383. pants
juridiskās personas statusu piešķir mantojumam.

Mantojums kļūst par juridisko personu mantojuma atstājēja nāves

brīdī un kā tāds turpina pastāvēt tik ilgi, līdz mantinieki ir

pieņēmuši un ieguvuši mantojumu, paši iegūstot mantojuma

atstājēja tiesības un uzņemoties viņa saistības (sk.

Civillikuma 701. pantu). Turklāt tiesības vērsties tiesā, lai

aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības,

piemīt arī personālsabiedrībām, kurām nav juridiskās personas

statusa. Proti, saskaņā ar Komerclikuma 90. un 118. pantu

pilnsabiedrība un komandītsabiedrība var būt prasītāja un

atbildētāja tiesā.

Tātad Latvijas tiesību sistēmā juridiskās personas statuss ir

piešķirts dažādiem tiesību subjektiem - gan tādiem, kas dibināti

nolūkā gūt peļņu, gan tādiem, kuri pastāv citu, ar peļņas gūšanu

nesaistītu mērķu labad. Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī tāda

juridiskā persona, kas dibināta peļņas gūšanas nolūkā, lai gan

nav pasludināts tās maksātnespējas process, tomēr var nonākt

finansiālās grūtībās, kas ietekmētu tās spēju samaksāt drošības

naudu. Arī izskatāmajā gadījumā nebija saskaņā ar Maksātnespējas

likumu pasludināts Pieteikuma iesniedzējas maksātnespējas

process, taču tai bija radušās finansiālas grūtības, kuru dēļ tā

nespēja samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu.

No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās

informācijas izriet, ka rezultātā tika pieņemts lēmums par

atteikšanos pieņemt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 17.-24. lp.).

Līdz ar to, nevērtējot konkrētas privāto tiesību juridiskās

personas spēju veikt pieprasīto maksājumu, nav iespējams

apgalvot, ka tai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu

drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Lai gan privāto

tiesību juridiskajai personai ir jābūt spējīgai plānot savus

finanšu līdzekļus, lai varētu segt savus izdevumus, tomēr

jautājumā par tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva

pamata pieņēmumam, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai

personai jāspēj nodrošināt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami,

lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu.

Šāds pieņēmums var radīt tādu demokrātiskā tiesiskā valstī

nepieļaujamu situāciju, ka personai nav iespējas īstenot savas

tiesības uz taisnīgu tiesu un panākt taisnīga lēmuma pieņemšanu,

jo tai nav šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu

līdzekļu.

Turklāt jāņem vērā, ka ne vienmēr privāto tiesību juridiskajai

personai tiesas aizsardzība būs nepieciešama savu tiesību un ar

likumu aizsargāto interešu aizsardzībai. Piemēram, biedrība ir

tiesīga vērsties tiesā arī nolūkā izmantot tai Biedrību un

nodibinājumu likuma 10. panta otrajā daļā noteiktās tiesības

aizstāvēt savu biedru, tostarp fizisko personu, tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses. Līdz 2015. gada 3. decembrim, kad

stājās spēkā 2015. gada 29. oktobra likums "Grozījumi

Civilprocesa likumā", biedrības uz Civilprocesa likuma 43.

panta pirmās daļas 5. punkta pamata bija atbrīvotas no drošības

naudas samaksas. Pēc šiem grozījumiem Civilprocesa likuma 43.

panta pirmās daļas 5. punkts tiek piemērots tādējādi, ka

biedrība, pat ja tā īsteno savu biedru interešu aizstāvību, nav

uz likuma pamata atbrīvota no šā maksājuma veikšanas (sk.,

piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 24. aprīļa lēmumu lietā

Nr. C30677817 un Senāta rīcības sēdes 2019. gada 31. janvāra

lēmumu lietā Nr. SKC-480/2019). Tiesību normu nevar izprast

ārpus tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē. Tādēļ atbilstoši tiesu

praksei šāda privāto tiesību juridiskā persona gadījumā, ja tā

būs nonākusi finansiālās grūtībās, nevarēs pretendēt uz

atbrīvojumu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus

sūdzības iesniegšanu. Tādējādi var tikt ietekmētas šādas personas

iespējas aizsargāt taisnīgā tiesā ne tikai savas, bet arī citu

personu, tostarp fizisko personu, tiesības un likumiskās

intereses.

13.1.2. Saeima un lietā pieaicinātās personas -

tiesībsargs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente

Dr. iur. Daina Ose un zvērināts advokāts Mg. iur.

Māris Meļķisis - norāda, ka izskatāmajā lietā nozīme ir arī tam

apstāklim, ka gadījumā, ja blakus sūdzība ir pamatota, iemaksātā

drošības nauda personai tiek atmaksāta. Saeima vērš uzmanību arī

uz to, ka blakus sūdzības izskatīšana prasa salīdzinoši īsāku

laiku nekā lietas izskatīšana pēc būtības, tāpēc pamatotas

sūdzības gadījumā privāto tiesību juridiskajai personai rodoties

tikai īslaicīga rakstura izdevumi (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 64., 83., 122. un 129. lp.).

Kā secināts iepriekš, drošības naudas mērķis ir sekmēt to, lai

personas procesuālās tiesības izmanto godprātīgi, jo blakus

sūdzības iesniegšana kavē lietas pamatā esošā civiltiesiskā

strīda izšķiršanu pēc būtības. Tāpēc nolūkā veicināt to, ka

lietas dalībnieks iesniedz pārdomātu un pamatotu sūdzību,

Civilprocesa likuma 43.2 panta pirmajā daļā ir

noteikts, ka sūdzības noraidīšanas gadījumā drošības nauda netiek

atmaksāta. Savukārt drošības nauda tiek atmaksāta pilnā apjomā

tad, ja tiesa sūdzību apmierina vai apmierina kādā tās daļā.

Tomēr iespējamība, ka drošības nauda var tikt atmaksāta, nemaina

faktu, ka privāto tiesību juridiskajai personai, iesniedzot

blakus sūdzību, par to ir jāsamaksā.

Tādējādi šāds regulējums pats par sevi nav vērsts uz to, lai

tiesas lēmuma pārsūdzības procesā nodrošinātu tiesas pieejamību

un ļautu panākt taisnīga lēmuma pieņemšanu arī tām privāto

tiesību juridiskajām personām, kurām nav pietiekamu finanšu

līdzekļu, lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības

iesniegšanu.

Jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma ir saistīta ar

pienākumu maksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu

dažādās tiesvedības procesa stadijās. Proti, līdz ar blakus

sūdzību tiesai nākas izšķirt dažādus iepriekšējus un blakus

jautājumus, kas radušies gan pirms prasības celšanas, gan arī

pašā tiesas procesa laikā, gan arī pēc sprieduma pasludināšanas

saistībā ar tā izpildi (sk.: Ose D., Jonikāns V. Civilprocesa

likuma 441. panta komentārs. Grām.: Torgāns K., Laviņš A. (zin.

red.) Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.1