3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Lietas dalībnieka tiesības pieteikt noraidījumu esot viens no

tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem, kas palīdzot

izslēgt šaubas par tiesneša spēju objektīvi izspriest lietu.

Personas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem izrietot no

tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantijas, kas esot

uzskatāma par vienu no Satversmes 92. panta pirmā teikuma

elementiem. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai likumdevējs

ir nodrošinājis šo garantiju attiecībā uz kasācijas tiesvedības

ierosināšanu civillietā.

Kasācijas instances tiesā galvenā nozīme esot nevis pušu

interesēm, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Neesot

pamatoti kasācijas instances tiesā pretstatīt lietas dalībnieku

intereses un publiski tiesiskās intereses, it kā tās būtu

savstarpēji izslēdzošas. Starp šīm interesēm pastāvot

pakārtotības attiecības. Tas, cik lielā mērā kasācijas instances

tiesā ir aizsargājamas lietas dalībnieku intereses un cik lielā

mērā - publiski tiesiskās intereses, esot likumdevēja izšķiršanās

jautājums. Ņemot vērā to, ka kasācijas instance ir trešā tiesu

instance un kasācijas kārtībā ir vērtējami tikai tiesību normu

piemērošanas jautājumi, uz tiesvedību kasācijas instancē nevarot

attiecināt tādas pašas prasības par iespēju pieteikt noraidījumu

tiesnešiem kā, piemēram, uz pirmās instances tiesu, kurā lieta

tiek skatīta pēc būtības.

Satversmes tiesa 2018. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

2017-06-01 esot atzinusi par neatbilstošām Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

normas, kas neparedzēja lietas dalībniekiem tiesības pieteikt

noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj

jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Atšķirībā no

lietas Nr. 2017-06-01, izskatāmajā lietā esot vērtējama tiesību

norma, kas regulē tiesvedību kasācijas instances tiesā. Turklāt

apstrīdētā norma regulējot tiesvedību civillietās, nevis

administratīvo pārkāpumu lietās. Starp šīm lietu kategorijām

pastāvot būtiskas atšķirības, tostarp attiecībā uz valsts

pienākumu nodrošināt iespēju pieteikt noraidījumu tiesnešiem. No

Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām izrietot, ka civillietās

taisnīgas tiesas garantijas nav obligāti jānodrošina pēc tikpat

augstiem standartiem kā krimināllietās un administratīvo

pārkāpumu lietās.

No Satversmes tiesas judikatūras izrietot, ka Satversmes 92.

pants aizsargā personas subjektīvās tiesības pieteikt noraidījumu

tiesnešiem tikai tādā gadījumā, ja tas ir vienīgais līdzeklis

tiesas objektivitātes nodrošināšanai, un šis Satversmes pants

neprasot, lai vienlaikus būtu paredzēti vairāki tiesas

objektivitātes nodrošināšanas līdzekļi. Tāpat Satversmes tiesa

esot atzinusi, ka tiesas objektivitāti ir iespējams nodrošināt

dažādos veidos.

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā

tiesas objektivitāti nodrošinot vairāki līdzekļi. Atbilstoši

Civilprocesa likuma 464. panta trešajai daļai lēmums par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot tikt pieņemts

tikai koleģiāli un vienbalsīgi. Satversmes 83. pantā esot

ietverts tiesnešu neatkarības princips, kas prasot, lai tiesu

sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī

tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā. Savukārt likumā

"Par tiesu varu" esot noteikts tiesas pienākums,

izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo patiesību, kā arī

tiesneša pienākums atstatīties, ja pastāv jebkādi apstākļi, kas

varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Satversmes tiesa esot

atzinusi, ka noraidījuma institūts ir pakārtots tiesneša

pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas un ka tieši

tiesnesis, kas izskata konkrēto lietu, ir atbildīgs par to, lai

būtu nodrošinātas personas tiesības uz objektīvu tiesu. Arī

tiesnesim, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

civillietā, esot pienākums atstatīties, ja pastāv tādi apstākļi,

kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Šādas prasības

izrietot arī no starptautiskajiem un nacionālajiem tiesnešu

uzvedības un ētikas standartiem.

Civilprocesa likumā lietas dalībniekiem esot noteiktas

tiesības pieteikt noraidījumu pirmās instances tiesas un

apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izskata civillietu

pēc būtības un pieņem spriedumu, ar kuru prasība tiek apmierināta

vai noraidīta. Lēmumam par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību varot būt galīgā noregulējuma raksturs, taču šis

lēmums neesot uzskatāms par kasācijas instances tiesas spriedumu.

Tiesnešu kolēģija izvērtējot kasācijas sūdzības pirmšķietamo

pamatotību. Ja tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas

tiesvedību, tā nepaužot piekrišanu pārsūdzētā sprieduma

motivācijai, bet vienīgi secinot, ka tajā nav pieļauti

acīmredzami materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas

noveda vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

Kasācijas sūdzības izskatīšana rīcības sēdē esot procesuāls

starpposms pirms lietas izskatīšanas kasācijas instances tiesā.

Tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem lietas dalībniekiem

tiekot nodrošinātas pēc kasācijas tiesvedības ierosināšanas. No

Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot prasība obligāti

nodrošināt lietas dalībniekiem tādu pašu iespēju pieteikt

noraidījumu tiesnešu kolēģijai arī kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadijā.

Arī citās procesuālo tiesību normās esot paredzēts, ka

noraidījumu tiesnešiem var pieteikt tikai tad, kad lieta tiek

skatīta pēc būtības, nevis tad, kad tiek izlemti procesuāla

rakstura jautājumi. Tādēļ esot pieļaujams tas, ka lietas

dalībniekiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā nav

piešķirtas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem. Pretējā

gadījumā šādas tiesības būtu nepieciešams nodrošināt arī visos

citos gadījumos, kad tiek izlemts jautājums par tiesvedības

ierosināšanu jebkurā instancē. Šāda tiesiskā kārtība nelabvēlīgi

ietekmēšot tiesas spriešanu, jo negodprātīgas personas varēšot to

izmantot, lai traucētu lietu sadali pēc nejaušības principa.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Andrejs Stupins papildus

norādīja, ka varot rasties netipiskas situācijas, kad lietas

dalībnieki kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā informē

Augstāko tiesu par to, ka konkrētu tiesnešu objektivitāte ir

apšaubāma. Augstākā tiesa varot izvērtēt šīs šaubas, ja tā

uzskata šādu vērtējumu par nepieciešamu. Ja lietas dalībniekiem

tiktu paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas

lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, šādas tiesības būtu

jānosaka arī tiesvedības ierosināšanas stadijā pirmās instances

un apelācijas instances tiesā. Šāda kārtība apgrūtinātu tiesu

darbu un radītu iespēju negodprātīgiem lietas dalībniekiem

izvairīties no lietu sadales pēc nejaušības principa.

Tas, ka praksē kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

tiesnešu kolēģijas mēdz izlemt lietas dalībnieku pieteiktos

noraidījumus, bet pēc tiesnešu kolēģijas lēmuma pieņemšanas

saņemtos iebildumus par tiesneša objektivitāti Augstākā tiesa

vērtē kā jaunatklātus apstākļus, liecinot par apstrīdētās normas

iekšējo pilnīgumu un efektivitāti. Proti, apstrīdētā norma ļaujot

Augstākajai tiesai netipiskos gadījumos izvērtēt lietas

dalībnieka šaubas par konkrēta tiesneša objektivitāti.