6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

taisnīgu tiesu aptverot vairākus savstarpēji saistītus elementus,

kuru ievērošana garantējot efektīvu personas tiesību aizsardzību.

Tādēļ valstij esot jānodrošina tāda lietu izskatīšanas kārtība,

kas atbilst šīm garantijām, it sevišķi kasācijas instances tiesā,

ja valsts konkrētai lietu kategorijai šādu instanci paredzējusi.

Esot jāņem vērā tas, ka demokrātiskā tiesiskā valstī kasācijas

instances tiesai ir būtiska nozīme, jo tā sniedz principiālu

tiesību normu interpretāciju un ir pēdējā tiesu instance

attiecīgajā lietā.

Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija rīcības sēdē izvērtējot ne

vien kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām

prasībām, bet arī tās saturu. Tādēļ šī procedūra pēc būtības esot

pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Neesot

šaubu, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - atslogot kasācijas instances

tiesu un nodrošināt civillietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu.

Tomēr lietu izskatīšanas termiņu saīsināšana nevarot būt

pašmērķis un tiesiskajam regulējumam esot jānodrošina personai

Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības. Apstrīdētā norma esot

attiecināta uz dažādiem lēmumiem, kuriem esot atšķirīga ietekme

uz personas tiesībām.

Nolēmuma motivācija esot nepieciešama, lai varētu

pārliecināties par tiesību normu piemērotāja objektivitāti. Ja

nolēmuma motīvi nav zināmi, varot rasties šaubas par to, vai

kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti ir pienācīgi izvērtēti un

nolēmums nav balstīts uz subjektīviem motīviem. Motivēts nolēmums

veicinot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un stiprinot tiesu

varas autoritāti. Vispārīgas norādes uz tiesību normām vai

judikatūru nevarot uzskatīt par nolēmuma motivāciju. Tiesnešu

lēmuma motivācijai nevajagot būt izvērstai, taču tā esot

jānorāda. Ņemot vērā to, ka likumā jau ir paredzēti citi šķēršļi

kasācijas tiesvedības ierosināšanai, kuri nodrošina ātrāku

kasācijas instances tiesas darbu, konkrētais personas

pamattiesību ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu. Motīvu

norādīšana koncentrētā veidā nodrošinot lietas dalībnieku

izpratni par tiesību normu saturu, veicinot tiesas spriešanas

kvalitāti un vienlaikus arī procesuālo ekonomiju. No Satversmes

92. panta pirmā teikuma neizrietot tiesas pienākums sniegt

detalizētu atbildi uz katru sūdzības iesniedzēja argumentu.

Apstrīdētā norma ļaujot tiesnešu kolēģijai izvēlēties, vai

lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiks

norādīta tā motivācija, taču neliedzot tiesnešu kolēģijai

sastādīt arī izvērstāku lēmumu. Šāds regulējums pieļaujot

atšķirīgu praksi kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā.

Attiecībā uz kriminālprocesu Satversmes tiesa analoģisku

situāciju esot atzinusi par demokrātiskā tiesiskā valstī

nevēlamu. Šī Satversmes tiesas atziņa esot attiecināma arī uz

apstrīdēto normu. Valstij esot jāorganizē sava tiesību sistēma

tā, lai pēc iespējas novērstu pretrunīgu tiesu nolēmumu

pieņemšanas iespējamību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka tiesības uz

taisnīgu tiesu ir nodrošinātas arī tad, ja kasācijas instances

tiesa savā lēmumā norāda tikai tiesību normas, taču valsts

saskaņā ar tās konstitucionālajām tradīcijām varot noteikt

plašākas pamattiesību garantijas. Satversmei atbilstot tāds

tiesiskais regulējums, kas pareizas un sistēmiskas piemērošanas

gadījumā izslēdz pamattiesību pārkāpuma iespējamību. Satversmes

tiesa lietā Nr. 2017-23-01 esot atzinusi apstrīdētajai normai

analoģisku regulējumu kriminālprocesā par neatbilstošu Satversmes

92. panta pirmajam teikumam. Arī civillietās kasācijas sūdzības

iesniedzējam un sabiedrībai esot nodrošināma iespēja saprast,

kādi bija tiesas motīvi, atsakoties ierosināt kasācijas

tiesvedību.