18. pants

Lietas izskatīšanas laikā tās dalībnieki un

pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, vai no

apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums patiešām

ir noteikts ar likumu.

Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve

tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

ierobežojums esot noteikts ar likumu (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 9. un 85. lpp.). Savukārt, piemēram,

pieaicinātās personas Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka

Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums izrietot no tā,

kā apstrīdēto normu interpretē un piemēro vispārējās

jurisdikcijas tiesas. Proti, apstrīdētā norma varētu tikt

interpretēta un piemērota arī citādi, neliedzot vispārējās

jurisdikcijas tiesai lemt par šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt

šādu apstrīdētās normas interpretāciju apliecinot arī atsevišķi

vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumi (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 5. sēj. 140., 167. un 168. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta

kopsakarā ar 90. pantu likumdevējam izriet pienākums tiesību

normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu

skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu).

Atsevišķos gadījumos vispārējās jurisdikcijas tiesa ir lēmusi

par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, kā arī atzinusi

šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.

Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2010. gada

23. februāra spriedumā secināja, ka, ņemot vērā prasītājas vecumu

un veselības stāvokli, viņa nevarēja saprast savu rīcību, tās

nozīmi un vadīt to. Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājas

noslēgtais šķīrējtiesas līgums nav spēkā kopš tā noslēgšanas

brīža. Sprieduma tiesiskums netika pārbaudīts apelācijas vai

kasācijas kārtībā (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas

tiesas 2010. gada 23. februāra spriedumu civillietā Nr.

C29526804/C21/10 un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2013. gada 23. oktobra lēmumu lietā Nr.

3-12/0280/6).

No vienas puses, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

spriedums varētu liecināt par to, ka vispārējās jurisdikcijas

tiesa ir tiesīga vērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību un

gadījumā, ja tas atzīts par spēkā neesošu, atteikties izsniegt

izpildu rakstu. Tomēr, no otras puses, minētajā spriedumā

nolemtais nonāk pretrunā ar Augstākās tiesas sniegto apstrīdētās

normas interpretāciju.

Satversmes tiesa norāda, ka Augstākās tiesas judikatūra

attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesībām vērtēt

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir nepārprotama - vispārējās

jurisdikcijas tiesai šādu tiesību nav. Šāda Augstākās tiesas

sniegtā apstrīdētās normas interpretācija atbilst arī likumdevēja

nolūkam, ar kādu tas apstrīdēto normu ietvēris Civilprocesa

likumā.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.