.

No lietas materiāliem izriet, ka arī izskatāmajā lietā, ņemot

vērā piespriestās summas apmēru, tiesa ir apmierinājusi

Pieteikuma iesniedzēja lūgumu un noteikusi termiņus, kādos

Pieteikuma iesniedzējam jāatlīdzina otrai pusei atlīdzināmie

izdevumi. Proti, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

2014. gada 3. februāra lēmumā lietā Nr. C30511312 noteica, ka

atlīdzināmie izdevumi 2000 latu apmērā nav maksājami uzreiz, bet

sadalāmi termiņos un samaksājami divu gadu laikā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 70. - 71. lpp.).

18.3. Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu

radītās personām nelabvēlīgās tiesiskās sekas ir mazākas nekā

sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas pieņemšanas un tā

samērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzēja tiesības. Pieteikuma

iesniedzējam pieeja tiesai nav liegta pēc būtības. Turklāt

likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu

tiesisko paļāvību, pieļaujot, ka tiesa, ievērojot taisnīguma un

samērīguma principus, var izvērtēt piedzenamo atlīdzināmo

izdevumu apmēru, kā arī pēc puses lūguma var atlikt sprieduma

izpildi šajā daļā vai sadalīt to termiņos.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir

ievērojis samērīguma principu un apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.

19. Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Lai gan Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

kas garantē personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā.

19.1. Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības

princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu un 2012. gada 21. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2011-20-01 15. punktu).

Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai visupirms

nepieciešams noskaidrot, vai pastāv personas (personu grupas),

kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18.

februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 12. punktu).

19.2. Satversmes tiesa jau iepriekš norādīja, ka pirms

tiesiskā regulējuma izmaiņām Civilprocesa likuma 44. panta pirmās

daļas 1. punkts paredzēja, ka izdevumi advokāta palīdzības

samaksai atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par

pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Savukārt pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās maksimālais atlīdzināmo

izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem. Ievērojot to,

ka apstrīdētajai normai ir tūlītējs spēks, tā var tikt piemērota

arī to atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai, kuri faktiski

radās līdz 2013. gada 1. janvārim.

Tādējādi tiesiskā regulējuma izmaiņas rada divas personu

grupas, kurām ir pienākums atlīdzināt izdevumus advokāta

palīdzības samaksai un attieksme pret kurām atlīdzināmo izdevumu

apmēra ziņā ir atšķirīga. Proti, vienu grupu veido personas,

kurām atlīdzināmo izdevumu apmērs noteikts saskaņā ar apstrīdēto

normu, savukārt otru grupu veido personas, kurām atlīdzināmo

izdevumu apmēra noteikšanai piemērota procesuālo tiesību norma,

kas bija spēkā iepriekš.

Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā

regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā

spēka tiesību normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr

izveidojas tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas

par sevi rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu

attieksmi pret tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma

ietvaros personu tiesības ir reglamentētas atšķirīgi

salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, vēl nav vienlīdzības

principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu

regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu

grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju

un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām

personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu

vai īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 9. punktu).

Tādēļ tas, vai konkrētajā gadījumā šāda atšķirīga attieksme

pret personu grupām ir attaisnojama, jāvērtē, pārbaudot, vai

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis tiesiskās

paļāvības principu.

Tas, ka likumdevējs, grozot procesuālo regulējumu un

palielinot atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir ievērojis saprātīgu

līdzsvaru starp personu tiesisko paļāvību un tiesiskā regulējuma

grozījumu nepieciešamību, jau ir secināts, vērtējot apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam

teikumam.

Līdz ar apstrīdētā norma nav

pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

vienlīdzības principu.

20. Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd pienākumu

atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, taču uzskata, ka

apstrīdētajā normā noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmērs

ierobežojot viņa tiesības uz īpašumu. Proti, Pieteikuma

iesniedzējs esot rēķinājies ar to, ka gadījumā, ja viņa prasība

tiks noraidīta, atlīdzināmo izdevumu apmērs nepārsniegs piecus

procentus no prasījumu summas. Tomēr tiesvedības laikā notikušo

procesuālā regulējuma izmaiņu dēļ atlīdzināmo izdevumu apmērs

pieaudzis. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma

iesniedzēja mantiskās intereses, kuras aizsargā Satversmes 105.

pants (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13. - 14. lpp.).

Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma

nav vērtējama Satversmes 105. panta aspektā, jo par īpašumu

neesot uzskatāmi tādi izdevumi, kas personai var rasties, savas

aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses

aizsargājot tiesā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. - 80. lpp.

un 2. sēj. 48. lpp.).

Līdz ar to visupirms ir nepieciešams noskaidrot, vai

apstrīdētā norma vērtējama Satversmes 105. panta tvērumā.

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska

rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu

sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma saturā

ietilpst arī dažādi prasījumi, kuru izpildi persona var

pieprasīt, pastāvot skaidram tiesiskajam pamatam (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu).

Tomēr pienākums atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus,

tostarp izdevumus advokāta palīdzības samaksai, vērtējams

Satversmes 92. panta tvērumā kā tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 9. punktu un 2014. gada 7.

februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19. punktu).

Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu,

jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). No ECT

judikatūras izriet, ka dažādu tiesāšanās izdevumu noteikšana ir

uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanu (sk.,

piemēram, ECT 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy

Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91,

62. un 63. punktu un 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā

"Kreuz v. Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60.

punktu). Tādējādi arī ECT jautājumu par tiesāšanās

izdevumu samērīgumu vērtē Konvencijas 6. panta - par tiesībām uz

taisnīgu tiesu - tvērumā.

Satversmes tiesa norāda, ka atbilstoši Civilprocesa likumā

nostiprinātajam dispozitivitātes principam ikviena persona var

brīvi rīkoties ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības

līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra

sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.3.1. punktu). Tas nozīmē,

ka ikviena persona pati izvēlas, vai vērsties tiesā savu

aizskarto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai.

Tātad jebkurus tiesvedības izdevumus visupirms rada pati persona

ar savu brīvo gribu, nevis valsts noteikts pienākums uzsākt

tiesvedību.

Tādējādi apstrīdētā norma neskar Pieteikuma iesniedzējam

Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā

nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Civilprocesa likuma 44.

panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu (2012. gada 29.

novembra likuma redakcijā) par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91. un 92. pantam.

2. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civilprocesa likuma

44. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunkta (2012.

gada 29. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš