16. pants

No Saeimas atbildes raksta, kā arī norādījumiem, ko

Saeimas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma

liedz personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

ar lūgumu izšķirt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci.

Šādu likumdevēja nolūku apliecina arī vispārējās jurisdikcijas

tiesu nolēmumi, kuros, atsaucoties uz apstrīdēto normu, ir

atzīts: prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt

izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot

gadījumus, kad paredzēti sevišķi ierobežojumi šķīrējtiesas līguma

noslēgšanai, proti, darba, patērētāju, konkurences, dzīvojamo

telpu īres un citās tiesiskajās attiecībās (sk. Augstākās

tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 31. janvāra lēmuma

lietā Nr. SKC-1627/2014 5.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 118.

lpp.).

Arī tādos gadījumos, kad zemākas instances tiesa konstatē

šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību, Augstākā tiesa ir

norādījusi, ka jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību

nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar

2011. gada 10. jūnija spriedumu pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu

atzina par spēkā neesošu. Kurzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz

ekspertu atzinumu un liecinieku liecībām, secināja, ka

šķīrējtiesas līgumu nav parakstījusi persona, kura norādīta tiesā

apstrīdētā līguma kopijā. Turklāt tiesa īpašu vērību pievērsa

apstāklim, ka tās rīcībā nav šķīrējtiesas līguma oriģināla

(sk. Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. C40108906 motīvu

daļu).

Savukārt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar

2013. gada 30. janvāra spriedumu minēto Kurzemes apgabaltiesas

spriedumu atcēla un tiesvedību lietā izbeidza. Augstākās tiesas

Senāta Civillietu departamenta lēmumā atzīts, ka šķīrējtiesa pati

izlemj visus jautājumus, kas saistīti ar lietas pakļautību.

Šķīrējtiesas līguma vai klauzulas apstrīdēšana tai šīs tiesības

neatņem. Jautājums par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī

jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir izlemjams

konkrētajā šķīrējtiesas procesā, nevis vispārējās jurisdikcijas

tiesā (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC - 20/2013 10.2. un

10.3. punktu).

Satversmes tiesa atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska

loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei

atbilstošā veidā. Tieši vispārējās jurisdikcijas tiesām ir

vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi,

kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras

būtu nepieciešams aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu).

Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Augstākās tiesas

apsvērumus par to, ka apstrīdētā norma nepiešķir personai

tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu

šķīrējtiesas kompetenci.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu.