14. pants

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai tiesas

objektivitātes nodrošināšanas līdzekļi, kas paredzēti kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, ir efektīvi un

tādējādi arī pietiekami, ņemot vērā šīs tiesvedības procesa

stadijas raksturu.

14.1. Kasācijas instances tiesas kompetence būtiski

atšķiras no pirmās instances un apelācijas instances tiesas

kompetences. Proti, kasācijas instances tiesai nav jāpārvērtē

lietas faktiskie apstākļi vai jāpārbauda pierādījumi, bet tās

uzdevums ir izvērtēt pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto tiesību

normu piemērošanu un pārliecināties, ka tās ir piemērotas

pareizi. Kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan

publiski tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās ir

nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Proti, kasācijas instances

tiesa veic nozīmīgu uzdevumu - līdzsvaro indivīda un sabiedrības

intereses, lai nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu

īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14.

punktu).

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā saskaņā ar

Civilprocesa likuma 464. un 464.1 pantu tiesnešu

kolēģija triju tiesnešu sastāvā var pieņemt lēmumu par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību. Lai pieņemtu kādu no minētajiem lēmumiem, tiesnešu

kolēģija visupirms pārliecinās par to, ka nav iestājušies formāli

nosacījumi, kas paši par sevi ir pamats kasācijas tiesvedības

ierosināšanai vai atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Pēc

tam, ja nav iestājies neviens no minētajiem nosacījumiem,

tiesnešu kolēģijai citstarp ir jāvērtē pārsūdzētais spriedums,

lietas materiāli un kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti. Proti,

ja attiecīgajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir

izveidojusies judikatūra, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai

pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Savukārt tad, ja judikatūra

šajos tiesību jautājumos nav izveidojusies, tiesnešu kolēģijai

jāizvērtē, vai ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā

spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr.

2019-13-01 16.4. punktu).

Tātad tiesnešu kolēģija šajā tiesvedības procesa stadijā

pārbauda kasācijas sūdzības atbilstību kasācijas principam un

izvērtē pārsūdzētā sprieduma pirmšķietamo pareizību. Ja

konkrētajā lietā nav konstatējami tādi tiesību jautājumi, par

kuriem kasācijas instances tiesai būtu nepieciešams izteikties,

lai aizsargātu publiskās intereses, un pārsūdzētais spriedums ir

pirmšķietami pareizs, tiesnešu kolēģija ir tiesīga atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību. Turklāt kasācijas instances

tiesai ir atvēlēta rīcības brīvība lemt par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu tādā gadījumā, kad kasācijas sūdzība neatbilst

kasācijas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 15. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesnešu kolēģija savas rīcības

brīvības ietvaros ir tiesīga ierosināt kasācijas tiesvedību arī

tādā gadījumā, kad konkrētajā lietā ir risināms tiesību

jautājums, par kuru kasācijas instances tiesai būtu nepieciešams

izteikties, piemēram, lai lemtu par nepieciešamību mainīt

pastāvošo judikatūru.

Tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

civilprocesā, pārbauda formālus nosacījumus, kā arī vērtē

pārsūdzēto tiesas spriedumu, kasācijas sūdzībā norādītos

argumentus un lietas materiālus vienīgi tiktāl, ciktāl tas

nepieciešams, lai noskaidrotu, vai pastāv nepieciešamība

ierosināt kasācijas tiesvedību atbilstoši kasācijas tiesvedības

mērķiem. Šāds tiesnešu vērtējums nav pielīdzināms lietas

izskatīšanai pēc būtības kasācijas instances tiesā.

Tas, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek

izlemts koleģiāli un lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību var tikt pieņemts tikai vienbalsīgi, kopsakarā ar

tiesnešiem noteiktajām augstajām kvalifikācijas un ētikas

prasībām novērš iespēju, ka atsevišķs tiesnesis, par kura

objektivitāti varētu būt saprātīgas šaubas, spētu panākt to, ka

tiek pieņemts lietas dalībniekam nelabvēlīgs lēmums par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt gadījumā,

kad tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, tiesvedība civillietā turpinās kasācijas instances

tiesā. Izskatot lietu kasācijas instances tiesā, lietas

dalībniekiem saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.3

panta otro daļu un 467. pantu tiek nodrošinātas tiesības pieteikt

noraidījumu tiesas sastāvā ietilpstošajiem tiesnešiem.

14.2. Saeima atbildes rakstā norādīja, ka uz izskatāmo

lietu nevar attiecināt Satversmes tiesas secinājumus lietā Nr.

2017-16-01 par nepieciešamību nodrošināt lietas dalībniekiem

iespēju pieteikt noraidījumu apelācijas tiesvedības ierosināšanas

stadijā administratīvo pārkāpumu procesā. Saeimas viedoklis

pamatots ar apsvērumiem par to, ka attiecībā uz administratīvo

pārkāpumu lietām, kas Konvencijas 6. panta un Satversmes 92.

panta pirmā teikuma izpratnē var tikt pielīdzinātas

krimināllietām, ir piemērojami augstāki tiesību uz taisnīgu tiesu

standarti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 121.-122. lp.).

Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāve tiesas sēdē norādīja,

ka nav pamata atšķirīgi vērtēt prasību par tiesas objektivitāti

civilprocesā un kriminālprocesā (sk. 2020. gada 11. jūnija

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 106.-107.

lp.).

Satversmes tiesa 2018. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

2017-16-01 atzina, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

normas, ciktāl tās neparedzēja iespēju pieteikt noraidījumu

tiesnešiem, kas lemj par apelācijas tiesvedības ierosināšanu

administratīvā pārkāpuma lietā, neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15. punktu). Proti, lietā Nr.

2017-16-01 Satversmes tiesa vērtēja tāda tiesiskā regulējuma

satversmību, kas noteica kārtību tiesvedības ierosināšanai

administratīvo pārkāpumu lietās apelācijas instances tiesā, kuras

kompetence būtiski atšķiras no kasācijas instances tiesas

kompetences.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi tādu tiesisko

regulējumu, kas attiecas uz dažādiem tiesvedības procesa veidiem

un uz dažādām tiesvedības procesa stadijām šo procesu ietvaros,

proti, gan uz tiesvedības ierosināšanas stadiju, gan uz lietas

izskatīšanu pēc būtības, un secinājusi, ka atšķirīga rakstura

tiesvedības procesa veidos un stadijās tiesas objektivitāte var

tikt nodrošināta ar atšķirīgiem līdzekļiem. Satversmes 92. panta

pirmais teikums neprasa nodrošināt tiesas objektivitāti kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ar tādiem pašiem

līdzekļiem kā apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

administratīvo pārkāpumu lietās.

Ja lietas dalībniekiem tiktu piešķirtas tiesības pieteikt

noraidījumu kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

civilprocesā, tiktu izjaukta Civilprocesa likuma sistēma,

atbilstoši kurai tiesības pieteikt noraidījumu lietas

dalībniekiem ir noteiktas tikai lietas izskatīšanas stadijā un

nav paredzētas tiesvedības ierosināšanas stadijā pirmās instances

vai apelācijas instances tiesā. Turklāt noraidījuma institūta

paredzēšana kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

civilprocesā apgrūtinātu tiesnešu kolēģiju darbu, jo tad lietas

dalībniekiem būtu iepriekš paziņojams tiesnešu kolēģijas sastāvs,

jāuzklausa citu lietas dalībnieku viedoklis par pieteiktu

noraidījumu un noraidījums jāizlemj noteiktā procedūrā, kas

prasītu neadekvātu darba un laika resursu ieguldījumu. Lai gan

likumdevējs ir tiesīgs arī šajā tiesvedības procesa stadijā

ieviest noraidījuma institūtu, no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma neizriet likumdevēja pienākums to ieviest.

Tādējādi, ņemot vērā kasācijas instances tiesas funkcijas un

tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas

stadijā civilprocesā, kā arī to, ka tiesnešu kolēģija lemj par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu koleģiāli un lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var pieņemt tikai

vienbalsīgi, Satversmes tiesa uzskata, ka normatīvajos aktos

paredzētie līdzekļi ir pietiekami un efektīvi tiesas

objektivitātes nodrošināšanai šajā tiesvedības procesa

stadijā.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.