Par Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo neparedz

lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas

tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā." Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

kurā lieta tiek izskatīta. Tādējādi atbilstoši Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu un arī pienākums pieņemt tādas

procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu

kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma

lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka starp dažādiem tiesvedības

procesiem pastāv objektīvas atšķirības un likumdevējam ir rīcības

brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt to kategoriju

lietas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt

par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 17. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017-16-01 11.1. un 16.1.2. punktu). Satversmes 92. panta

pirmais teikums neparedz valstij pienākumu visās lietu

kategorijās noteikt personai tiesības pārsūdzēt spriedumu

kasācijas kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 11.1. punktu un 2018. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.1. punktu). Tomēr,

ja likumdevējs paredz personai tiesības kādā lietu kategorijā

pārsūdzēt nolēmumu augstākas instances tiesā, tad likumdevējam

jānodrošina, ka pārsūdzības process atbilst tiesas pieejamības,

taisnīgas procedūras un citām taisnīgas tiesas prasībām (sal.

sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-01-01 10.2. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-23-01 12.2. punktu).

Tiesvedības process aptver ne tikai lietas izskatīšanu pēc

būtības vienā vai vairākās tiesu instancēs, bet arī tiesvedības

procesa ietvaros veicamās procesuālās darbības, kuru mērķis ir

nodrošināt taisnīgu, objektīvu un vispusīgu lietas izskatīšanu,

kā arī tiesas pieņemto nolēmumu izpildi. Tādēļ personas tiesības

uz taisnīgu tiesu ir jānodrošina visā tiesvedības procesa garumā

neatkarīgi no tiesu instances, kurā lieta tiek skatīta, un

tiesvedības procesa stadijas. Proti, Satversmes 92. panta pirmais

teikums prasa nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu ne

tikai tad, kad lieta tiek skatīta pēc būtības, bet arī citās

tiesvedības procesa stadijās. Savukārt dažādām tiesvedības

procesa stadijām var būt atšķirīgs raksturs, proti, tām var būt

atšķirīgi mērķi, un tajās tiesa var risināt atšķirīgus

jautājumus.

Līdz ar to Satversmes 92. panta

pirmais teikums prasa ikvienā tiesvedības procesa stadijā

nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu attiecīgās

tiesvedības procesa stadijas raksturam atbilstošā veidā.