15. pants

1Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā

2norāda, ka apstrīdētā norma liedzot tai tiesības vērsties

3vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas

4kompetenci. Proti, Latvijas šķīrējtiesa lietu izskatījusi uz tāda

5šķīrējtiesas līguma pamata, par kura spēkā esamību esot pamatotas

6šaubas, bet vispārējās jurisdikcijas tiesas, pamatojoties uz

7apstrīdēto normu, atteikušās izvērtēt jautājumu par šķīrējtiesas

8kompetenci.

9Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā

10normā ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas uzskatāms

11par vienu no starptautisko šķīrējtiesu tiesību pamatprincipiem.

12Šis princips nozīmējot to, ka tikai un vienīgi pati šķīrējtiesa

13ir tiesīga izlemt visus jautājumus, kas attiecas uz tās

14kompetenci.

15Tiesas sēdē lietas dalībnieku pārstāvji un pieaicinātās

16personas norādīja, ka šķīrējtiesas kompetences princips ietverts

17vairākos starptautisko tiesību avotos (sk., piemēram,

18Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes

19stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 10., 41., 70., 86. un 138.

20lpp.). Tomēr izteiktie viedokļi par šķīrējtiesas

21kompetences principa saturu bija atšķirīgi.

22Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis, Tiesībsarga pārstāve, Inga

23Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka šis princips neliedzot

24vispārējās jurisdikcijas tiesai tiesības vērtēt šķīrējtiesas

25kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

26oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 85., 138.,

27140., 167., 168. un 183. lpp.). Savukārt Saeimas

28pārstāve un Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka šis

29princips saprotams tādējādi, ka personai neesot tiesību vērsties

30vispārējās jurisdikcijas tiesā un lūgt tiesu vērtēt šķīrējtiesas

31kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

32oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 27., 29. un

3374. lpp.).

34Ņemot vērā to, ka lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

35izteica atšķirīgus viedokļus par šķīrējtiesas kompetences

36principu, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds saturs

37šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma avotos tiek piešķirts

38šķīrējtiesas kompetences principam.

3915.1. Satversmes tiesa norāda, ka tiesvedības process

40šķīrējtiesā ir atzīstams par efektīvu veidu, kādā personas var

41izšķirt savus civiltiesiskos strīdus. Īpaši nozīmīgs tiesvedības

42process šķīrējtiesā kļūst gadījumā, kad nepieciešams savlaicīgi

43izšķirt komerctiesisko attiecību dalībnieku strīdus un tādējādi

44paātrināt civiltiesisko apgrozību. Tātad šķīrējtiesas procesam

45Latvijas tiesību sistēmā ir liela nozīme un šīs jomas tiesiskajam

46regulējumam citastarp jābalstās gan uz Latvijai saistošajiem

47starptautiskiem tiesību aktiem, gan arī uz citiem saistošiem

48tiesību avotiem - starptautisko tiesību principiem.

4915.2. Latvijai saistošās Eiropas Konvencijas par

50Starptautisko komercšķīrējtiesu 6. panta otrā un trešā daļa

51paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa var lemt par

52šķīrējtiesas kompetenci tad, ja šķīrējtiesas līgums neeksistē,

53nav spēkā vai arī zaudējis spēku. Minētās konvencijas tvērumā

54jēdziens "spēkā neesošs šķīrējtiesas līgums" nozīmē

55tādu līgumu, kas nav spēkā jau kopš tā sastādīšanas, piemēram,

56gadījumā, kad trūkst pušu gribas slēgt līgumu vai arī puse nav

57rīcībspējīga (sk. Hascher D.T. European Convention on

58International Commercial Arbitration of 1961: Commentary.

59Yearbook Commercial Arbitration, Vol. XXXVI, 2011, p.

60524).

61Minētā konvencija arī paredz, ka vispārējās jurisdikcijas

62tiesa pirms tam, kad šķīrējtiesa lietu izlēmusi pēc būtības, lemj

63par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību tikai noteiktos gadījumos,

64proti, ja pastāv dibināti un būtiski iemesli. Turklāt arī šādā

65gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesa var veikt vienīgi

66pirmšķietamu izpēti par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

67Savukārt pēc tam, kad šķīrējtiesa jau pieņēmusi savu nolēmumu,

68vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības pilnībā izvērtēt

69šķīrējtiesas līgumu [sk. Fouchard Gaillard Goldman On

70International Commercial Arbitration. Gaillard E., Savage J.

71(Eds.) The Hague: Kluwer Law International, 1999, p.

72408].

7315.3. Latvijai saistošajā Ņujorkas Konvencijā par

74ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu

75šķīrējtiesas kompetences princips expressis verbis nav

76ietverts. Tomēr šī konvencija neizslēdz vispārējās jurisdikcijas

77tiesas tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci. Tikai,

78šķīrējtiesas kompetenci vērtējot, ir jāievēro hronoloģijas

79princips - šķīrējtiesai par savu kompetenci jālemj pirmajai, ja

80vien vispārējās jurisdikcijas tiesa jau iepriekš nav

81konstatējusi, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā, ir zaudējis spēku

82vai to nav iespējams izpildīt (sk. ICCA's Guide to the

83Interpretation of the 1958 New York Convention: A Handbook for

84Judges. The Hague: International Council for Commercial

85Arbitration, 2011, p. 39).

86Šķīrējtiesas līgumu nav iespējams izpildīt gadījumos, kad tas

87jau no paša sākuma nav spēkā, jo noslēgts bez pušu izteiktas

88gribas, piemēram, bez noteiktā pilnvarojuma, ar spaidiem,

89krāpšanu vai pārmērīgu ietekmi (sk. Berg A. J. van den.

90New York Convention of 1958: Annotated List of Topics. Yearbook

91Commercial Arbitration, 2013, p. 25).

9215.4. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Parauglikums ir

93visā pasaulē izmantojams šķīrējtiesu normatīvā regulējuma

94standarts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra

95sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu). Parauglikuma

96izveides mērķis bija radīt skaidrus un visaptverošus noteikumus,

97kas ietvertu taisnīgus un mūsdienīgus starptautiskās šķīrējtiesas

98standartus, kuri kā vispārēji tiesību principi būtu piemērojami

99dažādām pasaulē pastāvošām tiesību un ekonomiskajām sistēmām. Arī

100likumprojekta "Šķīrējtiesu likums" anotācijā norādīts,

101ka Parauglikums ir izmantots, lai Latvijā pilnveidotu šķīrējtiesu

102normatīvo regulējumu (sk. 2013. gada 27. decembrī Saeimā

103iesniegtā likumprojekta Nr. 1039/Lp11 "Šķīrējtiesu

104likums" anotāciju).

105Parauglikuma (ar grozījumiem, kas izdarīti 2006. gadā) 8.

106pantā ir noteikti gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

107var nenodot strīdu šķīrējtiesai, proti: ja šķīrējtiesas līgums

108nav spēkā, tas ir nederīgs vai to nav iespējams izpildīt, kā arī

109tad, ja šķīrējtiesas jurisdikcija ir pretrunā ar sabiedrisko

110kārtību vai imperatīvajām likuma normām. Šķīrējtiesas līgums nav

111spēkā, ja tas ir viltots, kā arī tad, ja tas noslēgts viltus,

112maldības vai pretlikumīgu darbību rezultātā (sk.

113UNCITRAL 2012 Digest of Case Law on the Model Law on

114International Commercial Arbitration. New York: United Nations,

1152012, pp. 40, 41).

116Tāpat ir atzīts, ka saskaņā ar Parauglikuma 8. pantu

117likumdevējam ir liela rīcības brīvība, lemjot par to, kas

118šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vērtēs vispirms - pati

119šķīrējtiesa vai valsts tiesa. Jebkurā gadījumā, kad valsts tiesa

120izvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, tai šajā jautājumā ir

121pilnas lemšanas tiesības un vienmēr būs arī "pēdējā vārda

122tiesības". Savukārt tad, kad šķīrējtiesa jautājumu par savu

123kompetenci izlemj pirmā, puse, kas ar šādu šķīrējtiesas lēmumu

124nav apmierināta, var lūgt valsts tiesu šo jautājumu izlemt galīgi

125[sk. Brekoulakis S. L., Shore L. United Nations Commission on

126International Trade Law (UNCITRAL) Model Law on International

127Commercial Arbitration. In: Mistelis L. A. (Ed.) Concise

128International Arbitration. Alphen aan den Rijn: Kluwer Law

129International, 2010, pp. 601, 602, 614].

130No Parauglikuma 8. un 16. panta var secināt, ka šķīrējtiesa

131nav vienīgā, kas ir tiesīga lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā

132esamību. Šādas tiesības ir arī vispārējās jurisdikcijas

133tiesai.

13415.5. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka citu

135valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus

136Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot

137likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr

138jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais,

139vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram,

140Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

1412007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

142Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu).

143Tomēr tad, ja, sistēmiski izvērtējot citu valstu tiesisko

144regulējumu konkrētā jautājumā, var izdarīt pietiekami

145viennozīmīgu vispārīgu secinājumu par nacionālo tiesību

146harmonizāciju vai vienotu standartu šajā jautājumā, valstu

147tiesiskā regulējuma vai prakses apkopošanas rezultāts var kalpot

148kā ieteikums konkrētas problēmas risināšanai vai vispārējs

149tiesību princips. Tas attiecas arī uz šķīrējtiesu jomas tiesisko

150regulējumu un tā piemērošanas praksi.

151Daudzu citu valstu šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma

152salīdzinošajā doktrīnā ir norādīts, ka šķīrējtiesas lēmums par

153šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu ir visciešākajā veidā saistīts ar

154šķīrējtiesas jurisdikciju un pakļauts valsts tiesas kontrolei.

155Gadījumos, kad šķīrējtiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta, valsts

156tiesai pieder galīgais vārds šā jautājuma izlemšanā. Proti,

157jautājumus par to, vai pastāv spēkā esošs šķīrējtiesas līgums un

158vai ir notikusi labprātīga atteikšanās no strīda skatīšanas

159valsts tiesā, "nevar atstāt nedz šķīrējtiesnešu, nedz arī

160citu privātu personu ziņā". Pārsvarā valstu šķīrējtiesu

161likumi paredz iespēju šķīrējtiesas lēmumu par tās kompetenci

162apstrīdēt gadījumā, kad nav spēkā esoša šķīrējtiesas līguma

163[sk. Sanders P. Arbitration. In: Cappelletti M. (Ed.)

164International Encyclopedia of Comparative Law. Vol. XVI: Civil

165Procedure. Mohr Siebeck, Nijhoff: Tübingen, Leiden, 2014, pp. 63,

166126].

167Līdz ar to šķīrējtiesas kompetences

168princips neizslēdz iespēju, ka šķīrējtiesas kompetenci izvērtē

169vispārējās jurisdikcijas tiesa.