11. pants

No tiesībām uz taisnīgu tiesu neizriet valsts

pienākums ikvienas kategorijas lietai paredzēt pārsūdzību

apelācijas un, vēl jo vairāk, kasācijas instances tiesā. Tomēr

tad, ja valsts šādas iespējas ir paredzējusi, tiesas procesam

jāatbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem

tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 10.2. punktu vai ECT spriedumus

lietās "Staroszczyk v. Poland",

no. 59519/00, para. 125, 22 March 2007;

"Dunayev v. Russia", no. 70142/01, para. 34,

24 May 2007).

Tomēr tas arī nenozīmē, ka valstij, kurā ir izveidota

apelācijas vai kasācijas instances tiesa, būtu pienākums

nodrošināt attiecīgas instances tiesu visās lietās. Minētā atziņa

interpretējama tādējādi, ka tajās lietās, kuras tiek izskatītas

arī augstākā instancē, ir jānodrošina tiesībām uz taisnīgu tiesu

atbilstošs process un tā pieejamība. Piemēram, pārsūdzības

iesniegšanas termiņam jābūt saprātīgam, nav pieļaujami nesamērīgi

finansiāli vai cita veida ierobežojumi apelācijas vai kasācijas

sūdzības iesniegšanai, jātiek ievērotam pušu līdztiesības

principam, tiesnešiem jābūt objektīviem un neieinteresētiem

u.tml. (sk.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 134. lpp.).

Pieteikumu iesniedzēju norādītie argumenti galvenokārt ir

attiecināmi uz tiesas pieejamības ierobežojumu. Pieteikumu

iesniedzējas pauž viedokli, ka Senāts nedrīkstētu atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību pēc kasācijas sūdzības, kura

atbilst visām CPL prasībām.

Valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas pieejamību

izpaužas pirmkārt tādējādi, ka valstij jāizveido tiesa, kurā

personas var vērsties strīda atrisināšanai vismaz vienā instancē.

Kā redzams no lietas materiāliem, abu Pieteikumu iesniedzēju

lietas ir izskatītas gan pirmās instances tiesā, gan arī

apelācijas tiesvedības kārtībā. Tādējādi ir nodrošināts pat

plašāks tiesību apjoms nekā tiesas pieejamības principa

pieprasītais minimums.

Tiesas pieejamības principu zināmā mērā var attiecināt arī uz

pieeju apelācijas un kasācijas instances tiesai. Šo tiesas

instanču pieejamība nevarētu tikt ierobežota, piemēram, ar

nesamērīgi īsiem procesuālajiem termiņiem vai nesamērīgi augstām

valsts nodevām. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikumu

iesniedzējām pieeja kasācijas instances tiesai netika liegta.

Pieteikumu iesniedzējas ir iesniegušas katra savu kasācijas

sūdzību, un abas sūdzības ir izskatītas Senāta rīcības sēdē

(sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta 2012. gada 19. jūnija rīcības

sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-458/2012 un 2012. gada

25. jūlija rīcības sēdes lēmumu lietā

Nr. SKC-1280/2012). Tiesības uz pieeju apelācijas un

kasācijas instances tiesai neietver prasību ikvienu lietu

izskatīt pēc būtības un sagatavot pilnu tiesas spriedumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neaizskar no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās

tiesības uz pieeju tiesai.