7. pants

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts pienākums

ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Satversmes

92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var

ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās

cilvēktiesību normas. Ar to palīdzību iespējams konkretizēt

attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot to saturu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību

normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī

kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un

tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai

ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.

punktu).

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu

[..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu

izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā

tiesā."

ECT savos spriedumos vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas 6.

pantā paredzētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā,

ir interpretējamas kopsakarā ar Konvencijas preambulu, kura

citastarp deklarē tiesiskuma principu kā daļu no Eiropas valstu

kopīgā mantojuma. Tiesiskuma princips prasa ievērot tiesiskās

noteiktības principu, kas paredz res judicata

attiecināšanu uz tiesas nolēmumiem un to, ka galīgie tiesas

nolēmumi nav pārsūdzami (sk. ECT 1999. gada 28. oktobra

sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania", iesniegums Nr.

28342/95, 61. paragrāfu). Tāpat ECT atzīmējusi, ka viens no

taisnīgas tiesas aspektiem ir tiesas pieejamība, proti, tiesības

vērsties tiesā un aizstāvēt savas tiesības civilprocesuālajā

kārtībā. Šādas tiesības būtu atzīstamas par šķietamām (iluzorām),

ja līgumslēdzēju valstu nacionālās tiesību sistēmas pieļautu

galīgu un spēkā esošu tiesas nolēmumu atcelšanu, jo Konvencijas

6. pantā ietvertās garantijas aptver arī pušu procesuālās

tiesības uz tiesas nolēmuma izpildi (sk. ECT 2003. gada 24.

jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia", iesniegums

Nr. 52854/99, 54. - 56.paragrāfu).

Tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu

nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī ievērot

tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu).

Tādējādi tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir

izmantoti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi

(izmantotas visas pārsūdzības iespējas), vai pēc tam, kad

beidzies to izmantošanas termiņš, vairs nevarētu tikt pārskatīti

un uz tiem būtu attiecināms res judicata princips.

Līdz ar to Satversmes 92. pantā

noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu saturu veido arī res

judicata princips.