3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā,

pamatojoties uz to, ka 2013. gada 1. janvārī CPL 483. pants

apstrīdētajā redakcijā ir zaudējis savu spēku. Turklāt arī

protests, kas iesniegts saistībā ar Pieteikuma iesniedzējiem

labvēlīgā sprieduma atcelšanu, vēl neesot izskatīts pēc

būtības.

Saeimas pārstāvis Saeimas Juridiskā biroja juridiskais

padomnieks Jānis Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma vairs

nav spēkā tādā redakcijā, kādā tā tika apstrīdēta. Apstrīdētā

norma esot grozīta procesuālā regulējuma tiesībpolitiskai

uzlabošanai, proti, civilprocesuālā regulējuma attīstīšanai,

nevis tādēļ, ka būtu uzskatāma par antikonstitucionālu. Lai lemtu

par apstrīdētās normas atpakaļejošo spēku, visupirms esot

nepieciešams izvērtēt tās atbilstību Satversmes 92.pantam. Pēc

Saeimas ieskata, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta

pirmajam teikumam.

J. Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma ir kompetences norma.

Tā piešķirot noteiktām amatpersonām kompetenci iesniegt protestu.

Protests civilprocesuālajā regulējumā neesot pielīdzināms lietu

izskatīšanai uzraudzības kārtībā. Latvijas normatīvais

regulējums, atšķirībā no Pieteikuma iesniedzēju minētajās ECT

lietās vērtētā protesta uzraudzības kārtībā, paredzot noteiktu

pamatu protesta iesniegšanai, noteiktas lietu kategorijas, šauru

protesta iesniedzēju loku, kā arī protesta iesniegšanas termiņu.

ECT spriedumi norādītajās lietās neesot attiecināmi uz Latvijas

normatīvo regulējumu par Senāta Civillietu departamenta

priekšsēdētāja protestu, jo tajās bijuši atšķirīgi faktiskie

apstākļi.

Saeima uzsver, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un

noteiktos gadījumos tās var ierobežot. Lietā neesot strīda par

to, ka apstrīdētajā normā paredzētā iespēja pārskatīt spēkā

stājušos spriedumu ir noteikta ar likumu. Apstrīdētajai normai

esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību un demokrātiskās

valsts iekārtas aizsardzība. Taisnīguma princips prasot noteikt

procedūru, kādā būtu iespējams revidēt prettiesisku spriedumu,

kas ir stājies spēkā. Taisnīgas tiesas procesam neesot jēgas, ja

tā rezultātā varētu tikt pieņemts netaisnīgs spriedums.

Apstrīdētajā normā ietvertā procedūra esot piemērota leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

J. Pleps norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēju piedāvātais

risinājums - spēkā stājušos tiesas spriedumu atkārtotu

izskatīšanu rosināt pēc lietā iesaistīto personu pieteikumiem,

nevis pēc attiecīgo amatpersonu protestiem - nav uzskatāms par

saudzējošāku līdzekli, jo tas būtiski noslogotu Senāta Civillietu

departamentu. Savukārt Civillietu departamenta priekšsēdētājs,

iesniedzot protestu, darbojoties kā "filtrs", kas uz

Senāta rīcības sēdi protesta formā novirza tikai tādus personu

pieteikumus, kuri atbilst likuma prasībām. Turklāt šī rīcības

sēde esot tikai vēl viens filtrs, kas nodrošinot, lai līdz

izvērtēšanai kasācijas kārtībā nonāktu tikai patiesi pamatoti

protesti par būtiskiem personu tiesību aizskārumiem.

Saeima noraida arī Pieteikuma iesniedzēju argumentu par to, ka

protesta iesniegšana un izskatīšana Civillietu departamentā

neatbilstot objektīvas tiesas kritērijiem. Saskaņā ar Satversmes

83. pantu tiesneši (arī senatori) ir neatkarīgi un tikai likumam

padoti. Tiesnešu neatkarība esot ne tikai ārēja, bet arī iekšēja,

proti, neatkarība no tiesas organizatoriskajām struktūrām.

Tiesnešu neatkarība tiekot prezumēta vienmēr, to nodrošinot

tiesnešu iecelšanas procedūra, turklāt vēl īpaši garantējot

augstās senatoriem izvirzītās kvalifikācijas prasības un Senāta

darba specifika. CPL 464. panta pirmā daļa paredz, ka lietas, kas

ienākušas Senātā, tiek izskatītas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta priekšsēdētāja noteiktajā kārtībā. Šī

kārtība tiekot noregulēta ar iekšēju normatīvo aktu un balstoties

uz likumā noteiktiem principiem, tostarp lietu nejaušu jeb

automātisku sadali. Turklāt savas šaubas par tiesas objektivitāti

puses esot tiesīgas paust tiesas sēdē, piesakot tiesnesim

noraidījumu.

J. Pleps norādīja, ka Pārejas noteikumu 63.punkts ir norma,

kas noregulē jau ievadītas tiesiskās attiecības, proti, attiecas

uz Augstākajā tiesā saņemtajām, bet vēl neizskatītajām sūdzībām.

Pārejas noteikumu 63. punktā iekļautais regulējums esot vērsts uz

tiesiskās paļāvības un iegūto tiesību aizsardzību, nodrošinot

tiesas pieejamību personām un tādējādi aizsargājot ikvienai

personai Satversmes 92. pantā garantētās tiesības. Tas paredzot,

ka iesniegtās sūdzības tiek izskatītas. Turklāt Senātam esot

iespēja piemērot Pārejas noteikumu 63. punktu atbilstoši

Satversmes 92. pantam.