92. pants
noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību."

No konstitucionālās sūdzības

izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību vienīgi Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, kas ikvienai personai garantē tiesības

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā.

Satversmes 92. panta pirmais

teikums ietver institucionālu aspektu - tiesai ir jābūt taisnīgai

- un procesuālu aspektu - ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju

tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes

tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un

otrādi - tiesas pieejamībai nebūtu jēgas, ja netiktu nodrošināts

tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

8. punktu).

6. Likuma "Par tiesu varu"

47. panta pirmā daļa noteic, ka Augstākās tiesas Senāts ir

kasācijas instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu

(pilsētu) tiesas un apgabaltiesas. Senāta sastāvā ir četri

departamenti, tostarp Civillietu departaments, kas īsteno

kasācijas instances funkcijas civillietās.

Senāta kompetencē neietilpst

lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas

instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris,

proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo

tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un

iztulkošanu visā valstī (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs lūdz

izvērtēt, vai regulējums, kas paredzēja drošības naudas samaksu

par kasācijas sūdzības iesniegšanu un neparedzēja iespēju

personai tikt atbrīvotai no šīs drošības naudas samaksas, bija

atbilstošs Satversmes 92. pantā nostiprinātajām

pamattiesībām uz brīvu pieeju tiesai.

Satversmes tiesa jau iepriekš

secinājusi, ka dažādu maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības

uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

7.2. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma

lietā Nr. 2005-18-01 9. punktu).

Arī prasība samaksāt drošības

naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu ierobežo minētās

pamattiesības.

Tādējādi

apstrīdētās normas ierobežoja Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz

brīvu pieeju tiesai.

7. Pieteikuma iesniedzējs

lūdz atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu

datumu - no 2007. gada 24. oktobra, proti, dienas, kad

viņš iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot atbrīvot viņu no

drošības naudas samaksas.

Valstij ir jānodrošina efektīva

aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās

intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu

daļas 1. punktu).

Līdz ar to

Satversmes tiesai ir jāizvērtē ar apstrīdētajām normām radītais

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums.

8. Satversmes tiesa jau

vairākkārt norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no

svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, tāpēc tās var ierobežot tikai

pašos nepieciešamākajos gadījumos. Tiesības uz brīvu pieeju

tiesai, līdzīgi kā citas pamattiesības, var ierobežot, ja šāds

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

9. Apstrīdētās normas

ietvertas Civilprocesa likuma 458. panta pirmajā un

ceturtajā daļā. Civilprocesa likums ir pienācīgā kārtībā pieņemts

un izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā.

Tādējādi

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums bija

noteikts ar likumu.

10. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 22. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-19-01 9. punktu un 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13. punktu).

Drošības naudas institūts ieviests

ar mērķi nodrošināt Civillietu departamenta pienācīgu darbību.

Šāds mērķis izriet no citu personu interešu aizsardzības

pienākuma. Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla

civiltiesību materiālo un procesuālo tiesību normu

interpretācija, kas var būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības

dažādos tiesas procesos. Līdz ar to ir svarīgi, lai Civillietu

departaments būtu pasargāts no atsevišķu personu bezmērķīgas

tiesāšanās un personas tiktu atturētas no vēršanās tiesā ar

nepamatotām prasībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13.2. punktu).

Tādējādi ar

apstrīdētajām normām noteiktajam pamattiesību ierobežojumam bija

leģitīms mērķis.

11. Lai secinātu, vai ir

ievērots samērīguma princips, jānoskaidro, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai

labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek atzīts, ka

tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

11.1. Satversmes tiesa jau

agrāk secinājusi, ka ikviens tiesas procesā noteikts maksājums

par pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu kalpo kā zināma veida

barjera, lai novērstu nepamatotu pieteikumu vai sūdzību

iesniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

8.5. punktu). Likumdevējs, nosakot drošības naudas

maksāšanas pienākumu, centies nodrošināt, lai personas Civillietu

departamentā iesniegtu pārdomātas un motivētas sūdzības

gadījumos, kad pastāv dažādas piemērojamā likuma iztulkošanas

iespējas, nevis tikai turpinātu iesākto tiesāšanos, kad ir

skaidri redzams, ka personai nav vērā ņemamu argumentu attiecībā

uz to, kā izpaudusies pārsūdzētā apelācijas instances tiesas

nolēmuma nepareizība (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

15.1. punktu).

Tādējādi ar

apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

11.2. Tā kā drošības naudas

samaksa par kasācijas sūdzības iesniegšanu ir piemērots līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jānoskaidro, vai likumdevējs bija

izvēlējies iespējami saudzējošāko ierobežojuma piemērošanas

veidu.

Līdz 2008. gada

25. jūnijam, kad stājās spēkā grozījumi Civilprocesa likuma

458. pantā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un citām par

trūcīgām atzītām personām, kurām nebija līdzekļu drošības naudas

samaksai un kuras neietilpa Civilprocesa likuma 458. panta

ceturtajā daļā minētajā no drošības naudas samaksas atbrīvoto

personu kategorijā, prasība samaksāt drošības naudu par kasācijas

sūdzības iesniegšanu bija šķērslis, kas traucēja īstenot

pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai. Neparedzot mehānismu, kā

trūcīgas personas varētu pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma

samaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu,

likumdevējs šīm personām pilnībā liedza iespēju iesniegt

kasācijas sūdzību. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams

tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu padarīt atkarīgu no personas

finansiālajām iespējām. Paredzot noteiktu maksājumu par tiesas

nolēmuma pārsūdzēšanu nākamajā tiesas instancē, likumdevējam bija

jāparedz iespēja aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā arī

personām, kurām nav šādu finanšu līdzekļu (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 17. punktu). Līdz ar to likumdevējs,

savulaik pieņemot apstrīdētās normas, nebija nodrošinājis pēc

iespējas saudzējošāku ierobežojuma piemērošanu, jo netika ņemts

vērā tas, ka personas mantiskais stāvoklis var pasliktināties

tiesas procesa laikā.

Tādējādi

apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

iespējami saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai un

līdz ar to nav ievērots samērīguma princips.

12. Konstatējot apstrīdēto

normu neatbilstību kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību

normai, tās atzīstamas par prettiesiskām. Līdz ar to nav

nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

91. pantam.

13. Kā jau tika konstatēts,

Saeima 2008. gada 22. maijā pieņēma likumu "Grozījumi

Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā 2008. gada

25. jūnijā. Civilprocesa likuma 458. panta ceturtā daļa

tika papildināta ar regulējumu par tiesas vai tiesneša tiesībām,

ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji

atbrīvot šo personu no drošības naudas samaksas. Taču, lai

Pieteikuma iesniedzējs varētu īstenot savas tiesības uz brīvu

pieeju tiesai, ir nepieciešams lemt par brīdi, ar kuru attiecībā

uz viņu apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām.

14. Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese 2008. gada

8. janvārī, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, pieņēma

lēmumu Pieteikuma iesniedzēja kasācijas sūdzību uzskatīt par

neiesniegtu un atdot iesniedzējam (sk. lietas materiālu

23. lpp.).

Lai novērstu Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību aizskārumu, kas bija radies viņa

mantiskā stāvokļa dēļ, apstrīdētās normas attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju uzskatāmas par spēkā neesošām no brīža, kad viņš

iesniedza kasācijas sūdzību.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma

479. panta 5. punktu lietas izspriešanā piemērotās

tiesību normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai uzskatāma par jaunatklātiem apstākļiem.

Pamatojoties uz šo normu, Pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs

iesniegt pieteikumu par minēto Rīgas apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģijas tiesneses lēmumu Augstākās tiesas Civillietu

tiesu palātai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem - apstrīdēto

normu atzīšanu par neatbilstošām Satversmes 92. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

458. panta pirmo daļu kopsakarā ar ceturto daļu redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2008. gada 25. jūnijam, (ciktāl šīs

normas neparedzēja tiesai vai tiesnesim tiesības lemt par

personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no drošības naudas

samaksas, tai iesniedzot kasācijas sūdzību) attiecībā uz

konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Mihailu Kondakovu par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un

spēkā neesošu no 2007. gada 24. oktobra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris