452. pants);

);

14) kasācijas sūdzības satura atbilstību Civilprocesa

2likuma 453. panta prasībām;

35) vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Civilprocesa likuma

4454. pantā noteiktajos termiņos.

5Tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja

6kasācijas sūdzība neatbilst iepriekš minētajām prasībām.

7Atbilstoši Civilprocesa likuma 464.1 panta

8otrajai daļai tad, ja kasācijas sūdzība atbilst šā panta

9pirmās daļas prasībām un ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto

10spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas

11noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt

12kasācijas tiesvedību gadījumos, kad:

131) kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu

14piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas

15judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst;

162) izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav

17acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais

18lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska

19nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību

20tālākveidošanā.

21Savukārt apstrīdētā norma noteic, ka mantiska rakstura

22strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

23instancē, ir mazāka par 2000 euro, tiesnešu kolēģija var

24atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja izskatāmajai

25lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā

26vai tiesību tālākveidošanā, proti, apstrīdētā norma noteic

27finansiāla rakstura kritērija piemērošanu, izlemjot jautājumu par

28kasācijas tiesvedības ierosināšanu mantiska rakstura strīdos.

29Tādējādi Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā

30un trešā daļa noteic kritērijus, kurus tiesnešu kolēģijai ir

31tiesības piemērot pēc šā panta pirmajā daļā ietverto kritēriju

32pārbaudes, katrā konkrētajā gadījumā izvērtējot, vai pastāv

33pamats atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai tomēr

34kasācijas tiesvedība ir ierosināma. Līdz ar to apstrīdētā norma

35ir daļa no regulējuma, kas nosaka pieeju kasācijas instancei

36civilprocesā.

37Personas pamattiesību ierobežojums ir konstatējams, ja:

38pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās

39pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto

40pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

41personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk., piemēram,

42Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par

43tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01

445. punktu). No pieteikuma un tam pievienotajiem

45dokumentiem izriet, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

46tiesvedību pēc Pieteikuma iesniedzēja sūdzības pieņemts,

47pamatojoties uz apstrīdēto normu. Tādējādi apstrīdētā norma

48Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota. Pieteikuma iesniedzēja

49situācijā tā ierobežo tiesības, kuru aizsardzība ietilpst

50Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, proti, tiesības

51uz pieeju kasācijas instances tiesai.

52Līdz ar to tiesvedība lietā ir

53turpināma.

5412. Turpinot tiesvedību, jāvērtē, vai izskatāmās

55lietas apstākļos ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību

56ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes tiesai

57jānoskaidro, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tas ir

58noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas ir samērīgs (sk.,

59piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

60sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

6112. punktu).

62Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu

63varu raksturo neatkarība un rīcības brīvība, kas nepieciešama

64tiesas funkcijas īstenošanai. Līdz ar to likumdevēja pieņemtajam

65regulējumam jānodrošina tiesas neatkarība un nepieciešamā rīcības

66brīvība, lai tā varētu arī radoši īstenot tiesas spriešanas

67funkciju pamatnormas ietvaros (sal. sk.:

68Volcansek M. L. Judicialization of Politics or

69Politization of the Courts in New Democracies? In:

70Landfried C. (Ed.) Judicial Power. How Constitutional Courts

71Affect Political Transformation. Cambridge: Cambridge University,

722019, pp. 68-69). Tādējādi likumdevējam ir jānosaka tāda

73tiesas procesa kārtība un nosacījumi, kas atbilst tiesu varas

74raksturam un lomai demokrātiskā tiesiskā valstī.

75Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā tiesību uz pieeju

76kasācijas instances tiesai ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

77tiesa pārbaudīs, vai likumdevēja noteiktais leģitīmā mērķa

78sasniegšanas līdzeklis ir nepieciešams un saprātīgs, vai tas

79nodrošina taisnīgas tiesas īstenošanu demokrātiskā tiesiskā

80valstī, ievērojot tiesas neatkarību un rīcības brīvību.

8113. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums

82ir noteikts ar likumu, jāpārbauda:

831) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

84paredzēto kārtību;

852) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams

86atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

873) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

88persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

89saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes

90tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā

91Nr. 2015-01-01 14. punktu un 2016. gada

9216. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01

9313. punktu).

94Saeima 2016. gada 9. jūnijā pieņēma grozījumus

95Civilprocesa likumā, citstarp papildinot likuma

96464.1 pantu ar apstrīdēto normu. Likums

97"Grozījumi Civilprocesa likumā" stājās spēkā tā paša

98gada 13. jūlijā. Attiecīgais likumprojekts Saeimā ir

99izskatīts trijos lasījumos. Priekšlikums par apstrīdēto normu

100bija ietverts likumprojektā jau tā pirmajā lasījumā.

101Pieņemtais likums tika izsludināts 2016. gada

10229. jūnijā oficiālajā izdevumā "Latvijas

103Vēstnesis" Nr. 123 normatīvajos aktos noteiktajā

104kārtībā.

105Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

106apstrīdētā norma ir pieņemta, izsludināta un publiski pieejama

107atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Arī Satversmes tiesai nerodas

108šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta

109Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, un ir

110pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast šīs

111normas saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

112Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

113pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

11414. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

115jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

116ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

117labad. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un

118pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

119procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu

120(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

12115. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

12211.2. punktu).

123Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir

124atslogot Senātu no maznozīmīgu lietu izskatīšanas, lai kasācijas

125instancē tiktu skatīti tikai principiāli un visai tiesību

126sistēmai nozīmīgi tiesību jautājumi (sk. Saeimas atbildes

127rakstu lietas materiālu 1. sēj. 104.-105. lp.). Ka

128apstrīdētās normas mērķis ir šāds, to atzīst arī Pieteikuma

129iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija,

130tiesībsargs, L. Rasnačs, kā arī Augstākā tiesa.

131Satversmes tiesa atzinusi, ka Senāta kā kasācijas instances

132kompetence civilprocesā atšķiras no pirmās instances un

133apelācijas instances tiesas kompetences. Pušu strīds pēc būtības

134tiek skatīts pirmajās divās tiesu instancēs. Savukārt Senāta

135kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un

136vērtēšana, bet tiek skatīti tikai jautājumi par materiālo un

137procesuālo normu piemērošanas pareizību (sk. Satversmes tiesas

1382013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

139Nr. 2013-02-01 10.1. punktu). Proti, kasācijas

140instances tiesa sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo

141tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu

142tiesības dažādos tiesas procesos. Tās sniegtā tiesību normu

143analīze ir nozīmīgs instruments vienveidīgas judikatūras

144veidošanai. Kasācijas instances tiesas process ir vērsts uz

145tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un tiesību

146tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

14714. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01

14812.2. punktu). Tādējādi kasācijas instances tiesas

149galvenais mērķis ir publiski tiesiskās intereses - tiesiskuma

150principa īstenošanas - nodrošināšana. Tas ir viens no

151demokrātiskas tiesiskas valsts pamatiem. Šī interese tiek

152samērota ar ikvienas personas tiesībām aizsargāt savas tiesības

153un likumiskās intereses konkrēta tiesiska strīda ietvaros, īpaši

154attiecībā uz iespējamu personas pamattiesību pārkāpumu novēršanu.

155Tātad kasācijas instances tiesa veic nozīmīgu uzdevumu -

156līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai nodrošinātu

157tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu demokrātiskā

158tiesiskā valstī. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas

159tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir

160taisnīguma nodrošināšana (sal. sk. Satversmes tiesas

1612007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

162Nr. 2006-28-01 20.1. punktu).

163Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi izlemt

164principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas

165jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no tādu

166sūdzību izskatīšanas, kuras neatbilst kasācijas principam

167(sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada

16827. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

169daļas 2.1. punktu un 2006. gada 14. marta

170sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Tādējādi

171likumdevējam jāveido tāds normatīvais regulējums, kas nodrošina

172kasācijas instances tiesas mērķu īstenošanu, ievērojot to, ka

173demokrātiskā tiesiskā valstī tiesas ir neatkarīgas un tiesas

174spriešanas funkcijas īstenošanai tām ir nepieciešama noteikta

175rīcības brīvība.

176Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms

177mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.

17815. Izvērtējot, vai likumdevēja izraudzītais

179līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams un

180saprātīgs, jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesa jau ir vērtējusi

181likumdevēja izšķiršanos, ko tas izdarījis, nosakot pārsūdzības

182kārtību kasācijas instances tiesā civillietās. Satversmes tiesa

183atzinusi, ka noteiktas rīcības brīvības jeb diskrecionārās varas

184atvēlēšana tiesai, izlemjot jautājumus par kasācijas tiesvedības

185ierosināšanu, kopumā ir atbilstoši izraudzīts kasācijas instances

186darbības nodrošināšanas līdzeklis. Noteiktas rīcības brīvības

187piešķiršana tiesai šajā jautājumā ir saprātīga un nepieciešama

188(sk. piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

1892. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11.,

19018.2.-18.3. punktu).

191Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav

192piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai vairāku iemeslu dēļ.

193Pirmkārt, tā neatslogojot kasācijas instances tiesu, jo tiekot

194piemērota reti. Turklāt tiesnešu kolēģijai vienalga esot

195jāizvērtē katra iesniegtā kasācijas sūdzība un tādējādi tās darba

196apjoms netiekot samazināts. Pieteikuma iesniedzējs paudis

197uzskatu, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotāka likumdevēja

198izšķiršanās varētu būt, piemēram, noteiktu kategoriju lietām

199vispār neparedzēt pieeju kasācijas tiesai vai palielināt

200iemaksājamo drošības naudu (sk. pieteikumu lietas materiālu

2011. sēj. 9.-10. lp.).

202Augstākā tiesa paudusi viedokli, ka apstrīdētās normas ietekme

203kasācijas instances tiesas darba atslogošanas kontekstā nevar

204tikt vērtēta atsevišķi no regulējuma, kas nosaka pamatus

205atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību, proti, no pārējām

206Civilprocesa likuma 464.1 panta normām.

207Atbilstoši Augstākās tiesas sniegtajai informācijai

2082017. gadā ir pieņemti četri lēmumi par atteikšanos

209ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto

210normu, savukārt piecos gadījumos apstrīdētā norma bijusi viens no

211pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

2122018. gadā ir pieņemti seši lēmumi par atteikšanos ierosināt

213kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto normu, bet

214vienā gadījumā apstrīdētā norma bijusi viens no atteikuma

215pamatiem. Savukārt 2019. gadā ir pieņemti četri lēmumi par

216atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz

217apstrīdēto normu, bet sešos gadījumos apstrīdētā norma ir bijusi

218viens no pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

219Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka kasācijas instances darba

220atslogošanu nodrošina Civilprocesa likuma

221464.1 panta piemērošana kopumā. Apstrīdētā norma

222esot paredzēta kā viens no kasācijas instances tiesas

223atslogošanas līdzekļiem, proti, tās piemērošanas gadījumā netiek

224ierosināta kasācijas tiesvedība un taisīts pilns spriedums.

225Pienākums visos gadījumos taisīt pilnu spriedumu palielinātu

226kasācijas instances tiesas noslodzi kopumā, un arī konkrētu lietu

227izskatīšanas laiks būtu ilgāks. Tas, ka apstrīdētā norma tiek

228piemērota salīdzinoši reti, pats par sevi neesot iemesls to atzīt

229par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr katrs

230apstrīdētās normas piemērošanas gadījums radot noteiktu resursu

231ietaupījumu (sk. Augstākās tiesas viedokli lietas materiālu

2322. sēj. 12. lp.). Turklāt likumdevēja izraudzītais

233ierobežojums esot vissaudzējošākais. Apstrīdētā norma neesot

234piemērojama imperatīvi un tādējādi ļaujot ierosināt kasācijas

235tiesvedību arī tad, ja daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts

236kasācijas instancē, ir mazāka par 2000 euro.

237Saeima, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa norāda uz citu

238valstu pieredzi kasācijas tiesvedības kārtības noteikšanā,

239tostarp uz finansiāla rakstura kritēriju izmantošanu, tādējādi

240ierobežojot pieeju kasācijas instances tiesai, un uzsver, ka šāda

241pieeja tiekot izmantota, piemēram, Igaunijā, Čehijā, Horvātijā,

242Bulgārijā un Austrijā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

243materiālu 1. sēj. 107. lp., Augstākās tiesas viedokli

244lietas materiālu 2. sēj. 11. lp. un Tieslietu

245ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj.

2464. lp.).

247Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti

248nav vērtējami kā alternatīvi risinājumi konkrētajā situācijā, jo

249viņam šajā tiesiskajā situācijā bija nodrošināta pieeja kasācijas

250instances tiesai, proti, bija iespēja iesniegt kasācijas sūdzību,

251tā tika izskatīta un attiecībā uz to tika pieņemts lēmums.

252Satversmes tiesa norāda, ka par alternatīvu līdzekli konkrētajā

253tiesiskajā situācijā nevar uzskatīt tādus risinājumus, kas liegtu

254pieeju kasācijas instances tiesai kā tādai.

255Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka arī salīdzinoši

256neliels mantiska rakstura strīds var būt nozīmīgs lietas

257dalībniekiem gan tādēļ, ka tiem ir nozīmīga arī par 2000

258euro mazākā summa, gan arī tādēļ, ka strīda jautājums

259lietas dalībniekiem var būt principiāli nozīmīgs pēc būtības

260(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

2619. lp.). Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas un

262Augstākās tiesas uzskatu, ka šāds Pieteikuma iesniedzēja

263viedoklis par subjektīvo interešu prioritēšanu nav pamatots.

264Kasācijas instances tiesa primāri nav paredzēta konkrēta tiesiskā

265strīda atrisināšanai pēc būtības. Konkrētā tiesiskā strīdā

266taisnīgs iznākums jāpanāk, attiecīgo lietu izskatot pirmās

267instances tiesā un apelācijas instances tiesā. Tas apstāklis, ka

268pirmo divu instanču tiesās taisītais spriedums ir personai

269nelabvēlīgs, pats par sevi nav pietiekams pamats gaidīt, ka

270ikvienā lietā tiks ierosināta kasācijas tiesvedība. Apstrīdētā

271norma nodrošina to, ka tiesa apsver gan katra lietas dalībnieka

272intereses, gan vērtē sabiedrības ieinteresētību kasācijas

273instances tiesas resursu jēgpilnā un efektīvā izmantošanā.

274Būtisks ir tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava

275rakstura nav imperatīva. Tiesnešu kolēģija, izlemjot jautājumu

276par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, visos gadījumos visupirms

277izvērtē Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmajā

278daļā ietvertos kritērijus, bet pēc tam var piemērot šā panta otro

279un trešo daļu. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis tiesnešu

280kolēģijai noteiktu rīcības brīvību arī attiecībā uz apstrīdētajā

281normā ietvertā finansiāla rakstura kritērija piemērošanu. Proti,

282ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

283instances tiesā, ir mazāka par 2000 euro, bet tiesnešu

284kolēģija saskata būtiskas sabiedrības intereses vai personas

285tiesību aizsardzības intereses, var tikt pieņemts lēmums par

286kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

287Satversmes tiesa norāda, ka noteiktas rīcības brīvības

288atvēlēšana kasācijas instances tiesai ir nepieciešama un

289saprātīga. Pretēja tiesas rīcības brīvības principam būtu tāda

290kazuistiska pieeja, ka likumdevējs uzskaitītu visus tiesību

291jautājumus, kuri katrā konkrētajā gadījumā būtu atzīstami par

292pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Demokrātiskā tiesiskā

293valstī, kurā būtiska nozīme ir varas dalīšanas principam, tiesu

294varai, īstenojot tiesas spriešanas funkciju, ir tiesības un

295pienākums īstenot savu kompetenci tai noteiktās rīcības brīvības

296ietvaros atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām

297Satversmes normām. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesu

298varai tās veselumā ir jānodrošina taisnīgums kā viena no

299demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām (sk., piemēram,

300Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma

301lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu). Līdz ar to

302tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības mehānisma efektivitāte ir

303atkarīga no visas tiesu sistēmas funkcionēšanas (sk.,

304piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra

305sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 31.2. punktu).

306Kasācijas instances tiesa, izlemjot jautājumu par kasācijas

307tiesvedības ierosināšanu, vērtē, kāds būtu sabiedrības ieguvums

308iepretim indivīda tiesiskajai interesei konkrētajā lietā tad, ja

309šī lieta kasācijas instances tiesā tiktu ierosināta un tiktu

310taisīts pilns spriedums. Apstrīdētās normas raksturs ļauj

311tiesnešu kolēģijai veikt šo izvērtējumu, katrā konkrētajā

312gadījumā līdzsvarojot publiski tiesiskās intereses ar indivīda

313tiesiskajām interesēm.

314Līdz ar to likumdevēja atvēlētā rīcības brīvība Augstākās

315tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai, ievērojot

316konkrētas lietas apstākļus un apstrīdētajā normā ietvertos

317nosacījumus, izlemt jautājumu par kasācijas sūdzības atbilstību

318kasācijas principam demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešama

319un saprātīga.

320Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

321Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

32216. Tā kā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

323apstrīdētā norma atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, tai

324jāturpina izvērtēšana, pārbaudot apstrīdētās normas iespējamo

325neatbilstību arī otrai Pieteikuma iesniedzēja norādītajai

326Satversmes normai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

327norma neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

328ietvertajam vienlīdzības principam (sk. pieteikumu lietas

329materiālu 1. sēj. 6. lp.).

330Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

331cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

332Tajā ietvertais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

333izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

334attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

335kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat

336prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

337apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

338atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

339pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

34011. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01

34118. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un

342saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas

343attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem

344mērķiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

34529. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01

34625. punktu).

347Lai pārbaudītu, vai konkrētā tiesiskajā situācijā ir ievērots

348vienlīdzības princips, jānoskaidro:

3491) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

350vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

351apstākļos;

3522) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

353attieksmi pret šīm personām;

3543) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

355paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

3564) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

357proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

358princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

35929. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

36011. punktu).

361Tādējādi visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu

362grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

363salīdzināmos apstākļos.

364Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka salīdzināt iespējams

365personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances

366tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir

367mazāks par 2000 euro un personas, kuras kasācijas

368kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska

369rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz

3702000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā. Abas

371personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

372Pazīme, pēc kuras minētās personu grupas var salīdzināt, esot

373tāda, ka ikvienam šādu civillietu dalībniekam paredzētas tiesības

374iesniegt kasācijas sūdzību.

375Turpretim Saeima uzskata, ka lietā nav identificējamas

376salīdzināmas personu grupas pēc būtības, jo Civilprocesa likuma

377464.1 pants kopumā un arī tajā ietvertā

378apstrīdētā norma attiecas uz visām kasācijas sūdzībām, kas tiek

379iesniegtas kasācijas instances tiesā, un to piemēro tiesnešu

380kolēģija, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības

381ierosināšanu. Arī pieaicinātā persona tiesībsargs uzskata, ka

382apstrīdētā norma nosaka vienas kategorijas kasācijas sūdzībām

383piemērojamos vērtēšanas kritērijus, ko tiesnešu kolēģija ņem

384vērā, izlemjot jautājumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

385tiesvedību.

386Satversmes tiesa uzskata Saeimas un tiesībsarga apsvērumus par

387pamatotiem. Apstrīdētā norma nosaka vienu no pamatiem atteikumam

388ierosināt kasācijas tiesvedību. Proti, tiesnešu kolēģija,

389īstenojot tiesas rīcības brīvību, piemēro apstrīdēto normu

390attiecībā uz noteikta finansiāla apjoma mantiska rakstura

391strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai

392lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

393tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu

394taisnīgumu, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās

395sistēmas galīgais mērķis. Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas

396judikatūrā, atšķirīga attieksme ir aizliegta tad, ja tās pamats

397vai iemesls ir kāda personīga iezīme, kas personas vai personu

398grupu atšķir vienu no otras, proti, situācijās, kur atšķirīgā

399attieksme noteikta pēc kādas personīgas pazīmes, piemēram,

400dzimuma, rases, valodas, reliģijas, mantiskā stāvokļa, amata

401(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada

40223. maija lēmuma lietā "Halis v. Turkey",

403pieteikuma Nr. 30007/96, 4. punktu).

404Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma noteic finansiāla rakstura

405kritēriju kasācijas sūdzību izvērtēšanai, kura piemērošanā

406Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai ir

407noteikta rīcības brīvība. Tās piemērošanas rezultātā neveidojas

408personu grupas, pamatojoties uz kādu personisku pazīmi. Līdz ar

409to Pieteikuma iesniedzēja identificētās personu grupas nav

410salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

411Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

412Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

413Nolēmumu

414daļa

415Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

416Satversmes tiesa

417nosprieda:

418atzīt Civilprocesa likuma

419464.1 panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas

420Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

42192. panta pirmajam teikumam.

422Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

423Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

424Tiesas sēdes priekšsēdētāja

425I. Ziemele