92. pants
noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību."

Lai gan konstitucionālajā sūdzībā

ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību visam

Satversmes 92. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības

izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas garantē ikvienas

personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā.

Satversmes 92. panta pirmais

teikums ietver gan institucionālu aspektu - tiesai ir jābūt

taisnīgai, gan procesuālu aspektu - ikvienam ir tiesības uz brīvu

pieeju tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu

nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

nodrošināts tiesas taisnīgums.

9. Apstrīdētā norma noteic,

ka, pārsūdzot Civillietu departamentā Tiesu palātas lēmumu par

zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu, personai jāiemaksā drošības

nauda 40 latu apmērā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē

arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 6. novembra sprieduma lietā

Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 1. punktu). Gan

Saeimas atbildes rakstā, gan Valsts cilvēktiesību biroja viedoklī

pamatoti norādīts, ka ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas

personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. lietas materiālu

36., 77. un 122. - 123. lpp.). Pienākums iemaksāt

drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu atzīstams par

personas tiesību uz brīvu pieeju tiesai ierobežojumu.

Tā kā personas tiesības uz brīvu

pieeju tiesai ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā, ir izvērtējams ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums.

10. Tiesības uz taisnīgu

tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu), tāpēc

ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos

nepieciešamākajos gadījumos.

Šādu secinājumu pamato tas, ka

personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas

tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij ir

jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras

tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu).

Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais

līdzeklis šā mērķa sasniegšanai.

11. Personas

pamattiesības, arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai

Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības

interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.

Satversmes 86. pants noteic,

ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības

piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā". Skatot

kopsakarā Satversmes 86. pantu un Satversmes 92. panta

pirmo teikumu, secināms, ka tiesības vērsties tiesā var

ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums

ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

12. Apstrīdētā norma ir

ietverta gan Zemesgrāmatu likuma 98. panta piezīmē, gan arī

Civilprocesa likuma 449. panta ceturtajā daļā.

Tā kā apstrīdētā norma, kas

ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās

pamattiesības, ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

kurš ir izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā, nav šaubu par

to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Tādējādi

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

13. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu).

13.1. Saeimas atbildes

rakstā norādīts, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu

leģitīmais mērķis ir Civillietu departamenta pienācīgas

darbības nodrošināšana, jo, atceļot apstrīdētajā normā

noteikto ierobežojumu, ar nepamatotām sūdzībām tiktu apgrūtināta

Civillietu departamenta darbība un citu personu interešu

aizsardzība (sk. lietas materiālu 38., 79. lpp.).

Civillietu departaments ir

kasācijas instances tiesa civillietās. Latvijā pastāvošā

kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē

izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami

aizsargātas, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās

instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas

instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti,

jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

pareizību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 2.1. punktu).

Lai Civillietu departaments varētu

pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo

un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju

robežās tas ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas.

Izvērtējot Civillietu departamenta kompetenci, vērā ņemama

kasācijas instances svarīgā nozīme.

Ja likumdevējs izšķīries

Civillietu departamentam noteikt ne vien lietu izskatīšanu

kasācijas kārtībā, bet arī blakus sūdzību izskatīšanu par Tiesu

palātas Zemesgrāmatu likuma 98. panta kārtībā pieņemtajiem

lēmumiem, likumdevējam šī kompetence jānosaka tādējādi, lai

netiktu apgrūtināts un nevajadzīgi noslogots Civillietu

departamenta darbs un līdz ar to netiktu negatīvi ietekmēta

kasācijas funkcijas īstenošana.

13.2. Šāds Civillietu

departamenta pienācīgas darbības nodrošināšanas pienākums atbilst

citu personu interesēm, kā pamatoti norādīts Saeimas atbildes

rakstā. Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla

materiālo un procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var

būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos.

Līdz ar to ir svarīgi, lai Civillietu departaments varētu

izskatīt lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu

interpretācijas jautājums, kā arī būtu pasargāts no atsevišķu

personu bezmērķīgas tiesāšanās. Apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums noteikts, lai atturētu atsevišķas personas vērsties

tiesā ar nepamatotām prasībām (sk. lietas materiālu

123. lpp.).

13.3. Var piekrist arī

Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim, ka apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums daļēji kompensē valsts izdevumus, kas

nepieciešami tiesu darbības uzturēšanai (sk. lietas materiālu

123. lpp.), tomēr ir vērā ņemama atšķirība starp šādam

mērķim paredzēto valsts nodevu un pavisam citam mērķim noteikto

drošības naudu.

Ikviens tiesas procesā noteikts

maksājums par pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu kalpo ne vien kā

zināma veida barjera, lai novērstu nepamatotu pieteikumu vai

sūdzību iesniegšanu, bet arī ļauj daļēji segt tiesu uzturēšanas

izdevumus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

8.3. punktu).

Tādējādi

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

14. Samērīguma princips

prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas

interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses.

Lai konstatētu, vai samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-02 secinājumu

daļas 3.1. punktu).

15. Likumdevējs par

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli noteicis drošības naudas

iemaksāšanu 40 latu apmērā, lai persona varētu Civillietu

departamentam pārsūdzēt Tiesu palātas lēmumu.

15.1. Civilprocesuālajās

tiesībās drošības nauda tiek traktēta nevis kā tiesāšanās

izdevumi, bet drīzāk gan kā sods par nepamatoti iesniegtu sūdzību

Civillietu departamentam (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa

mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933,

416. lpp.). Tas nozīmē, ka drošības nauda, kas

iemaksāta, iesniedzot sūdzību Civillietu departamentam, tiks

personai atmaksāta, ja Civillietu departaments apmierinās

personas sūdzību. Savukārt, ja Civillietu departaments personas

sūdzību noraida, drošības nauda atmaksāta netiek. Tādējādi

likumdevējs, nosakot drošības naudas maksāšanas pienākumu,

mēģinājis nodrošināt, lai personas Civillietu departamentā

iesniegtu pārdomātas un motivētas sūdzības gadījumos, kad pastāv

dažādas piemērojamā likuma iztulkošanas iespējas, nevis tikai

turpinātu iesākto tiesāšanos, kad ir skaidri redzams, ka personai

nav vērā ņemamu argumentu attiecībā uz to, kā izpaudusies

pārsūdzētā Tiesu palātas lēmuma nepareizība.

15.2. Lai izvērtētu

apstrīdētajā normā noteiktā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa

sasniegšanai, papildus nepieciešams ņemt vērā arī zemesgrāmatu