8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors

Mg. iur. Jānis Lapsa - uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo neierobežo

tajā ietvertās pamattiesības.

Civilprocesa likumā neesot paredzēta iespēja pieteikt

noraidījumu ne tikai kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā,

bet arī citos gadījumos, tostarp tad, kad tiek izlemts jautājums

par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu

vai jautājums par prasības nodrošināšanu. Civilprocesa likumā

neesot paredzēta iespēja pieteikt noraidījumu arī pirmās

instances tiesas un apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kas

lemj par apelācijas sūdzības virzību un tādējādi arī par

apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Šāda kārtība nodrošinot

procesuālo ekonomiju. Būtiski esot tas, ka jautājumu par

apelācijas tiesvedības ierosināšanu izlemj tiesnesis

vienpersoniski, bet jautājumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu - trīs tiesneši koleģiāli.

Gan civilprocesā, gan administratīvajā procesā un

kriminālprocesā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemjot

tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Šā jautājuma

koleģiālajai izlemšanai būtu jānovērš lietas dalībnieku bažas par

iespējamu atsevišķa tiesneša neobjektivitāti, jo lēmums par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt pieņemts

tikai vienbalsīgi. Atšķirībā no administratīvā procesa un

civilprocesa, kriminālprocesā apsūdzētā persona tiekot informēta

par tiesnešiem, kas izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, un tai tiekot nodrošināta iespēja pieteikt šiem

tiesnešiem noraidījumu. Taču starp minētajiem tiesvedības procesa

veidiem pastāvot objektīvas atšķirības. Proti, kriminālprocesam

esot raksturīga būtiskāka ietekme uz personas pamattiesībām nekā

civilprocesam vai administratīvajam procesam. Tādēļ likumdevējs

esot izšķīries par to, ka kriminālprocesā lielāks svars ir

piešķirams personas, nevis sabiedrības interesēm.

Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noraidījuma institūts ir

pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas.

Ņemot vērā tiesneša amatu, tā ieņemšanai nepieciešamo

kvalifikāciju un tiesnešiem garantēto neatkarību, tiesnesim pašam

vajagot būt spējīgam objektīvi izvērtēt, vai pastāv apstākļi, kas

varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Tā kā Augstākās

tiesas lēmumi nav pārsūdzami, esot prezumējams, ka par Augstākās

tiesas tiesnešiem kļūst personas, kas atbilst augstākajiem

profesionālajiem un morāles standartiem un spēj atstatīties

gadījumos, kad varētu rasties šaubas par to objektivitāti.

Kasācijas instances tiesā izšķirošā nozīme esot tieši publiski

tiesiskajām interesēm, taču publiski tiesiskās intereses un

lietas dalībnieku privātās intereses neesot savstarpēji

izslēdzošas un likumdevējs esot tiesīgs izšķirties par to, ciktāl

kasācijas tiesvedībā tiek ņemtas privātās intereses un ciktāl -

publiski tiesiskās intereses, lai nodrošinātu civilprocesa

efektivitāti. Likumdevējs esot tiesīgs pēc sava ieskata noteikt,

vai personai ir tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas

izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Likumdevējam esot pienākums paredzēt tādu tiesisko kārtību, kas

ļautu nodrošināt tiesas objektivitāti, taču personai no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot tiesības prasīt,

lai likumdevējs to izdara kādā noteiktā veidā. Civilprocesa

likumā paredzētā kārtība, atbilstoši kurai tiek izlemts jautājums

par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošinot tiesas

objektivitāti. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi šo kārtību par

tādu, kas kopumā ļauj efektīvi īstenot tiesības uz taisnīgu

tiesu. Tas, ka lietas dalībniekiem civilprocesā nav tiesību

pieteikt noraidījumu tiesnešu kolēģijai, kas izlemj jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošinot procesuālo

ekonomiju un civilprocesa efektivitāti.

Tiesas sēdē Jānis Lapsa papildus norādīja, ka tiesas

objektivitātes garantijām visos procesos jābūt vienādām, taču

uzsvēra, ka starp dažādiem tiesvedības procesiem pastāv

objektīvas atšķirības. Kriminālprocesā un administratīvo

pārkāpumu procesā, atšķirībā no civilprocesa, valsts vēršoties

pret privātpersonu. Tādēļ kriminālprocesā un administratīvo

pārkāpumu procesā varot būt nepieciešams paredzēt noraidījuma

institūtu arī tad, ja civilprocesā līdzīgā stadijā šis institūts

nav paredzēts. Turklāt apstrīdētā norma neliedzot lietas

dalībniekiem lūgt Augstāko tiesu sniegt informāciju par

tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Secinājumu

daļa