13. pants

Tiesību uz taisnīgu tiesu būtiska sastāvdaļa ir

tiesības uz tiesas nolēmuma kontroli, proti, tiesības pārsūdzēt

tiesas nolēmumu augstākā tiesu instancē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-04-01 secinājumu daļas 2. punktu). Tāpēc valsts

pienākums ir izveidot tādu tiesību sistēmu un noteikt tādu lietu

pārsūdzēšanas kārtību, lai personas varētu efektīvi aizsargāt

savas tiesības un likumīgās intereses.

13.1. CPL noteic, kādā kārtībā un kādā tiesu instancē

izšķirami pušu strīdi. Tajā paredzēta lietu izskatīšana trijās

tiesu instancēs ar pārsūdzību divās instancēs: lietu izskatīšana

pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas

instances tiesā. Visupirms likumdevēja pienākums ir radīt tādus

efektīvas un taisnīgas tiesvedības apstākļus (noteikumus), lai

strīdi tiktu izšķirti jau pirmajā tiesu instancē. Pirmās

instances tiesas pieļautās kļūdas tiek labotas apelācijas

instances tiesā, atkārtoti izskatot lietu pēc būtības. Savukārt

kasācijas instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones

iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu

piemērošanas pareizību.

Ieviešot apelācijas un kasācijas tiesu sistēmu, valsts ar

likumu var noteikt arī to lietu kategorijas, kurām pārsūdzība

šajā instancē nav paredzēta (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 7.

punktu un 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01

10. punktu). Arī Civilprocesa likumā noteiktām lietu

kategorijām paredzēta izskatīšana tikai vienā instancē vai divās

instancēs. Atsevišķu nolēmumu pārsūdzēšanas iespēju ierobežošana

ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas procesa efektivitāti.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka mērķis nodrošināt lietu

ātrāku un efektīvāku izskatīšanu var tikt atzīts par leģitīmu

Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 8.4. punktu).

13.2. Pārsūdzības tiesību ierobežojums parasti tiek

attiecināts uz gadījumiem, kad konkrētā lieta netiek izlemta pēc

būtības. CPL paredz iespēju iesniegt protestu par vairākiem

tādiem tiesas nolēmumiem, kas pieņemti tikai pirmās instances

tiesā izskatītās lietās, ir galīgi un nav pārsūdzami. Proti,

protestu var iesniegt tikai par tādiem tiesas nolēmumiem, kas nav

pārbaudīti apelācijas vai kasācijas kārtībā. Šādi nolēmumi ir

saistīti galvenokārt ar parādu piedziņas procesiem, saistību

bezstrīdus piespiedu izpildi, nekustamā īpašuma labprātīgu

pārdošanu izsolē un parasti tiek pieņemti lietās par uzņēmumu un

uzņēmējsabiedrību maksātnespēju, par izpildrakstu izsniegšanu

šķīrējtiesas nolēmumu izpildei, par ārpustiesas tiesiskās

aizsardzības procesiem, kā arī par saistību piespiedu izpildīšanu

brīdinājuma kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 75.

lpp.).

Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētajās normās

paredzētās tiesības iesniegt protestu var nodrošināt tiesas

nolēmuma tiesiskuma pārbaudi gadījumos, kad likums neparedz pusēm

iespēju attiecīgo tiesas nolēmumu pārsūdzēt (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01

secinājumu daļas 4. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma

lietā Nr. 2009-93-01 13.2. punktu).

Protesta iesniegšana gadījumos, kad pirmās instances tiesas

nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas

dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ, ir vienīgais veids, kā

iespējams nodrošināt taisnīgumu un aizsargāt personu tiesības, ja

galīgs, nepārsūdzams vai nepārsūdzēts pirmās instances tiesas

nolēmums ir stājies spēkā, bet pieņemts, pieļaujot būtiskus

materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus.

Tādējādi likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai - ievērot

taisnīguma principu un aizsargāt citu personu tiesības.