Par Civilprocesa likuma 458.panta pirmās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam

noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

1likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

2nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

3Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

4atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

5palīdzību."

6No konstitucionālās sūdzības

7izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt

8apstrīdēto normu atbilstību vienīgi Satversmes 92. panta

9pirmajam teikumam, kas ikvienai personai garantē tiesības

10aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

11tiesā.

12Satversmes 92. panta pirmais

13teikums ietver institucionālu aspektu - tiesai ir jābūt taisnīgai

14- un procesuālu aspektu - ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju

15tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes

16tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un

17otrādi - tiesas pieejamībai nebūtu jēgas, ja netiktu nodrošināts

18tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

1914. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

208. punktu).

216. Likuma "Par tiesu varu"

2247. panta pirmā daļa noteic, ka Augstākās tiesas Senāts ir

23kasācijas instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu

24(pilsētu) tiesas un apgabaltiesas. Senāta sastāvā ir četri

25departamenti, tostarp Civillietu departaments, kas īsteno

26kasācijas instances funkcijas civillietās.

27Senāta kompetencē neietilpst

28lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas

29instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris,

30proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

31pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo

32tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un

33iztulkošanu visā valstī (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

34jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.

35punktu).

36Pieteikuma iesniedzējs lūdz

37izvērtēt, vai regulējums, kas paredzēja drošības naudas samaksu

38par kasācijas sūdzības iesniegšanu un neparedzēja iespēju

39personai tikt atbrīvotai no šīs drošības naudas samaksas, bija

40atbilstošs Satversmes 92. pantā nostiprinātajām

41pamattiesībām uz brīvu pieeju tiesai.

42Satversmes tiesa jau iepriekš

43secinājusi, ka dažādu maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības

44uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

454. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

467.2. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma

47lietā Nr. 2005-18-01 9. punktu).

48Arī prasība samaksāt drošības

49naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu ierobežo minētās

50pamattiesības.

51Tādējādi

52apstrīdētās normas ierobežoja Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz

53brīvu pieeju tiesai.

547. Pieteikuma iesniedzējs

55lūdz atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu

56datumu - no 2007. gada 24. oktobra, proti, dienas, kad

57viņš iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot atbrīvot viņu no

58drošības naudas samaksas.

59Valstij ir jānodrošina efektīva

60aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās

61intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

625. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu

63daļas 1. punktu).

64Līdz ar to

65Satversmes tiesai ir jāizvērtē ar apstrīdētajām normām radītais

66Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums.

678. Satversmes tiesa jau

68vairākkārt norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no

69svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, tāpēc tās var ierobežot tikai

70pašos nepieciešamākajos gadījumos. Tiesības uz brīvu pieeju

71tiesai, līdzīgi kā citas pamattiesības, var ierobežot, ja šāds

72ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

73ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar

74leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

752003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

76Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

779. Apstrīdētās normas

78ietvertas Civilprocesa likuma 458. panta pirmajā un

79ceturtajā daļā. Civilprocesa likums ir pienācīgā kārtībā pieņemts

80un izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā.

81Tādējādi

82apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums bija

83noteikts ar likumu.

8410. Ikviena pamattiesību

85ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

86vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

87leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas

882005. gada 22. decembra sprieduma lietā

89Nr. 2005-19-01 9. punktu un 2006. gada

9014. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

9113. punktu).

92Drošības naudas institūts ieviests

93ar mērķi nodrošināt Civillietu departamenta pienācīgu darbību.

94Šāds mērķis izriet no citu personu interešu aizsardzības

95pienākuma. Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla

96civiltiesību materiālo un procesuālo tiesību normu

97interpretācija, kas var būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības

98dažādos tiesas procesos. Līdz ar to ir svarīgi, lai Civillietu

99departaments būtu pasargāts no atsevišķu personu bezmērķīgas

100tiesāšanās un personas tiktu atturētas no vēršanās tiesā ar

101nepamatotām prasībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

10214. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

10313.2. punktu).

104Tādējādi ar

105apstrīdētajām normām noteiktajam pamattiesību ierobežojumam bija

106leģitīms mērķis.

10711. Lai secinātu, vai ir

108ievērots samērīguma princips, jānoskaidro, vai likumdevēja

109izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

110vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai

111labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

112likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek atzīts, ka

113tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

114neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

115Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

116Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

11711.1. Satversmes tiesa jau

118agrāk secinājusi, ka ikviens tiesas procesā noteikts maksājums

119par pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu kalpo kā zināma veida

120barjera, lai novērstu nepamatotu pieteikumu vai sūdzību

121iesniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

1224. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

1238.5. punktu). Likumdevējs, nosakot drošības naudas

124maksāšanas pienākumu, centies nodrošināt, lai personas Civillietu

125departamentā iesniegtu pārdomātas un motivētas sūdzības

126gadījumos, kad pastāv dažādas piemērojamā likuma iztulkošanas

127iespējas, nevis tikai turpinātu iesākto tiesāšanos, kad ir

128skaidri redzams, ka personai nav vērā ņemamu argumentu attiecībā

129uz to, kā izpaudusies pārsūdzētā apelācijas instances tiesas

130nolēmuma nepareizība (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

13114. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13215.1. punktu).

133Tādējādi ar

134apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

135piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13611.2. Tā kā drošības naudas

137samaksa par kasācijas sūdzības iesniegšanu ir piemērots līdzeklis

138leģitīmā mērķa sasniegšanai, jānoskaidro, vai likumdevējs bija

139izvēlējies iespējami saudzējošāko ierobežojuma piemērošanas

140veidu.

141Līdz 2008. gada

14225. jūnijam, kad stājās spēkā grozījumi Civilprocesa likuma

143458. pantā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un citām par

144trūcīgām atzītām personām, kurām nebija līdzekļu drošības naudas

145samaksai un kuras neietilpa Civilprocesa likuma 458. panta

146ceturtajā daļā minētajā no drošības naudas samaksas atbrīvoto

147personu kategorijā, prasība samaksāt drošības naudu par kasācijas

148sūdzības iesniegšanu bija šķērslis, kas traucēja īstenot

149pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai. Neparedzot mehānismu, kā

150trūcīgas personas varētu pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma

151samaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu,

152likumdevējs šīm personām pilnībā liedza iespēju iesniegt

153kasācijas sūdzību. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams

154tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu padarīt atkarīgu no personas

155finansiālajām iespējām. Paredzot noteiktu maksājumu par tiesas

156nolēmuma pārsūdzēšanu nākamajā tiesas instancē, likumdevējam bija

157jāparedz iespēja aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā arī

158personām, kurām nav šādu finanšu līdzekļu (sk. Satversmes

159tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

160Nr. 2005-18-01 17. punktu). Līdz ar to likumdevējs,

161savulaik pieņemot apstrīdētās normas, nebija nodrošinājis pēc

162iespējas saudzējošāku ierobežojuma piemērošanu, jo netika ņemts

163vērā tas, ka personas mantiskais stāvoklis var pasliktināties

164tiesas procesa laikā.

165Tādējādi

166apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

167iespējami saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai un

168līdz ar to nav ievērots samērīguma princips.

16912. Konstatējot apstrīdēto

170normu neatbilstību kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību

171normai, tās atzīstamas par prettiesiskām. Līdz ar to nav

172nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

17391. pantam.

17413. Kā jau tika konstatēts,

175Saeima 2008. gada 22. maijā pieņēma likumu "Grozījumi

176Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā 2008. gada

17725. jūnijā. Civilprocesa likuma 458. panta ceturtā daļa

178tika papildināta ar regulējumu par tiesas vai tiesneša tiesībām,

179ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji

180atbrīvot šo personu no drošības naudas samaksas. Taču, lai

181Pieteikuma iesniedzējs varētu īstenot savas tiesības uz brīvu

182pieeju tiesai, ir nepieciešams lemt par brīdi, ar kuru attiecībā

183uz viņu apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām.

18414. Rīgas apgabaltiesas

185Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese 2008. gada

1868. janvārī, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, pieņēma

187lēmumu Pieteikuma iesniedzēja kasācijas sūdzību uzskatīt par

188neiesniegtu un atdot iesniedzējam (sk. lietas materiālu

18923. lpp.).

190Lai novērstu Pieteikuma

191iesniedzēja pamattiesību aizskārumu, kas bija radies viņa

192mantiskā stāvokļa dēļ, apstrīdētās normas attiecībā uz Pieteikuma

193iesniedzēju uzskatāmas par spēkā neesošām no brīža, kad viņš

194iesniedza kasācijas sūdzību.

195Saskaņā ar Civilprocesa likuma

196479. panta 5. punktu lietas izspriešanā piemērotās

197tiesību normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

198tiesību normai uzskatāma par jaunatklātiem apstākļiem.

199Pamatojoties uz šo normu, Pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs

200iesniegt pieteikumu par minēto Rīgas apgabaltiesas Civillietu

201tiesas kolēģijas tiesneses lēmumu Augstākās tiesas Civillietu

202tiesu palātai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem - apstrīdēto

203normu atzīšanu par neatbilstošām Satversmes 92. pantam.

204Nolēmumu

205daļa

206Pamatojoties uz Satversmes tiesas

207likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

208nosprieda:

209atzīt Civilprocesa likuma

210458. panta pirmo daļu kopsakarā ar ceturto daļu redakcijā,

211kas bija spēkā līdz 2008. gada 25. jūnijam, (ciktāl šīs

212normas neparedzēja tiesai vai tiesnesim tiesības lemt par

213personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no drošības naudas

214samaksas, tai iesniedzot kasācijas sūdzību) attiecībā uz

215konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Mihailu Kondakovu par

216neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un

217spēkā neesošu no 2007. gada 24. oktobra.

218Spriedums ir galīgs un

219nepārsūdzams.

220Spriedums stājas spēkā tā

221publicēšanas dienā.

222Tiesas sēdes priekšsēdētājs

223G.Kūtris