15. pants

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā

norāda, ka apstrīdētā norma liedzot tai tiesības vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas

kompetenci. Proti, Latvijas šķīrējtiesa lietu izskatījusi uz tāda

šķīrējtiesas līguma pamata, par kura spēkā esamību esot pamatotas

šaubas, bet vispārējās jurisdikcijas tiesas, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, atteikušās izvērtēt jautājumu par šķīrējtiesas

kompetenci.

Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā

normā ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas uzskatāms

par vienu no starptautisko šķīrējtiesu tiesību pamatprincipiem.

Šis princips nozīmējot to, ka tikai un vienīgi pati šķīrējtiesa

ir tiesīga izlemt visus jautājumus, kas attiecas uz tās

kompetenci.

Tiesas sēdē lietas dalībnieku pārstāvji un pieaicinātās

personas norādīja, ka šķīrējtiesas kompetences princips ietverts

vairākos starptautisko tiesību avotos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 10., 41., 70., 86. un 138.

lpp.). Tomēr izteiktie viedokļi par šķīrējtiesas

kompetences principa saturu bija atšķirīgi.

Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis, Tiesībsarga pārstāve, Inga

Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka šis princips neliedzot

vispārējās jurisdikcijas tiesai tiesības vērtēt šķīrējtiesas

kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 85., 138.,

140., 167., 168. un 183. lpp.). Savukārt Saeimas

pārstāve un Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka šis

princips saprotams tādējādi, ka personai neesot tiesību vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā un lūgt tiesu vērtēt šķīrējtiesas

kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 27., 29. un

74. lpp.).

Ņemot vērā to, ka lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

izteica atšķirīgus viedokļus par šķīrējtiesas kompetences

principu, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds saturs

šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma avotos tiek piešķirts

šķīrējtiesas kompetences principam.

15.1. Satversmes tiesa norāda, ka tiesvedības process

šķīrējtiesā ir atzīstams par efektīvu veidu, kādā personas var

izšķirt savus civiltiesiskos strīdus. Īpaši nozīmīgs tiesvedības

process šķīrējtiesā kļūst gadījumā, kad nepieciešams savlaicīgi

izšķirt komerctiesisko attiecību dalībnieku strīdus un tādējādi

paātrināt civiltiesisko apgrozību. Tātad šķīrējtiesas procesam

Latvijas tiesību sistēmā ir liela nozīme un šīs jomas tiesiskajam

regulējumam citastarp jābalstās gan uz Latvijai saistošajiem

starptautiskiem tiesību aktiem, gan arī uz citiem saistošiem

tiesību avotiem - starptautisko tiesību principiem.

15.2. Latvijai saistošās Eiropas Konvencijas par

Starptautisko komercšķīrējtiesu 6. panta otrā un trešā daļa

paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa var lemt par

šķīrējtiesas kompetenci tad, ja šķīrējtiesas līgums neeksistē,

nav spēkā vai arī zaudējis spēku. Minētās konvencijas tvērumā

jēdziens "spēkā neesošs šķīrējtiesas līgums" nozīmē

tādu līgumu, kas nav spēkā jau kopš tā sastādīšanas, piemēram,

gadījumā, kad trūkst pušu gribas slēgt līgumu vai arī puse nav

rīcībspējīga (sk. Hascher D.T. European Convention on

International Commercial Arbitration of 1961: Commentary.

Yearbook Commercial Arbitration, Vol. XXXVI, 2011, p.

524).

Minētā konvencija arī paredz, ka vispārējās jurisdikcijas

tiesa pirms tam, kad šķīrējtiesa lietu izlēmusi pēc būtības, lemj

par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību tikai noteiktos gadījumos,

proti, ja pastāv dibināti un būtiski iemesli. Turklāt arī šādā

gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesa var veikt vienīgi

pirmšķietamu izpēti par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

Savukārt pēc tam, kad šķīrējtiesa jau pieņēmusi savu nolēmumu,

vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības pilnībā izvērtēt

šķīrējtiesas līgumu [sk. Fouchard Gaillard Goldman On

International Commercial Arbitration. Gaillard E., Savage J.

(Eds.) The Hague: Kluwer Law International, 1999, p.

408].

15.3. Latvijai saistošajā Ņujorkas Konvencijā par

ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu

šķīrējtiesas kompetences princips expressis verbis nav

ietverts. Tomēr šī konvencija neizslēdz vispārējās jurisdikcijas

tiesas tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci. Tikai,

šķīrējtiesas kompetenci vērtējot, ir jāievēro hronoloģijas

princips - šķīrējtiesai par savu kompetenci jālemj pirmajai, ja

vien vispārējās jurisdikcijas tiesa jau iepriekš nav

konstatējusi, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā, ir zaudējis spēku

vai to nav iespējams izpildīt (sk. ICCA's Guide to the

Interpretation of the 1958 New York Convention: A Handbook for

Judges. The Hague: International Council for Commercial

Arbitration, 2011, p. 39).

Šķīrējtiesas līgumu nav iespējams izpildīt gadījumos, kad tas

jau no paša sākuma nav spēkā, jo noslēgts bez pušu izteiktas

gribas, piemēram, bez noteiktā pilnvarojuma, ar spaidiem,

krāpšanu vai pārmērīgu ietekmi (sk. Berg A. J. van den.

New York Convention of 1958: Annotated List of Topics. Yearbook

Commercial Arbitration, 2013, p. 25).

15.4. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Parauglikums ir

visā pasaulē izmantojams šķīrējtiesu normatīvā regulējuma

standarts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu). Parauglikuma

izveides mērķis bija radīt skaidrus un visaptverošus noteikumus,

kas ietvertu taisnīgus un mūsdienīgus starptautiskās šķīrējtiesas

standartus, kuri kā vispārēji tiesību principi būtu piemērojami

dažādām pasaulē pastāvošām tiesību un ekonomiskajām sistēmām. Arī

likumprojekta "Šķīrējtiesu likums" anotācijā norādīts,

ka Parauglikums ir izmantots, lai Latvijā pilnveidotu šķīrējtiesu

normatīvo regulējumu (sk. 2013. gada 27. decembrī Saeimā

iesniegtā likumprojekta Nr. 1039/Lp11 "Šķīrējtiesu

likums" anotāciju).

Parauglikuma (ar grozījumiem, kas izdarīti 2006. gadā) 8.

pantā ir noteikti gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

var nenodot strīdu šķīrējtiesai, proti: ja šķīrējtiesas līgums

nav spēkā, tas ir nederīgs vai to nav iespējams izpildīt, kā arī

tad, ja šķīrējtiesas jurisdikcija ir pretrunā ar sabiedrisko

kārtību vai imperatīvajām likuma normām. Šķīrējtiesas līgums nav

spēkā, ja tas ir viltots, kā arī tad, ja tas noslēgts viltus,

maldības vai pretlikumīgu darbību rezultātā (sk.

UNCITRAL 2012 Digest of Case Law on the Model Law on

International Commercial Arbitration. New York: United Nations,

2012, pp. 40, 41).

Tāpat ir atzīts, ka saskaņā ar Parauglikuma 8. pantu

likumdevējam ir liela rīcības brīvība, lemjot par to, kas

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vērtēs vispirms - pati

šķīrējtiesa vai valsts tiesa. Jebkurā gadījumā, kad valsts tiesa

izvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, tai šajā jautājumā ir

pilnas lemšanas tiesības un vienmēr būs arī "pēdējā vārda

tiesības". Savukārt tad, kad šķīrējtiesa jautājumu par savu

kompetenci izlemj pirmā, puse, kas ar šādu šķīrējtiesas lēmumu

nav apmierināta, var lūgt valsts tiesu šo jautājumu izlemt galīgi

[sk. Brekoulakis S. L., Shore L. United Nations Commission on

International Trade Law (UNCITRAL) Model Law on International

Commercial Arbitration. In: Mistelis L. A. (Ed.) Concise

International Arbitration. Alphen aan den Rijn: Kluwer Law

International, 2010, pp. 601, 602, 614].

No Parauglikuma 8. un 16. panta var secināt, ka šķīrējtiesa

nav vienīgā, kas ir tiesīga lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā

esamību. Šādas tiesības ir arī vispārējās jurisdikcijas

tiesai.

15.5. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka citu

valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus

Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot

likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr

jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais,

vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu).

Tomēr tad, ja, sistēmiski izvērtējot citu valstu tiesisko

regulējumu konkrētā jautājumā, var izdarīt pietiekami

viennozīmīgu vispārīgu secinājumu par nacionālo tiesību

harmonizāciju vai vienotu standartu šajā jautājumā, valstu

tiesiskā regulējuma vai prakses apkopošanas rezultāts var kalpot

kā ieteikums konkrētas problēmas risināšanai vai vispārējs

tiesību princips. Tas attiecas arī uz šķīrējtiesu jomas tiesisko

regulējumu un tā piemērošanas praksi.

Daudzu citu valstu šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma

salīdzinošajā doktrīnā ir norādīts, ka šķīrējtiesas lēmums par

šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu ir visciešākajā veidā saistīts ar

šķīrējtiesas jurisdikciju un pakļauts valsts tiesas kontrolei.

Gadījumos, kad šķīrējtiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta, valsts

tiesai pieder galīgais vārds šā jautājuma izlemšanā. Proti,

jautājumus par to, vai pastāv spēkā esošs šķīrējtiesas līgums un

vai ir notikusi labprātīga atteikšanās no strīda skatīšanas

valsts tiesā, "nevar atstāt nedz šķīrējtiesnešu, nedz arī

citu privātu personu ziņā". Pārsvarā valstu šķīrējtiesu

likumi paredz iespēju šķīrējtiesas lēmumu par tās kompetenci

apstrīdēt gadījumā, kad nav spēkā esoša šķīrējtiesas līguma

[sk. Sanders P. Arbitration. In: Cappelletti M. (Ed.)

International Encyclopedia of Comparative Law. Vol. XVI: Civil

Procedure. Mohr Siebeck, Nijhoff: Tübingen, Leiden, 2014, pp. 63,

126].

Līdz ar to šķīrējtiesas kompetences

princips neizslēdz iespēju, ka šķīrējtiesas kompetenci izvērtē

vispārējās jurisdikcijas tiesa.