4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Tieslietu ministrija norāda, ka kopumā pievienojas Saeimas

atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem, taču uzskata, ka

apstrīdētās normas satversmība vērtējama, noskaidrojot tajā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un apsverot

ierobežojuma samērīgumu.

Satversmes 83. pantā esot ietverts tiesnešu neatkarības

princips, kas prasot, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesu

neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā

lietā. Savukārt likumā "Par tiesu varu" esot noteikts

tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo

patiesību. Turklāt šā likuma 14. pants nosakot tiesneša pienākumu

atstatīties no lietas izskatīšanas, ja pastāv apstākļi, kas

varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Arī Civilprocesa

likuma 19. panta pirmajā daļā esot noteikts, kādos gadījumos

tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā, bet šā

panta otrajā daļā paredzēts tiesneša pienākums šādos gadījumos

atstatīties no lietas izskatīšanas. Turklāt tiesnešu kolēģija

rīcības sēdē lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību pieņemot vienbalsīgi. Tātad gan Satversmē, gan likumā

"Par tiesu varu" un Civilprocesa likumā esot paredzētas

tiesneša neatkarības garantijas.

Satversmes tiesa esot atzinusi, ka tiesneša noraidījuma

institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas

izskatīšanas un atbildība par lietas objektīvu izskatīšanu

gulstas visupirms uz konkrēto tiesnesi, kas izskata lietu. Lai

kvalificētos tiesneša, it sevišķi kasācijas instances tiesas

tiesneša amatam, personai vajagot būt spējīgai pēc savas

iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku norādes identificēt

gadījumus, kad tās dalība lietas izskatīšanā nav pieļaujama. Ja

kasācijas instances tiesas tiesnesis tomēr nav ievērojis savu

pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas, tas varot būt

pamats lietas jaunai izskatīšanai sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis - atslogot kasācijas

instances tiesu un nodrošināt lietu izskatīšanu saprātīgā

termiņā. Apstrīdētā norma ļaujot ietaupīt tiesas resursus un

laiku. Ja kasācijas instances tiesai būtu pienākums formāli

informēt lietas dalībniekus par iespēju pieteikt noraidījumu

tiesnešu kolēģijai, varētu palielināties tiesas noslodze un

pagarināties lietu izskatīšanas termiņi, sevišķi tādos gadījumos,

kad lietas dalībnieki saziņai izmanto adresi ārvalstī.

Likumdevējs esot paredzējis arī citus mehānismus kasācijas

instances tiesas noslodzes mazināšanai, un kasācijas instances

efektīvu funkcionēšanu varot nodrošināt tikai vairāku šādu

līdzekļu paralēla pastāvēšana. Par saudzējošāku līdzekli leģitīmā

mērķa sasniegšanai nevarot uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas

paredzētu lietas dalībnieku informēšanu par tiesnešu kolēģijas

sastāvu un īsu termiņu noraidījuma pieteikšanai. Par saudzējošāku

līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai nevarot uzskatīt arī tādu

tiesisko regulējumu, kas paredzētu pienākumu samaksāt valsts

nodevu par noraidījuma pieteikšanu, jo šāda kārtība neesot

paredzēta nevienā tiesu instancē.

Kasācijas instances tiesā nozīme esot gan lietas dalībnieku

interesēm, gan publiski tiesiskajām interesēm. No Civilprocesa

likuma tiesiskā regulējuma izrietot, ka likumdevējs lielāku

nozīmi kasācijas tiesvedībā piešķīris publiski tiesiskajām

interesēm. Kasācijas instances tiesas galvenā funkcija esot

nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību

tālākveidošanu, tādējādi kalpojot visas sabiedrības interesēm.

Tādēļ sabiedrības ieguvums no ātrākas un efektīvākas lietu

izskatīšanas kasācijas instancē esot lielāks par personas

tiesībām nodarīto kaitējumu. Rīcības sēdes institūts kasācijas

instances tiesā esot paredzēts tādēļ, lai kasācijas kārtībā tiktu

skatītas tikai tādas lietas, kuru ietvaros risināmajos tiesību

jautājumos nav vienveidīgas tiesu prakses vai ir nepieciešama

tiesību tālākveidošana. Tiesībām pieteikt noraidījumu būtiskāka

nozīme esot pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā,

kas izskata lietu pēc būtības, nevis kasācijas instances tiesā,

kur galvenā nozīme esot tieši publiski tiesiskajām interesēm.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāves Laila Medina un

Dagnija Palčevska papildus uzsvēra to, ka tiesnešu kolēģija

lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir tiesīga

pieņemt tikai vienbalsīgi. Šī tiesiskā kārtība kopsakarā ar

tiesnešu pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas, ja pastāv

apstākļi, kas rada šaubas par viņu objektivitāti, nodrošinot

tiesas objektivitāti šajā tiesvedības procesa stadijā. Turklāt

lietas dalībniekiem neesot liegts šajā tiesvedības procesa

stadijā pieteikt noraidījumu, pamatojoties uz Civilprocesa likumā

ietverto vispārējo noraidījuma institūta regulējumu, un no

Augstākās tiesas prakses izrietot, ka šādi lietas dalībnieku

pieteiktie noraidījumi tiek izskatīti pēc būtības.