4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Tieslietu ministrija norāda, ka protesta iesniegšana nav

pielīdzināma Satversmē garantētajām tiesībām vērsties tiesā,

turklāt to nevarot uzskatīt arī par pārsūdzību. Tāpēc protesta

iesniegšana neesot saistāma ar privātpersonas subjektīvajām

tiesībām vērsties tiesā vai pārsūdzēt tiesas nolēmumus. Protesta

iesniegšana esot tāda procesuālās darbības forma, kas atšķiras no

parastās tiesvedības kārtības un uzskatāma par izņēmuma gadījumu,

kad res judicata princips var tikt pārskatīts noteiktu

apsvērumu dēļ. Protesta leģitīmais mērķis esot efektīvāk īstenot

tiesības uz taisnīgu tiesu, nodrošināt procesuālo un materiālo

normu piemērošanas pareizību. Tāpēc protesta iesniegšana neesot

saistīta ar pušu procesuālajām tiesībām. Šādas tiesības personai

rodoties tikai kasācijas tiesvedības ierosināšanas brīdī.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Protesta

izmantošana izņēmuma gadījumā, kad konstatējami būtiski tiesību

normu pārkāpumi, esot attaisnojama, un tā izslēgšana no CPL

aizskartu vairāku personu tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu

tiesā. Citi, alternatīvi līdzekļi nespējot nodrošināt leģitīmā

mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē. Konkrētie Pieteikuma

iesniedzēju piedāvātie līdzekļi neaizsargājot to personu

intereses, kuras nav bijušas lietas dalībnieki. Līdz ar to

protests esot vienīgais aizsardzības mehānisms, kas paredzēts

personām, kuru tiesības aizskartas ar tiesas nolēmumu, bet kurām

nav bijušas iespējas īstenot tiesības uz savu aizskarto tiesību

vai interešu aizsardzību tiesā.