14. pants

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji kā saudzējošākus līdzekļus norādījuši

pirmās instances tiesas nolēmumu pārsūdzību apelācijas vai

kasācijas instancē vai lietas atkārtotu izskatīšanu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem.

Izvēloties vienu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai

potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir vērtēšanas un

lemšanas privilēģija. Arī nosakot tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas

kārtību, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek

nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu

Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto

normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis

aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā

ar savu viedokli par iespējami racionālāko normatīvo regulējumu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu).

Tāpēc Satversmes tiesai, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Turklāt, izvērtējot minēto

ierobežojumu, izskatāmās lietas ietvaros protesta institūts

jāaplūko nevis atrauti, bet kopsakarā ar spēkā esošo nolēmumu

pārsūdzēšanas kārtību civilprocesā.

Apstrīdētās normas attiecas uz jomu, kurā "saduras"

tiesiskās noteiktības princips un taisnīguma princips. Tāpēc

likumdevējam jānodrošina līdzsvars starp tiesas nolēmuma

taisnīgumu un stabilitāti. Tiesvedības atjaunošana lietā, kas

pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipisks šādas kolīzijas

piemērs. Civilprocesa likumā iekļauti vairāki regulējumi,

paredzot lietas jaunu izskatīšanu gan sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem (59. nodaļa), gan sakarā ar būtiskiem materiālo un

procesuālo tiesību normu pārkāpumiem (60. nodaļa), gan sakarā ar

nolēmuma pārskatīšanu Eiropas Savienības tiesību normās

paredzētajos gadījumos (60.1 nodaļa).

Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan Saeima, gan arī pieaicinātās

personas ir vienisprātis, ka tiesa var kļūdīties un tāpēc

jāparedz kārtība, kādā tās pieļautās kļūdas var labot. Vispārējā

kārtība ir tāda, ka tiesas kļūdas labojamas pārsūdzības procesā

augstākā tiesu instancē. Taču jāņem vērā, ka ir arī tādi tiesu

nolēmumi, kas pieņemti tikai pirmajā instancē izskatītās lietās.

Tāpēc Civilprocesa likumā attiecībā uz šādiem nolēmumiem

paredzēta iespēja iesniegt protestu.

Tādējādi Satversmes tiesai ir

jāpārbauda, vai, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērots

līdzsvars starp taisnīguma principu un tiesiskās noteiktības

principu.