452. pants
);

4) kasācijas sūdzības satura atbilstību Civilprocesa

likuma 453. panta prasībām;

5) vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Civilprocesa likuma

454. pantā noteiktajos termiņos.

Tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja

kasācijas sūdzība neatbilst iepriekš minētajām prasībām.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 464.1 panta

otrajai daļai tad, ja kasācijas sūdzība atbilst šā panta

pirmās daļas prasībām un ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto

spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas

noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt

kasācijas tiesvedību gadījumos, kad:

1) kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu

piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas

judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst;

2) izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav

acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais

lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska

nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību

tālākveidošanā.

Savukārt apstrīdētā norma noteic, ka mantiska rakstura

strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

instancē, ir mazāka par 2000 euro, tiesnešu kolēģija var

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja izskatāmajai

lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā

vai tiesību tālākveidošanā, proti, apstrīdētā norma noteic

finansiāla rakstura kritērija piemērošanu, izlemjot jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu mantiska rakstura strīdos.

Tādējādi Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā

un trešā daļa noteic kritērijus, kurus tiesnešu kolēģijai ir

tiesības piemērot pēc šā panta pirmajā daļā ietverto kritēriju

pārbaudes, katrā konkrētajā gadījumā izvērtējot, vai pastāv

pamats atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai tomēr

kasācijas tiesvedība ir ierosināma. Līdz ar to apstrīdētā norma

ir daļa no regulējuma, kas nosaka pieeju kasācijas instancei

civilprocesā.

Personas pamattiesību ierobežojums ir konstatējams, ja:

pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās

pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto

pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01

5. punktu). No pieteikuma un tam pievienotajiem

dokumentiem izriet, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību pēc Pieteikuma iesniedzēja sūdzības pieņemts,

pamatojoties uz apstrīdēto normu. Tādējādi apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota. Pieteikuma iesniedzēja

situācijā tā ierobežo tiesības, kuru aizsardzība ietilpst

Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, proti, tiesības

uz pieeju kasācijas instances tiesai.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma.

12. Turpinot tiesvedību, jāvērtē, vai izskatāmās

lietas apstākļos ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tas ir

noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

12. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu

varu raksturo neatkarība un rīcības brīvība, kas nepieciešama

tiesas funkcijas īstenošanai. Līdz ar to likumdevēja pieņemtajam

regulējumam jānodrošina tiesas neatkarība un nepieciešamā rīcības

brīvība, lai tā varētu arī radoši īstenot tiesas spriešanas

funkciju pamatnormas ietvaros (sal. sk.:

Volcansek M. L. Judicialization of Politics or

Politization of the Courts in New Democracies? In:

Landfried C. (Ed.) Judicial Power. How Constitutional Courts

Affect Political Transformation. Cambridge: Cambridge University,

2019, pp. 68-69). Tādējādi likumdevējam ir jānosaka tāda

tiesas procesa kārtība un nosacījumi, kas atbilst tiesu varas

raksturam un lomai demokrātiskā tiesiskā valstī.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā tiesību uz pieeju

kasācijas instances tiesai ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

tiesa pārbaudīs, vai likumdevēja noteiktais leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzeklis ir nepieciešams un saprātīgs, vai tas

nodrošina taisnīgas tiesas īstenošanu demokrātiskā tiesiskā

valstī, ievērojot tiesas neatkarību un rīcības brīvību.

13. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams

atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2015-01-01 14. punktu un 2016. gada

16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01

13. punktu).

Saeima 2016. gada 9. jūnijā pieņēma grozījumus

Civilprocesa likumā, citstarp papildinot likuma

464.1 pantu ar apstrīdēto normu. Likums

"Grozījumi Civilprocesa likumā" stājās spēkā tā paša

gada 13. jūlijā. Attiecīgais likumprojekts Saeimā ir

izskatīts trijos lasījumos. Priekšlikums par apstrīdēto normu

bija ietverts likumprojektā jau tā pirmajā lasījumā.

Pieņemtais likums tika izsludināts 2016. gada

29. jūnijā oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 123 normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta, izsludināta un publiski pieejama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Arī Satversmes tiesai nerodas

šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta

Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, un ir

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast šīs

normas saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un

pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

11.2. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir

atslogot Senātu no maznozīmīgu lietu izskatīšanas, lai kasācijas

instancē tiktu skatīti tikai principiāli un visai tiesību

sistēmai nozīmīgi tiesību jautājumi (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 104.-105. lp.). Ka

apstrīdētās normas mērķis ir šāds, to atzīst arī Pieteikuma

iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija,

tiesībsargs, L. Rasnačs, kā arī Augstākā tiesa.

Satversmes tiesa atzinusi, ka Senāta kā kasācijas instances

kompetence civilprocesā atšķiras no pirmās instances un

apelācijas instances tiesas kompetences. Pušu strīds pēc būtības

tiek skatīts pirmajās divās tiesu instancēs. Savukārt Senāta

kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un

vērtēšana, bet tiek skatīti tikai jautājumi par materiālo un

procesuālo normu piemērošanas pareizību (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-02-01 10.1. punktu). Proti, kasācijas

instances tiesa sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo

tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu

tiesības dažādos tiesas procesos. Tās sniegtā tiesību normu

analīze ir nozīmīgs instruments vienveidīgas judikatūras

veidošanai. Kasācijas instances tiesas process ir vērsts uz

tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un tiesību

tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01

12.2. punktu). Tādējādi kasācijas instances tiesas

galvenais mērķis ir publiski tiesiskās intereses - tiesiskuma

principa īstenošanas - nodrošināšana. Tas ir viens no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatiem. Šī interese tiek

samērota ar ikvienas personas tiesībām aizsargāt savas tiesības

un likumiskās intereses konkrēta tiesiska strīda ietvaros, īpaši

attiecībā uz iespējamu personas pamattiesību pārkāpumu novēršanu.

Tātad kasācijas instances tiesa veic nozīmīgu uzdevumu -

līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai nodrošinātu

tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu demokrātiskā

tiesiskā valstī. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas

tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir

taisnīguma nodrošināšana (sal. sk. Satversmes tiesas

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 20.1. punktu).

Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi izlemt

principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas

jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no tādu

sūdzību izskatīšanas, kuras neatbilst kasācijas principam

(sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 2.1. punktu un 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Tādējādi

likumdevējam jāveido tāds normatīvais regulējums, kas nodrošina

kasācijas instances tiesas mērķu īstenošanu, ievērojot to, ka

demokrātiskā tiesiskā valstī tiesas ir neatkarīgas un tiesas

spriešanas funkcijas īstenošanai tām ir nepieciešama noteikta

rīcības brīvība.

Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms

mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.

15. Izvērtējot, vai likumdevēja izraudzītais

līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams un

saprātīgs, jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesa jau ir vērtējusi

likumdevēja izšķiršanos, ko tas izdarījis, nosakot pārsūdzības

kārtību kasācijas instances tiesā civillietās. Satversmes tiesa

atzinusi, ka noteiktas rīcības brīvības jeb diskrecionārās varas

atvēlēšana tiesai, izlemjot jautājumus par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, kopumā ir atbilstoši izraudzīts kasācijas instances

darbības nodrošināšanas līdzeklis. Noteiktas rīcības brīvības

piešķiršana tiesai šajā jautājumā ir saprātīga un nepieciešama

(sk. piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11.,

18.2.-18.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tā neatslogojot kasācijas instances tiesu, jo tiekot

piemērota reti. Turklāt tiesnešu kolēģijai vienalga esot

jāizvērtē katra iesniegtā kasācijas sūdzība un tādējādi tās darba

apjoms netiekot samazināts. Pieteikuma iesniedzējs paudis

uzskatu, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotāka likumdevēja

izšķiršanās varētu būt, piemēram, noteiktu kategoriju lietām

vispār neparedzēt pieeju kasācijas tiesai vai palielināt

iemaksājamo drošības naudu (sk. pieteikumu lietas materiālu

1. sēj. 9.-10. lp.).

Augstākā tiesa paudusi viedokli, ka apstrīdētās normas ietekme

kasācijas instances tiesas darba atslogošanas kontekstā nevar

tikt vērtēta atsevišķi no regulējuma, kas nosaka pamatus

atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību, proti, no pārējām

Civilprocesa likuma 464.1 panta normām.

Atbilstoši Augstākās tiesas sniegtajai informācijai

2017. gadā ir pieņemti četri lēmumi par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto

normu, savukārt piecos gadījumos apstrīdētā norma bijusi viens no

pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

2018. gadā ir pieņemti seši lēmumi par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto normu, bet

vienā gadījumā apstrīdētā norma bijusi viens no atteikuma

pamatiem. Savukārt 2019. gadā ir pieņemti četri lēmumi par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz

apstrīdēto normu, bet sešos gadījumos apstrīdētā norma ir bijusi

viens no pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka kasācijas instances darba

atslogošanu nodrošina Civilprocesa likuma

464.1 panta piemērošana kopumā. Apstrīdētā norma

esot paredzēta kā viens no kasācijas instances tiesas

atslogošanas līdzekļiem, proti, tās piemērošanas gadījumā netiek

ierosināta kasācijas tiesvedība un taisīts pilns spriedums.

Pienākums visos gadījumos taisīt pilnu spriedumu palielinātu

kasācijas instances tiesas noslodzi kopumā, un arī konkrētu lietu

izskatīšanas laiks būtu ilgāks. Tas, ka apstrīdētā norma tiek

piemērota salīdzinoši reti, pats par sevi neesot iemesls to atzīt

par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr katrs

apstrīdētās normas piemērošanas gadījums radot noteiktu resursu

ietaupījumu (sk. Augstākās tiesas viedokli lietas materiālu

2. sēj. 12. lp.). Turklāt likumdevēja izraudzītais

ierobežojums esot vissaudzējošākais. Apstrīdētā norma neesot

piemērojama imperatīvi un tādējādi ļaujot ierosināt kasācijas

tiesvedību arī tad, ja daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts

kasācijas instancē, ir mazāka par 2000 euro.

Saeima, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa norāda uz citu

valstu pieredzi kasācijas tiesvedības kārtības noteikšanā,

tostarp uz finansiāla rakstura kritēriju izmantošanu, tādējādi

ierobežojot pieeju kasācijas instances tiesai, un uzsver, ka šāda

pieeja tiekot izmantota, piemēram, Igaunijā, Čehijā, Horvātijā,

Bulgārijā un Austrijā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 107. lp., Augstākās tiesas viedokli

lietas materiālu 2. sēj. 11. lp. un Tieslietu

ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj.

4. lp.).

Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti

nav vērtējami kā alternatīvi risinājumi konkrētajā situācijā, jo

viņam šajā tiesiskajā situācijā bija nodrošināta pieeja kasācijas

instances tiesai, proti, bija iespēja iesniegt kasācijas sūdzību,

tā tika izskatīta un attiecībā uz to tika pieņemts lēmums.

Satversmes tiesa norāda, ka par alternatīvu līdzekli konkrētajā

tiesiskajā situācijā nevar uzskatīt tādus risinājumus, kas liegtu

pieeju kasācijas instances tiesai kā tādai.

Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka arī salīdzinoši

neliels mantiska rakstura strīds var būt nozīmīgs lietas

dalībniekiem gan tādēļ, ka tiem ir nozīmīga arī par 2000

euro mazākā summa, gan arī tādēļ, ka strīda jautājums

lietas dalībniekiem var būt principiāli nozīmīgs pēc būtības

(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

9. lp.). Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas un

Augstākās tiesas uzskatu, ka šāds Pieteikuma iesniedzēja

viedoklis par subjektīvo interešu prioritēšanu nav pamatots.

Kasācijas instances tiesa primāri nav paredzēta konkrēta tiesiskā

strīda atrisināšanai pēc būtības. Konkrētā tiesiskā strīdā

taisnīgs iznākums jāpanāk, attiecīgo lietu izskatot pirmās

instances tiesā un apelācijas instances tiesā. Tas apstāklis, ka

pirmo divu instanču tiesās taisītais spriedums ir personai

nelabvēlīgs, pats par sevi nav pietiekams pamats gaidīt, ka

ikvienā lietā tiks ierosināta kasācijas tiesvedība. Apstrīdētā

norma nodrošina to, ka tiesa apsver gan katra lietas dalībnieka

intereses, gan vērtē sabiedrības ieinteresētību kasācijas

instances tiesas resursu jēgpilnā un efektīvā izmantošanā.

Būtisks ir tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava

rakstura nav imperatīva. Tiesnešu kolēģija, izlemjot jautājumu

par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, visos gadījumos visupirms

izvērtē Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmajā

daļā ietvertos kritērijus, bet pēc tam var piemērot šā panta otro

un trešo daļu. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis tiesnešu

kolēģijai noteiktu rīcības brīvību arī attiecībā uz apstrīdētajā

normā ietvertā finansiāla rakstura kritērija piemērošanu. Proti,

ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas

instances tiesā, ir mazāka par 2000 euro, bet tiesnešu

kolēģija saskata būtiskas sabiedrības intereses vai personas

tiesību aizsardzības intereses, var tikt pieņemts lēmums par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Satversmes tiesa norāda, ka noteiktas rīcības brīvības

atvēlēšana kasācijas instances tiesai ir nepieciešama un

saprātīga. Pretēja tiesas rīcības brīvības principam būtu tāda

kazuistiska pieeja, ka likumdevējs uzskaitītu visus tiesību

jautājumus, kuri katrā konkrētajā gadījumā būtu atzīstami par

pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Demokrātiskā tiesiskā

valstī, kurā būtiska nozīme ir varas dalīšanas principam, tiesu

varai, īstenojot tiesas spriešanas funkciju, ir tiesības un

pienākums īstenot savu kompetenci tai noteiktās rīcības brīvības

ietvaros atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām

Satversmes normām. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesu

varai tās veselumā ir jānodrošina taisnīgums kā viena no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma

lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu). Līdz ar to

tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības mehānisma efektivitāte ir

atkarīga no visas tiesu sistēmas funkcionēšanas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra

sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 31.2. punktu).

Kasācijas instances tiesa, izlemjot jautājumu par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu, vērtē, kāds būtu sabiedrības ieguvums

iepretim indivīda tiesiskajai interesei konkrētajā lietā tad, ja

šī lieta kasācijas instances tiesā tiktu ierosināta un tiktu

taisīts pilns spriedums. Apstrīdētās normas raksturs ļauj

tiesnešu kolēģijai veikt šo izvērtējumu, katrā konkrētajā

gadījumā līdzsvarojot publiski tiesiskās intereses ar indivīda

tiesiskajām interesēm.

Līdz ar to likumdevēja atvēlētā rīcības brīvība Augstākās

tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai, ievērojot

konkrētas lietas apstākļus un apstrīdētajā normā ietvertos

nosacījumus, izlemt jautājumu par kasācijas sūdzības atbilstību

kasācijas principam demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešama

un saprātīga.

Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

16. Tā kā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

apstrīdētā norma atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, tai

jāturpina izvērtēšana, pārbaudot apstrīdētās normas iespējamo

neatbilstību arī otrai Pieteikuma iesniedzēja norādītajai

Satversmes normai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam (sk. pieteikumu lietas

materiālu 1. sēj. 6. lp.).

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Tajā ietvertais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01

18. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un

saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas

attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem

mērķiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01

25. punktu).

Lai pārbaudītu, vai konkrētā tiesiskajā situācijā ir ievērots

vienlīdzības princips, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

11. punktu).

Tādējādi visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu

grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka salīdzināt iespējams

personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances

tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir

mazāks par 2000 euro un personas, kuras kasācijas

kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska

rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz

2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā. Abas

personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Pazīme, pēc kuras minētās personu grupas var salīdzināt, esot

tāda, ka ikvienam šādu civillietu dalībniekam paredzētas tiesības

iesniegt kasācijas sūdzību.

Turpretim Saeima uzskata, ka lietā nav identificējamas

salīdzināmas personu grupas pēc būtības, jo Civilprocesa likuma

464.1 pants kopumā un arī tajā ietvertā

apstrīdētā norma attiecas uz visām kasācijas sūdzībām, kas tiek

iesniegtas kasācijas instances tiesā, un to piemēro tiesnešu

kolēģija, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu. Arī pieaicinātā persona tiesībsargs uzskata, ka

apstrīdētā norma nosaka vienas kategorijas kasācijas sūdzībām

piemērojamos vērtēšanas kritērijus, ko tiesnešu kolēģija ņem

vērā, izlemjot jautājumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Satversmes tiesa uzskata Saeimas un tiesībsarga apsvērumus par

pamatotiem. Apstrīdētā norma nosaka vienu no pamatiem atteikumam

ierosināt kasācijas tiesvedību. Proti, tiesnešu kolēģija,

īstenojot tiesas rīcības brīvību, piemēro apstrīdēto normu

attiecībā uz noteikta finansiāla apjoma mantiska rakstura

strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai

lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu

taisnīgumu, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās

sistēmas galīgais mērķis. Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā, atšķirīga attieksme ir aizliegta tad, ja tās pamats

vai iemesls ir kāda personīga iezīme, kas personas vai personu

grupu atšķir vienu no otras, proti, situācijās, kur atšķirīgā

attieksme noteikta pēc kādas personīgas pazīmes, piemēram,

dzimuma, rases, valodas, reliģijas, mantiskā stāvokļa, amata

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada

23. maija lēmuma lietā "Halis v. Turkey",

pieteikuma Nr. 30007/96, 4. punktu).

Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma noteic finansiāla rakstura

kritēriju kasācijas sūdzību izvērtēšanai, kura piemērošanā

Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai ir

noteikta rīcības brīvība. Tās piemērošanas rezultātā neveidojas

personu grupas, pamatojoties uz kādu personisku pazīmi. Līdz ar

to Pieteikuma iesniedzēja identificētās personu grupas nav

salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

464.1 panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Ziemele