14. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus,

proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas

institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā

pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek

izskatīta. Tādējādi atbilstoši Satversmes 92. pantam valstij ir

pienākums izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu un arī

pienākums pieņemt tādas procesuālās normas, atbilstoši kurām

tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un

objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9.

maija sprieduma lietā Nr. 2007‑24‑01 8. punktu un 2018. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12. punktu).

Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturs ir noskaidrojams

citstarp kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu. Turklāt

Satversme nevar paredzēt mazāku pamattiesību aizsardzības apjomu,

nekā to paredz Konvencija. Tādēļ, konkretizējot Satversmes normu

saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑08‑01 12.

punktu).

Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedz valstij

pienākumu visās lietu kategorijās noteikt personai tiesības

pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā. Satversmes tiesas

judikatūrā atzīts, ka likumdevējam ir rīcības brīvība gan pieņemt

procesuālos likumus un noteikt to kategoriju lietas, kuras

attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu

kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017‑16‑01 11.1. punktu

un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.1.

punktu). Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrai arī saskaņā ar Konvencijas 6. pantu valstij ir

rīcības brīvība noteikt pārsūdzības instances un kārtību atkarībā

no lietu veida (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 2.

oktobra sprieduma lietā "Hansen v. Norway", pieteikums

Nr. 15319/09, 71. punktu).

Latvijā ir izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, kurā ietilpst

kasācijas instances tiesa, citstarp arī civillietās (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.

2017‑23‑01 12.1. punktu). Ja valsts paredz personai tiesības

kādā lietu kategorijā pārsūdzēt nolēmumu augstākas instances

tiesā, tad tai jānodrošina, ka pārsūdzības process atbilst tiesas

pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas tiesas

prasībām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 10.2. punktu un 2018. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.2. punktu). Līdzīga

atziņa nostiprināta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22.

marta sprieduma lietā "Staroszczyk v. Poland",

pieteikums Nr. 59519/00, 125. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus savstarpēji saistītus elementus

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017‑23‑01 12. punktu). Viens no procesuālā taisnīguma un

tādējādi arī tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem ir pamatojuma

princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 14. punktu).

No Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā pamatojuma

principa izriet prasība ikvienā nolēmumā, kas tiek pieņemts

attiecībā uz personu, obligāti norādīt tā tiesisko pamatu jeb

atbilstošo tiesību normu, uz kuras pamata ir atrisinātas

konkrētās tiesiskās attiecības. Savukārt nolēmuma motivācija ir

tiesas vai tiesneša izdarīto apsvērumu un secinājumu

atspoguļojums nolēmuma tekstā, kas ļauj nolēmuma adresātam un arī

citām personām izsekot tiesas vai tiesneša domu gaitai (sal.

sk. Gaidele I. Nolēmumu argumentācija: teorija un prakse (I).

Likums un Tiesības, 2002, 4. sēj., Nr. 8, 240.-243. lpp.).

Tomēr no pamatojuma principa neizriet prasība norādīt nolēmumā

atbildes uz lietas dalībnieku argumentiem un apsvērumus, kuriem

nav nozīmes konkrēto tiesisko attiecību atrisināšanā, kuri

neattiecas uz šīm tiesiskajām attiecībām vai nav būtiski, ņemot

vērā tiesisko attiecību raksturu vai citus jau izdarītos

secinājumus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir

nostiprināta atziņa, ka tiesai nav pienākuma detalizēti atbildēt

uz katru lietas dalībnieku argumentu un nolēmumu motivācijas

apjoms ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un konkrētās

lietas apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā

"García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr. 30544/96, 26.

punktu un 2004. gada 12. februāra sprieduma lietā "Perez v.

France", pieteikums Nr. 47287, 81. punktu).

Tas, vai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertajam pamatojuma principam konkrēta veida nolēmumā obligāti

jānorāda tā motivācija un kāds ir nepieciešamais motivācijas

apjoms un detalizācijas pakāpe, ir atkarīgs no vairākiem

savstarpēji sistēmiski saistītiem faktoriem, kas raksturo šo

nolēmumu. Šādi faktori citstarp ir tiesiskās attiecības, kas ar

attiecīgo nolēmumu tiek atrisinātas, kā arī tā pieņemšanas

tiesiskā kārtība un pamats.

Tātad tas, vai atbilstoši Satversmes

92. panta pirmajā teikumā ietvertajam pamatojuma principam

nolēmumā vajag norādīt tā motivāciju, ir atkarīgs no konkrētā

nolēmuma rakstura.