92. pantsnoteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

1likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

2nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

3Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

4atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

5palīdzību."

6Lai gan konstitucionālajā sūdzībā

7ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību visam

8Satversmes 92. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības

9izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai

10Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas garantē ikvienas

11personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

12intereses taisnīgā tiesā.

13Satversmes 92. panta pirmais

14teikums ietver gan institucionālu aspektu - tiesai ir jābūt

15taisnīgai, gan procesuālu aspektu - ikvienam ir tiesības uz brīvu

16pieeju tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu

17nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

18pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

19nodrošināts tiesas taisnīgums.

209. Apstrīdētā norma noteic,

21ka, pārsūdzot Civillietu departamentā Tiesu palātas lēmumu par

22zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu, personai jāiemaksā drošības

23nauda 40 latu apmērā.

24Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē

25arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

262003. gada 6. novembra sprieduma lietā

27Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 1. punktu). Gan

28Saeimas atbildes rakstā, gan Valsts cilvēktiesību biroja viedoklī

29pamatoti norādīts, ka ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas

30personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. lietas materiālu

3136., 77. un 122. - 123. lpp.). Pienākums iemaksāt

32drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu atzīstams par

33personas tiesību uz brīvu pieeju tiesai ierobežojumu.

34Tā kā personas tiesības uz brīvu

35pieeju tiesai ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā

36teikumā, ir izvērtējams ar apstrīdēto normu noteiktais

37pamattiesību ierobežojums.

3810. Tiesības uz taisnīgu

39tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk.

40Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

41Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu), tāpēc

42ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos

43nepieciešamākajos gadījumos.

44Šādu secinājumu pamato tas, ka

45personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas

46tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij ir

47jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras

48tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk.

49Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma

50lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu).

51Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais

52līdzeklis šā mērķa sasniegšanai.

5311. Personas

54pamattiesības, arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai

55Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības

56interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.

57Satversmes 86. pants noteic,

58ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības

59piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā". Skatot

60kopsakarā Satversmes 86. pantu un Satversmes 92. panta

61pirmo teikumu, secināms, ka tiesības vērsties tiesā var

62ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

63pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums

64ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes

65tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

66Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

6712. Apstrīdētā norma ir

68ietverta gan Zemesgrāmatu likuma 98. panta piezīmē, gan arī

69Civilprocesa likuma 449. panta ceturtajā daļā.

70Tā kā apstrīdētā norma, kas

71ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās

72pamattiesības, ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

73kurš ir izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā, nav šaubu par

74to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

75Tādējādi

76pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

7713. Ikviena pamattiesību

78ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

79vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

80leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

8122. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

829. punktu).

8313.1. Saeimas atbildes

84rakstā norādīts, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu

85leģitīmais mērķis ir Civillietu departamenta pienācīgas

86darbības nodrošināšana, jo, atceļot apstrīdētajā normā

87noteikto ierobežojumu, ar nepamatotām sūdzībām tiktu apgrūtināta

88Civillietu departamenta darbība un citu personu interešu

89aizsardzība (sk. lietas materiālu 38., 79. lpp.).

90Civillietu departaments ir

91kasācijas instances tiesa civillietās. Latvijā pastāvošā

92kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē

93izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami

94aizsargātas, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās

95instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas

96instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti,

97jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

98pareizību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

9927. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

100daļas 2.1. punktu).

101Lai Civillietu departaments varētu

102pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo

103un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju

104robežās tas ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas.

105Izvērtējot Civillietu departamenta kompetenci, vērā ņemama

106kasācijas instances svarīgā nozīme.

107Ja likumdevējs izšķīries

108Civillietu departamentam noteikt ne vien lietu izskatīšanu

109kasācijas kārtībā, bet arī blakus sūdzību izskatīšanu par Tiesu

110palātas Zemesgrāmatu likuma 98. panta kārtībā pieņemtajiem

111lēmumiem, likumdevējam šī kompetence jānosaka tādējādi, lai

112netiktu apgrūtināts un nevajadzīgi noslogots Civillietu

113departamenta darbs un līdz ar to netiktu negatīvi ietekmēta

114kasācijas funkcijas īstenošana.

11513.2. Šāds Civillietu

116departamenta pienācīgas darbības nodrošināšanas pienākums atbilst

117citu personu interesēm, kā pamatoti norādīts Saeimas atbildes

118rakstā. Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla

119materiālo un procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var

120būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos.

121Līdz ar to ir svarīgi, lai Civillietu departaments varētu

122izskatīt lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu

123interpretācijas jautājums, kā arī būtu pasargāts no atsevišķu

124personu bezmērķīgas tiesāšanās. Apstrīdētajā normā ietvertais

125ierobežojums noteikts, lai atturētu atsevišķas personas vērsties

126tiesā ar nepamatotām prasībām (sk. lietas materiālu

127123. lpp.).

12813.3. Var piekrist arī

129Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim, ka apstrīdētajā normā

130noteiktais ierobežojums daļēji kompensē valsts izdevumus, kas

131nepieciešami tiesu darbības uzturēšanai (sk. lietas materiālu

132123. lpp.), tomēr ir vērā ņemama atšķirība starp šādam

133mērķim paredzēto valsts nodevu un pavisam citam mērķim noteikto

134drošības naudu.

135Ikviens tiesas procesā noteikts

136maksājums par pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu kalpo ne vien kā

137zināma veida barjera, lai novērstu nepamatotu pieteikumu vai

138sūdzību iesniegšanu, bet arī ļauj daļēji segt tiesu uzturēšanas

139izdevumus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

1404. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

1418.3. punktu).

142Tādējādi

143pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

14414. Samērīguma princips

145prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas

146interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

147likumiskās intereses.

148Lai konstatētu, vai samērīguma

149princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

150līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

151saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

152rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

153normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

154kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

155prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

15619. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-02 secinājumu

157daļas 3.1. punktu).

15815. Likumdevējs par

159leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli noteicis drošības naudas

160iemaksāšanu 40 latu apmērā, lai persona varētu Civillietu

161departamentam pārsūdzēt Tiesu palātas lēmumu.

16215.1. Civilprocesuālajās

163tiesībās drošības nauda tiek traktēta nevis kā tiesāšanās

164izdevumi, bet drīzāk gan kā sods par nepamatoti iesniegtu sūdzību

165Civillietu departamentam (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa

166mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933,

167416. lpp.). Tas nozīmē, ka drošības nauda, kas

168iemaksāta, iesniedzot sūdzību Civillietu departamentam, tiks

169personai atmaksāta, ja Civillietu departaments apmierinās

170personas sūdzību. Savukārt, ja Civillietu departaments personas

171sūdzību noraida, drošības nauda atmaksāta netiek. Tādējādi

172likumdevējs, nosakot drošības naudas maksāšanas pienākumu,

173mēģinājis nodrošināt, lai personas Civillietu departamentā

174iesniegtu pārdomātas un motivētas sūdzības gadījumos, kad pastāv

175dažādas piemērojamā likuma iztulkošanas iespējas, nevis tikai

176turpinātu iesākto tiesāšanos, kad ir skaidri redzams, ka personai

177nav vērā ņemamu argumentu attiecībā uz to, kā izpaudusies

178pārsūdzētā Tiesu palātas lēmuma nepareizība.

17915.2. Lai izvērtētu

180apstrīdētajā normā noteiktā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa

181sasniegšanai, papildus nepieciešams ņemt vērā arī zemesgrāmatu