20. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

noskaidrot:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

20.1. Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas

līguma spēkā esamību, Civilprocesa likumā ir ietverts nolūkā

nepieļaut vispārējās jurisdikcijas tiesas noslogotības pieaugumu.

Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, atsakās pieņemt prasības pieteikumu un nevērtē jautājumus,

kas attiecas uz šķīrējtiesas kompetenci.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

20.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

punktu).

20.2.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv

saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un

kurš personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, alternatīvs

līdzeklis būtu piešķirt personai tiesības vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā, apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci izskatīt

konkrēto lietu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

Savukārt Saeima norāda, ka to nevar uzskatīt par alternatīvu

līdzekli, jo tas novedīšot pie vispārējās jurisdikcijas tiesu

papildu noslodzes (sk. lietas materiālu 1. sēj. 140. un 141.

lpp.).

Tieslietu ministrijas sniegtā informācija liecina, ka Latvijā

netiek veikta centralizēta statistiskā uzskaite attiecībā uz

Latvijā reģistrētās pastāvīgajās šķīrējtiesās ik gadu

izskatītajām lietām un pieņemtajiem spriedumiem. Vispārējās

jurisdikcijas tiesas gada laikā saņemot aptuveni 1500 līdz 2150

pieteikumu par šķīrējtiesu lēmumu piespiedu izpildi: 2145

pieteikumus - 2011. gadā, 1895 - 2012. gadā un 1519 - 2013. gadā

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 180. lpp.). Tomēr jāņem

vērā, ka Tieslietu ministrijas sniegtie dati neaptver gadījumus,

kad šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde nav nepieciešama vai

šķīrējtiesas spriedums jau ir izpildīts labprātīgi.

Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītajam

argumentam, ka, piešķirot personai tiesības vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, varētu

tikt palielināta tiesu noslodze. Tomēr šāds arguments pats par

sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības

tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais

mērķis - mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un

tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus - nedrīkst

apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav

labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras

nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar

nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši

personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama

priekšroka.

Pie tam izskatāmās lietas faktiskie apstākļi dod pamatu

apšaubīt argumentu, ka spēkā esošais šķīrējtiesas procesa

kontroles regulējums nepalielinot vispārējās jurisdikcijas tiesu

noslodzi. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesas trīs dažādās

instancēs saistībā ar Latvijas šķīrējtiesas kompetenci un

sprieduma izpildi kopumā jau ir pieņēmušas sešus dažādus

lēmumus.

Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja vērsās Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesā, apstrīdot 2011. gada 20. decembra

vienošanās spēkā esamību. Pēc tam, kad rajona tiesa atteicās

pieņemt Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu, par šo

rajona tiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība Rīgas

apgabaltiesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgais

Rīgas apgabaltiesas lēmums tika pārsūdzēts Augstākās tiesas

Civillietu departamentā, kas Rīgas apgabaltiesas lēmumu atstāja

spēkā.

Arī izpildu raksta izsniegšanas stadijā Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesa vispirms noraidīja Resort

Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Par šo

rajona tiesas lēmumu Resort Management iesniedza blakus

sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas atcēla Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas lēmumu. Visbeidzot Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesa, atkārtoti izskatot Resort Management

pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, nolēma minēto

pieteikumu apmierināt.

Turklāt Latvijas šķīrējtiesas pieņemtā nolēmuma piespiedu

izpildes procesa tiesiskuma pārbaudē ir iesaistījusies arī

Augstākā tiesa un Ģenerālprokuratūra. Proti, pamatojoties uz

Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības

departamenta virsprokurora protestu, 2014. gada 22. septembrī

Augstākās tiesas Civillietu departaments ir ierosinājis kasācijas

tiesvedību, apturējis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas

tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmuma izpildi un nolēmis rakstveida

procesā izlemt lietu par tā atcelšanu (sk. lietas materiālu 4.

sēj. 166. -169., 181. un 182. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

ka ar vispārējās jurisdikcijas tiesas noslodzes pieaugumu nevar

pamatot vispārēju aizliegumu tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas

kompetenci.

20.2.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāve, gan vairākas

pieaicinātās personas norādīja, ka Civilprocesa likuma 536. panta

pirmā daļa paredzot tiesneša tiesības atteikt izpildu raksta

izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa, izšķirot civiltiesisku

strīdu, ir pārkāpusi savu kompetenci (jurisdikciju).

Taču Saeimas pārstāvei un pieaicinātajām personām bija

atšķirīgi viedokļi par to, konkrēti kurš Civilprocesa likuma 536.

panta pirmās daļas punkts tiesnesim šādas tiesības paredz.

Saeimas pārstāve uzskatīja, ka šādas tiesneša tiesības nosakot

Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. un 7. punkts.

Kalvis Torgāns minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas

6. punktu. Tieslietu ministrijas pārstāve, uzsverot, ka

ministrijas "kompetencē nav pateikt, kā tiesai būtu pareizi

jāpiemēro likums", norādīja uz Civilprocesa likuma 536.

panta pirmās daļas 1. punktu. Savukārt Resort Management

pārstāvis minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1.,

2. un 3. punktu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 44.,

72., 128., 151. un 164. lpp.).

Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga

pārstāve norādīja, ka neviens no Civilprocesa likuma 536. panta

pirmās daļas punktiem neparedzot tiesneša tiesības atteikt

izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa ir

izspriedusi konkrēto lietu uz spēkā neesoša šķīrējtiesas līguma

pamata (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11., 87., 92.,

184. - 187. lpp.).

Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku un pieaicināto

personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav

izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā, jo

tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106

24.5. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr.

2012-26-03 12.1. punktu).

Tieslietu ministrija Satversmes tiesai ir iesniegusi prakses

apkopojumu attiecībā uz Civilprocesa likuma 536. panta pirmās

daļas piemērošanu vispārējās jurisdikcijas tiesās laika posmā no

2013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam. Šajā laika

posmā Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. - 7. punkts

kā pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu sakarā ar

šķīrējtiesas spriedumu kopumā ir piemērots nedaudz vairāk kā 200

reižu. Par pamatojumu atteikumam izsniegt izpildu rakstu

visbiežāk tiek norādīti šādi apstākļi: šķīrējtiesa izskatījusi

strīdu par personu, pret kuru ir ierosināts maksātnespējas vai

tiesiskās aizsardzības process; šķīrējtiesas klauzula saskaņā ar

Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ir atzīstama par

netaisnīgu līguma noteikumu; šķīrējtiesas spriedums nav motivēts;

ar šķīrējtiesas spriedumu piedzīti nokavējuma procenti par laiku

līdz sprieduma izpildei; pusei nebija pienācīgā veidā paziņots

par šķīrējtiesas procesu, vai tā citu iemeslu dēļ nevarēja

iesniegt savus paskaidrojumus, un tas būtiski ietekmējis

šķīrējtiesas procesu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 65. - 68.

lpp.).

No minētā prakses apkopojuma izriet, ka vispārējās

jurisdikcijas tiesas tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu

tādos gadījumos, kad šķīrējtiesa ir pārkāpusi likumos

expressis verbis formulēto tās kompetences ierobežojumu.

Šādus gadījumus likumdevējs ir noteicis, piemēram, Civilprocesa

likuma 487. panta pirmās daļas 1. - 8. punktā un Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 7. punktā.

Tomēr no Tieslietu ministrijas sagatavotā prakses apkopojuma

neizriet tas, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim,

lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, būtu pienākums vērtēt

šķīrējtiesas kompetenci arī citos gadījumos, uz kuriem neattiecas

likumos expressis verbis formulētais šķīrējtiesas

kompetences ierobežojums. Šādus konkrētus tiesu prakses piemērus

lietas izskatīšanas laikā nespēja minēt arī Saeimas pārstāve

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 45. lpp.).

Tādējādi Civilprocesa likuma 536.

panta piemērošanas prakse neliecina, ka šī norma uzliktu

tiesnesim par pienākumu jebkurā gadījumā izvērtēt šķīrējtiesas

kompetenci un, ja tās robežas ir pārkāptas, atteikt izpildu

raksta izsniegšanu.

20.2.3. Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

Civilprocesa likums lietas dalībniekiem piešķirot tiesības

norādīt uz iespējamiem šķīrējtiesas procesa pārkāpumiem, tostarp

uz jurisdikcijas pārkāpumiem, šķīrējtiesas sprieduma piespiedu

izpildes procesā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 29.

lpp.).

Savukārt Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis uzsvēra, ka

vispārējās jurisdikcijas tiesa, lemjot par izpildu raksta

izsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu, nenodrošinot

personas pamattiesību efektīvu aizsardzību, jo šajā procesā

lietas dalībniekiem esot ierobežotas iespējas iesniegt

pierādījumus, process notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes un

rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai likums nosaka ne vairāk kā

15 dienu termiņu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11. un 17.

lpp.).

Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmā daļa paredz:

kad tiesā saņemts pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu,

pieteikumu nekavējoties nosūta pārējiem lietas dalībniekiem

ierakstītā pasta sūtījumā, nosakot rakstveida paskaidrojuma

iesniegšanas termiņu, kas nav īsāks par 10 dienām un ilgāks par

15 dienām no pieteikuma nosūtīšanas dienas. Savukārt šā panta

otrās daļas 3. un 4. punkts noteic, ka paskaidrojumā lietas

dalībnieks norāda pierādījumus, kas apstiprina viņa iebildumus un

to pamatojumu, kā arī likumu, ar kuru tie pamatoti, un lūgumus

par pierādījumu pieņemšanu vai izprasīšanu.

Tieslietu ministrija minēto normu sakarā norāda: ja kāds

lietas dalībnieks apstrīd šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu,

vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības no šķīrējtiesas

institūcijas pieprasīt lietas materiālus, kas nepieciešami, lai

izvērtētu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību, kā arī

izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai to nosūtītu

ekspertīzes veikšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 179.

lpp.).

Vienlaikus var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka

Civilprocesa likuma D nodaļa neparedz vispārējās jurisdikcijas

tiesas pienākumu vienmēr izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci un

šaubu gadījumā, piemēram, izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu

vai arī noteikt tā ekspertīzi. Arī paskaidrojumos par

Resort Management pieteikumu izpildu raksta

izsniegšanai Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

un šo paskaidrojumu papildinājumos Pieteikuma iesniedzēja

vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz iespējamo šķīrējtiesas līguma

spēkā neesamību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. -

184. lpp.). Taču tiesa, izlemjot jautājumu par

Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, tikai

konstatēja, ka vienošanās par strīda izskatīšanu Latvijas

šķīrējtiesā ir spēkā (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmumu lietā Nr.

3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.).

Tieslietu ministrija arī norādījusi, ka tad, ja izmeklēšanas

iestādē ir uzsākts kriminālprocess, piemēram, par iespējamo

šķīrējtiesas līguma viltojumu, "jautājuma par izpildu raksta

izsniegšanu izlemšana [..] apturama uz laiku līdz galīgā nolēmuma

kriminālprocesā spēkā stāšanās brīdim" (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 179. lpp.). Šāda Civilprocesa likuma

normu interpretācija ir ietverta, piemēram, Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 20. maija lēmumā. Tajā

atzīts, ka izpildu raksta izsniegšana ir atsakāma un tiesa ņem

vērā atbildētāja iebildumus, proti, to, ka atbildētājs aizdevuma

līgumu nav parakstījis un ir vērsies policijā ar iesniegumu par

kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar paraksta viltošanu

(sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

2014. gada 20. maija lēmumu lietā Nr. 3-12/0067).

Savukārt, izlemjot jautājumu par Latvijas šķīrējtiesas

sprieduma piespiedu izpildi, tiesa norādīja, ka neatkarīgi no

Valsts policijas uzsāktā kriminālprocesa par 2011. gada 20.

decembra vienošanās viltojumu nav tiesiska pamata apšaubīt tās

spēkā esamību. Pastāvot arī šādam apstāklim, tiesa apmierināja

Resort Management pieteikumu par izpildu raksta

izsniegšanu Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

(sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada

3. jūnija lēmumu lietā Nr. 3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj.

28. lpp.).

No minētā secināms, ka tiesu prakse jautājumā par izpildu

raksta izsniegšanu gadījumā, kad uzsākts kriminālprocess par

iespējamu šķīrējtiesas līguma viltošanu, ir pretrunīga.

Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka vienveidīga tiesu prakse

ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa.

Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas

lietas - atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts

pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja nav tādu

līdzekļu, kas nodrošinātu tiesu prakses vienveidību (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-01-01 15.3. punktu).

20.2.4. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 92.

panta pirmais teikums paredz personas subjektīvās tiesības

vērsties tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības. Ja persona

nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesas

process un tā potenciālais iznākums neapšaubāmi var būtiski

aizskart šīs personas tiesības. Šādos gadījumos personai ir jābūt

tiesībām vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai tieši

un nepastarpināti, neatkarīgi no citu personu gribas vai

rīcības.

Civilprocesa likuma 533. panta otrā daļa noteic, ka pastāvīgās

šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildē ieinteresētā puse ir

tiesīga vērsties rajona (pilsētas) tiesā ar pieteikumu par

izpildu raksta izsniegšanu. Savukārt personai, kurai šķīrējtiesas

spriedums ir uzlicis izpildāmu pienākumu, likums saistībā ar

šķīrējtiesas procesu nepiešķir nekādas tiesības vērsties tiesā.

Šī persona var tikai izteikt savus paskaidrojumus par jau

iesniegtu pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai. Tādējādi šīs

personas tiesības uz tiesas aizsardzību, piemēram, gadījumā, kad

tiesvedības procesā šķīrējtiesā pieļauts būtisks procesuāls

pārkāpums, ir atkarīgas no tā, vai un kad ieinteresētā puse

nolems vērsties tiesā ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma

piespiedu izpildi.

Turklāt tādās situācijās, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde

nav nepieciešama, personai, kurai tas uzlicis kādu pienākumu vai

liedzis kādas tiesības, nav vispār nekādu iespēju lūgt vispārējās

jurisdikcijas tiesu novērst tiesvedības procesā šķīrējtiesā

pieļautus pārkāpumus. Taču šādiem šķīrējtiesas spriedumiem var

būt būtiska ietekme uz personas tiesībām. Arī Latvijas

šķīrējtiesas spriedums, ar kuru no Pieteikuma iesniedzējas par

labu Resort Management tika piedzīts vairāk nekā

pusmiljons latu, tika pamatots citastarp ar tāda cita iepriekš

pieņemta Latvijas šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvo daļu, kura

izpilde nebija nepieciešama (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 93. lpp.).

20.2.5. Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas argumentu, ka

izpildu raksta izsniegšanas process sakarā ar šķīrējtiesas

spriedumu notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes, ir jāņem vērā

tas, ka personas tiesības tikt uzklausītai tiesas procesā ir

vienas no svarīgākajām procesuālajām garantijām, kas izriet no

Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Satversmes tiesa norāda, ka

šīs garantijas ietver, piemēram, tiesības saņemt pilnīgu

informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem

pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības uz argumentētu tiesas

nolēmumu. Tiesības tikt uzklausītam tiesai ir jānodrošina vismaz

rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.

punktu).

Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums personai neparedz

absolūtas pamattiesības uz mutvārdu tiesvedības procesu, un šāda

procesa rīkošana visos gadījumos nevajadzīgi noslogotu tiesu.

Mutvārdu process būtu jānosaka vienīgi tad, kad tiesā jāizskata

juridiski vai tehniski sarežģīti jautājumi. Arī ECT ir atzinusi,

ka Konvencijas 6. pants neparedz personas absolūtas tiesības uz

mutvārdu procesu un šādam procesam būtu jānotiek vienīgi

gadījumos, kad lietā jāizskata īpaši jautājumi (sk., piemēram,

ECT 2002. gada 12. novembra sprieduma lietā "Döry v.

Sweden", iesniegums Nr. 28394/95, 37. punktu un 2006. gada

23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

iesniegums Nr. 73053/01, 41. punktu).

Atsevišķos gadījumos, piemēram, tad, ja lieta skar sarežģītus

juridiskus jautājumus, lietas dalībniekiem būtu piešķiramas

tiesības lūgt, lai tiesa tos uzklausa arī mutvārdos. Tas, ka

Civilprocesa likums izpildu raksta izsniegšanas procesā sakarā ar

šķīrējtiesas spriedumu neparedz lietas dalībnieku tiesības tikt

uzklausītiem arī mutvārdos, var apgrūtināt personas iespējas

iebilst pret šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi.

Vairākas pieaicinātās personas vērsa tiesas uzmanību arī uz

to, ka gan Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmajā

daļā noteiktais rakstveida paskaidrojuma iesniegšanas termiņš,

gan 535. panta pirmajā daļā noteiktais termiņš, kādā tiesnesis

pieņem lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, esot pārāk īss un

tas apdraudot šķīrējtiesas sprieduma efektīvu kontroli. Piemēram,

Inga Kačevska norādīja, ka termiņš, kādā iesniedzami rakstveida

paskaidrojumi par pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai, ir

pārlieku īss tajos gadījumos, kad lietas dalībnieka domicils ir

ārvalstī (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62. lpp.).

Savukārt Kalvis Torgāns atzina, ka Civilprocesa likumā noteiktā

termiņa dēļ tiesnesim neesot laika iedziļināties pieteikumā un

viņš lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu vai atteikumu izsniegt

izpildu rakstu pieņemot "pēc iespējas formāli" (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 5. sēj. 165. lpp.).

Satversmes tiesa pievienojas pieaicināto personu viedoklim un

norāda, ka minētie Civilprocesa likumā noteiktie termiņi ir pārāk

īsi.

Līdz ar to Civilprocesa likumā

ietvertais šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildes procesa

regulējums nav piemērots tam, lai katrā gadījumā varētu izvērtēt

šķīrējtiesas kompetenci.

20.2.6. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve un vairākas

pieaicinātās personas norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēja savas

tiesības uz taisnīgu tiesu varējusi aizstāvēt nevis vispārējās

jurisdikcijas tiesā apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci, bet gan

citā veidā. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējai bijušas tiesības

iesniegt šķīrējtiesā pretprasību; vērsties ar zaudējumu

atlīdzības prasību pret valdes locekli, kurš parakstījis

attiecīgo vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā;

apstrīdēt valdes locekļa tiesības slēgt vienošanos par lietas

izskatīšanu šķīrējtiesā; vērsties policijā vai prokuratūrā ar

lūgumu uzsākt kriminālprocesu par dokumenta viltošanas faktu;

vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu iesniegt protestu par

tiesneša lēmumu, ar kuru apmierināts lūgums izsniegt izpildu

rakstu; fiksēt procesuālos pārkāpumus, kas pieļauti tiesvedības

procesā šķīrējtiesā, un uz tiem norādīt izpildu raksta

izsniegšanas procesā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014.

gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

sēj. 37., 157., 192. un 193. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka visas minētās iespējas nav tiešā

veidā vērstas uz šķīrējtiesas kompetences apstrīdēšanu. Tādējādi

šie risinājumi nav alternatīvi līdzekļi, kas personu

pamattiesības ierobežotu mazāk.

20.2.7. Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka,

piešķirot personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā

apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, tiktu nepamatoti kavēts

šķīrējtiesas process.

Satversmes tiesa norāda, ka prasības celšana vispārējās

jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā

neesošu neietekmē šķīrējtiesas procesu - jau uzsākts šķīrējtiesas

process var turpināties, bet gadījumā, ja šķīrējtiesas process

vēl nav uzsākts, tas var tikt uzsākts paralēli vispārējās

jurisdikcijas tiesas procesam.

Arī Parauglikuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka tiesai, kurā

uzsākts process par šķīrējtiesai pakļautu strīdu, jāliek pusēm

vērsties šķīrējtiesā, ja vien tā nenolemj, ka šķīrējtiesas līgums

nav spēkā vai nav izpildāms. Savukārt Parauglikuma 8. panta otrā

daļa paredz, ka gadījumā, ja šāds process valsts tiesā notiek,

šķīrējtiesas process var tikt uzsākts vai turpināts, kā arī

spriedums var tikt taisīts paralēli valsts tiesā notiekošajam

procesam.

Parauglikuma 8. panta otrajā daļā ietvertais regulējums var

palielināt tādu gadījumu skaitu, kad šķīrējtiesa un vispārējās

jurisdikcijas tiesa pieņem savstarpēji pretrunīgus nolēmumus.

Tomēr šāds regulējums ir attaisnojams, jo tas samazina gan lietas

dalībnieku iespējas novilcināt šķīrējtiesas procesu, gan arī

šķīrējtiesas procesa dalībnieku motivāciju vērsties valsts tiesā

sakarā ar jautājumiem, kas saskaņā ar šķīrējtiesas līgumu ir

pakļauti izskatīšanai šķīrējtiesā (sk. Brekoulakis S. L.,

Shore L., p. 604).

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar

citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.