4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošais tiesas

pienākums pamatot savu nolēmumu nenozīmējot to, ka tiesai būtu

jāsniedz izsmeļoša atbilde uz katru lietas dalībnieku izvirzīto

argumentu. Nolēmumā norādāmās motivācijas apjoms esot atkarīgs no

nolēmuma rakstura un būtības. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas

rīcības sēdes lēmumā ietvertā norāde uz likumā paredzēto pamatu

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību sniedzot kasācijas

sūdzības iesniedzējam vispārīgu informāciju par šā lēmuma

pieņemšanas iemeslu. Šāda norāde liecinot, ka tiesnešu kolēģija

ir izvērtējusi kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un atzinusi

pārsūdzētajā spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu par

pareizu. Ierobežojumu personas tiesībām uz motivētu tiesas

nolēmumu varot izraisīt tāds lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību, kurā šādas norādes nav.

Apstrīdētā norma ļaujot sastādīt lēmumu par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību, nenorādot tajā motivāciju.

Apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

aizsardzība, atslogojot kasācijas instances tiesu, ietaupot tās

darba un laika resursus, kas tiktu tērēti nepamatotu sūdzību

izskatīšanai, un veicinot civillietu ātrāku un efektīvāku

izskatīšanu.

Pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo ļaujot ietaupīt laika un darba resursus, kas

būtu nepieciešami pilna lēmuma sastādīšanai, un novirzīt tos

sarežģītāku lietu ātrākai un efektīvākai izskatīšanai.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar

citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Apstrīdētā norma neuzliekot tiesnešu kolēģijai pienākumu visos

gadījumos lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

sastādīt rezolūcijas veidā. Ja nepieciešams, tiesnešu kolēģija

varot, ņemot vērā kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un

lietas apstākļus, samērot procesuālās ekonomijas intereses ar

personas tiesībām uz motivētu nolēmumu un sastādīt arī pilnu

lēmumu. Tas, vai lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību tiek sastādīts rezolūcijas veidā, esot tiesību normu

piemērošanas jautājums.

Kasācijas instance esot trešā tiesu instance, kurā tiek

skatīta attiecīgā lieta, un kasācijas kārtībā vērtējami tikai

tiesību jautājumi. Tādēļ kasācijas instances tiesas nolēmumiem

neesot izvirzāmas tādas pašas prasības par motivācijas norādīšanu

kā, piemēram, pirmās instances tiesas nolēmumiem. No Satversmes

92. panta pirmā teikuma izrietošie valsts pienākumi attiecībā uz

civilprocesu būtiski atšķiroties no pienākumiem attiecībā uz

kriminālprocesu. Tādēļ izskatāmā lieta būtiski atšķiroties no

lietas Nr. 2017‑23‑01. Lēmumam par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību varot būt galīgā nolēmuma raksturs, bet tas

pēc būtības neesot uzskatāms par kasācijas instances tiesas

spriedumu. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot,

ka tiesa var nenorādīt nolēmuma motivāciju, ja ar šo nolēmumu tā

atsakās izskatīt pēc būtības sūdzību par tiesību normu

piemērošanu tādēļ, ka tai nav izredžu tikt apmierinātai.

Sabiedrības ieguvums no ātrākas un efektīvākas lietu izskatīšanas

kasācijas instances tiesā esot lielāks par kaitējumu personas

tiesībām uz motivētu tiesas nolēmumu gadījumos, kad tās iesniegtā

kasācijas sūdzība nav pamatota.