2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - SIA "Spilbridge

& Partners" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam, jo

neparedz kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesības pieteikt

noraidījumu tiesnešiem, kas izlemj jautājumu par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu.

Pieteikuma iesniedzēja kā lietas dalībniece pārsūdzējusi

apelācijas instances tiesas spriedumu civillietā kasācijas

kārtībā. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija rīcības sēdē nolēmusi

atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu pēc Pieteikuma

iesniedzējas kasācijas sūdzības. Pieteikuma iesniedzējai neesot

sniegta informācija par tiesnešiem, kas izlems jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kā arī neesot nodrošinātas

tiesības pieteikt tiem noraidījumu. Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka gadījumā, ja tai šādas tiesības tiktu nodrošinātas, tā

būtu pieteikusi noraidījumu vienam no tiesnešu kolēģijas sastāvā

ietilpstošajiem tiesnešiem.

No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietot personas

tiesības pieteikt noraidījumu tiesai vai atsevišķiem tiesnešiem.

Taču apstrīdētā norma neparedzot lietas dalībnieku tiesības

uzzināt, kuri tiesneši lems par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, un pieteikt tiem noraidījumu. Tādējādi apstrīdētā

norma ierobežojot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

noteiktās pamattiesības. Šis pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis, proti, tas ļaujot

nodrošināt ātrāku tiesvedības procesu. Taču šāds ierobežojums

neesot samērīgs, jo tā leģitīmo mērķi varot sasniegt ar citiem,

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram,

nosakot īsu, bet saprātīgu termiņu, kurā lietas dalībnieki varētu

pieteikt noraidījumu tiesnešiem, vai paredzot valsts nodevu par

šīs procesuālās darbības veikšanu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.3 panta otro

daļu lietas dalībnieki varot pieteikt noraidījumu tiesnesim, kas

izskata lietu kasācijas kārtībā, tikai pēc tam, kad kasācijas

tiesvedība ir ierosināta. Taču samērīgāk būtu piešķirt lietas

dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj

par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, jo viņu lēmums par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību esot galīgais nolēmums

civillietā. Labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma, neesot lielāks par kaitējumu,

kas nodarīts kasācijas sūdzības iesniedzējam. Civilprocesa likumā

jau esot paredzēti būtiski šķēršļi, kas traucējot kasācijas

sūdzības iesniedzējam panākt kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Proti, Civilprocesa likuma 464.1 pants piešķirot

tiesnešu kolēģijai plašu vērtēšanas brīvību, lemjot par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu. Savukārt šā likuma 464. panta

4.1 daļa paredzot, ka lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību var tikt sastādīts, nenorādot tajā

motivāciju. Iespēja pieteikt noraidījumu tiesnešu kolēģijai

mazinātu kaitējumu kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām panākt

kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Sabiedrības interesēm netikšot nodarīts būtisks kaitējums, ja

kolēģija atteiksies ierosināt kasācijas tiesvedību pēc tam, kad

kasācijas sūdzības iesniedzējam tiks dota iespēja saprātīgā

termiņā pieteikt noraidījumu tiesnešiem. Tā kā tiesnešu kolēģijai

ir piešķirta plaša vērtēšanas brīvība, lemjot par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu, un pat viena tiesneša viedoklis var būt

pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai, esot svarīgi, lai

katrs tiesnešu kolēģijas sastāvā esošais tiesnesis būtu

objektīvs. Tādēļ kasācijas sūdzības iesniedzējam esot

nodrošināmas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas izlemj

jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāvji Elīna Čakste un

Oskars Jonāns papildus uzsvēra to, ka arī viena tiesneša

viedoklim var būt izšķiroša nozīme, lemjot par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu. Nevarot piekrist tam, ka civilprocesa

ietvaros būtu pieļaujams nodrošināt zemāku tiesas objektivitātes

standartu nekā kriminālprocesā, un kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadiju nevarot uzskatīt par vienkāršu procesuālu

starpposmu civilprocesā. Personas tiesības pieteikt noraidījumu

tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu,

nevarot tikt nodrošinātas tad, ja personai būtu jāpiesaka

noraidījums šiem tiesnešiem, nemaz nezinot tiesnešu kolēģijas

sastāvu. Vērtējot apstrīdētās normas satversmību, esot jāņem vērā

arī tas, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

var tikt sastādīts rezolūcijas veidā, nenorādot tā

motivāciju.