Par Civilprocesa likuma 495.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens

interpretējams kopsakarā ar Satversmes sesto nodaļu, otrajā -

sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes

1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Abi aspekti - gan institucionālais, kas nozīmē, ka tiesai ir

jābūt taisnīgai, gan arī procesuālais, kas paredz, ka ikvienam ir

tiesības uz brīvu pieeju tiesai, - ir nesaraujami saistīti:

nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006.

gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu).

Tādējādi tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētā

gadījumā ir nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto

procesuālo un materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru

tiek izspriesta konkrētā lieta.

Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas valsts

pamatpienākumu - izveidot tiesisku kārtību, ar kuras palīdzību

ikviena persona spētu efektīvi aizsargāt savas tiesības (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2011-21-01 7. punktu).

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversme ir

vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir interpretējamas

sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu

noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

punktu).

Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir jāpārbauda,

vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts

ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).