12. pants

Pieteikumu iesniedzējas pauž viedokli, ka kasācijas

sūdzības iesniegšana per se norādot uz iespējamām

šaubām par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un

šis jautājums varot tikt izvērtēts vienīgi ierosinot kasācijas

tiesvedību un izskatot lietu pēc būtības. Tāpat apstrīdētā norma

neietverot skaidrus kritērijus un pieļaujot lēmuma pieņemšanu,

balstoties uz senatoru kolēģijas subjektīvo viedokli.

Pieaicinātā persona M. Osis pamatoti norāda, ka saskaņā

ar CPL 456. panta pirmo daļu kasācijas sūdzība

vispārīgā gadījumā iesniedzama tiesai, kas taisījusi spriedumu,

savukārt CPL 459. panta pirmā daļa paredz, ka gadījumā, kad

iesniegtā kasācijas sūdzība neatbilst CPL formālajām prasībām,

apelācijas instances tiesas tiesnesis pieņem lēmumu atstāt

kasācijas sūdzību bez virzības un nosaka termiņu trūkumu

novēršanai, bet, ja CPL 459. panta pirmajā daļā

norādītie trūkumi tiek konstatēti Senātā, kasācijas sūdzība tiek

atdota apelācijas instances tiesai.

Tātad tieši apelācijas instances tiesa ir tā, kas sākotnēji

izvērtē kasācijas sūdzības atbilstību formālajām CPL prasībām.

Minētais liecina, ka pirms 464.¹ panta iekļaušanas

Civilprocesa likumā apelācijas instances tiesa un senatori Senāta

rīcības sēdē būtībā veica vienu un to pašu funkciju - pārbaudīja

kasācijas sūdzības formālo atbilstību CPL prasībām.

Tagad, pēc 464.¹ panta iekļaušanas Civilprocesa likumā,

senatoriem Senāta rīcības sēdē papildus ir prima facia

jānovērtē: 1) apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstība

Senāta judikatūrai līdzīgās lietās iesniegtās kasācijas sūdzībās

norādīto apsvērumu robežās (CPL 464.¹ panta otrās daļas

1. punkts); 2) lietas potenciālā ietekme uz judikatūras

veidošanos un iespējamās šaubas par apelācijas instances tiesas

sprieduma tiesiskumu (apstrīdētā norma). No minētā izriet, ka

tieši ar 464.¹ panta ietveršanu Civilprocesa likumā

likumdevējs ir radījis mehānismu, pateicoties kuram Senāta

rīcības sēde vairs nepilda tikai formālu funkciju, atkārtoti

pārbaudot to, ko jau sākotnēji ir pārbaudījusi apelācijas

instances tiesa, bet nodrošina Senāta Civillietu departamenta

pamatfunkciju realizācijas iespējas (sk. M. Oša

viedokli, lietas materiālu 73. - 74. lpp.).

Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs būtu noteicis

vienu un to pašu funkciju gan tiesai, kas taisījusi pārsūdzēto

spriedumu, gan Senāta rīcības sēdei. Likumdevējs vēlējies Senāta

rīcības sēdei piešķirt plašāku kompetenci, t.i., tiesības

izvērtēt ne vien kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām

formālajām prasībām, bet arī tās saturu.

Var piekrist Saeimas un Augstākās tiesas norādītajam, ka

apstrīdētā norma neierobežo personas tiesības iesniegt kasācijas

sūdzību. Senātā saņemto kasācijas sūdzību izvērtē senatoru

kolēģija, citastarp iepazīstoties arī ar kasācijas sūdzības

saturu, tiesas spriedumu un lietas materiāliem. Vienīgi pēc

pilnvērtīgas iepazīšanās ar visiem lietas materiāliem senatoru

kolēģija var izdarīt secinājumus par kasācijas tiesvedības

ierosināšanas nepieciešamību. Pēc būtības šāda procedūra ir

pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Senatoru

kolēģijā, kas rīcības sēdē izskata pieteikumu, ietilpst senatori,

kuri izskata lietas kasācijas instances tiesas sēdē

(sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu

2. sēj. 44. lpp., un Augstākās tiesas paskaidrojumus,

lietas materiālu 2. sēj. 60.- 61. lpp.).

Senatoru kolēģija katrā individuālā gadījumā izvērtē to, vai

var rasties šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma

tiesiskumu un vai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā. Turklāt

saskaņā ar CPL 464. panta otro daļu kasācijas tiesvedība ir

ierosināma, ja šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma

tiesiskumu un izskatāmās lietas nozīmi judikatūras veidošanā

rodas kaut vienam no senatoru kolēģijas locekļiem. Arī tiesību

doktrīnā ir atzīts, ka kasācijas tiesvedība var tikt ierosināta,

ja kasācijas sūdzībā izteikti argumenti, kas rada šaubas par

apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu vai varētu

norādīt uz judikatūras maiņas nepieciešamību

(sk.: Jonikāns V. Izmaiņas tiesas darbu reglamentējošās

tiesību normās. Jurista Vārds, 2008. gada 1. jūlijs,

Nr. 24, un Vernuša E. 464.1 pants. Grām.:

Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Autoru kolektīvs

prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2012, 817. - 818. lpp.).

Tādējādi apstrīdētā norma paredz skaidrus kritērijus,

atbilstība kuriem senatoru kolēģijai ir jāizvērtē, pirms tā

pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību.

Tāpat nav pamata uzskatīt, ka senatoru kolēģija, iepazinusies ar

visiem lietas materiāliem, nevarētu vispusīgi un objektīvi

izvērtēt, vai pastāv šaubas par apelācijas instances tiesas

sprieduma tiesiskumu un vai izskatāmajai lietai ir nozīme

judikatūras veidošanā. Tieši šādu apstākļu izvērtēšana uzskatāma

par Senāta rīcības sēdes pamatfunkciju.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

paredzētās senatoru kolēģijas tiesības vērtēt to, vai pastāv

šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un

vai izskatāmajai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā,

neaizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās

pamattiesības.