10. pants

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka esot iesniegušas

kasācijas sūdzības Senātam, tomēr Senāts, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, esot atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību.

Ar šādu rīcību, kura pamatota ar apstrīdēto normu, esot

aizskartas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības.

10.1. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Senāts

ir kasācijas instance un tā kompetencē neietilpst lietas faktisko

apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek

skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par

materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas

princips ir publiski tiesiska rakstura princips, jo tas ir vērsts

uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā

valstī. Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances

tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir

būtisks instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī

tiesību attīstības nodrošināšanai. Latvijā pastāvošā kasācijas

institūta būtiska iezīme, īpaši civilprocesa ietvaros, ir tā, ka

kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām

interesēm, jo strīds starp pusēm tiek skatīts, civillietu pēc

būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

2.1. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2007-22-01 18.2. punktu).

Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu

darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu

piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir

jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

2.1. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma

lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Atslogojot Senātu no

nepamatotu sūdzību izskatīšanas, tiek nodrošināta Senāta darbības

efektivitāte, t.i., iespēja novirzīt ierobežotos resursus to

lietu izskatīšanai, kurās konstatējami procesuālo vai materiālo

normu piemērošanas pārkāpumi un kurām ir nozīme judikatūras

tālākveidošanā.

Kā norāda Senāta Civillietu departamenta senators

A. Laviņš, pēc apstrīdētās normas pieņemšanas Senāta darbs

kļuvis efektīvāks un apstrīdētās normas mērķis - atslogot

kasācijas instanci no nepamatotu sūdzību izskatīšanas - esot

sasniegts. Proti, ir būtiski palielinājies to lietu īpatsvars,

kurās atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt to Senāta

spriedumu īpatsvars, kuros apelācijas instances spriedums ir

atcelts vai grozīts, ir guvis pārsvaru pār spriedumiem ar kuriem

apelācijas instances tiesas nolēmums atstāts negrozīts

(sk.: Laviņš A. Pārdomas par Senāta darbības

efektivitāti. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens.

Rīga, 2013, Nr. 6).

10.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums

nodrošināt neatkarīgu tiesu izveidi un paredzēt taisnīgu lietu

izskatīšanas procedūru. Taču Satversmes 92. pants negarantē

ikviena lēmuma pārsūdzēšanu lietas izskatīšanas ietvaros un

neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt iespēju spriedumu

pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā. Tātad likumdevējs ir

tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes

kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas.

Likumdevēja noteiktā kasācijas sūdzību un protestu sākotnējā

izvērtēšana Senāta rīcības sēdē ir atbilstoši izraudzīts

kasācijas instances pienācīgas darbības nodrošināšanas līdzeklis

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. un

18.2. punktu).

Arī vērtējot Konvencijas 6. panta saturu un atbilstošo

ECT praksi, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no Konvencijas

6. panta neizriet personas subjektīvās tiesības uz ikviena

tiesas nolēmuma pārsūdzību. Katra valsts pati var noteikt

pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu

daļas 3. punktu un ECT spriedumu lietā

"Delcourt v. Belgium", no. 2689/65,

para. 25 - 26, 17 January 1970).

10.3. Ņemot vērā norādītos apsvērumus par

kasācijas instances īpašo nozīmi tiesu sistēmas darbības

nodrošināšanā, kā arī to, ka nedz Satversmes 92. panta

pirmais teikums, nedz Latvijai saistošās starptautisko

cilvēktiesību normas neparedz personas subjektīvās tiesības

ikvienu tiesas nolēmumu pārsūdzēt apelācijas vai kasācijas

kārtībā, var secināt, ka Satversmes 92. panta pirmais

teikums neliedz valstij noteikt, kādas lietas un ar kādiem

nosacījumiem ir izskatāmas kasācijas tiesvedības kārtībā, un

ietver arī tiesības atvēlēt noteiktu rīcības brīvību

(diskrecionāro varu) Senātam, lai tas varētu izvērtēt konkrētu

lietu izskatīšanas nepieciešamību. Tādējādi apstrīdētajā normā

paredzētās Senāta tiesības atteikt kasācijas tiesvedības

ierosināšanu per se nevar tikt vērtētas kā tiesību uz

taisnīgu tiesu ierobežojums.

Turklāt Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2007-22-01

ir tieši norādījusi uz apstrīdētajai normai analoģisku regulējumu

APL 338.1 pantā un nepieciešamību ietvert

šādu regulējumu arī Civilprocesa likumā (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-22-01 18.3. punktu).

Līdz ar to Satversmes 92. panta

pirmais teikums neparedz valsts pienākumu nodrošināt ikvienas

civillietas izskatīšanu kasācijas kārtībā.