5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma, ciktāl tā nepieļauj vispārējās jurisdikcijas tiesā

tiesvedību par šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību

gadījumā, kad persona nav izteikusi gribu slēgt šķīrējtiesas

līgumu, ir pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu.

Valstij, atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas

veidus kā šķīrējtiesa, to darbības regulējumam vajagot izvirzīt

tādas pašas prasības kā valsts tiesu varai, proti - tiesas

objektivitāte un taisnīgs nolēmums. Arī mehānismam, ar kuru

valsts kontrolē šķīrējtiesu nolēmumus, vajagot nodrošināt to, lai

valsts ar savu rīcību atzītu tikai tādu šķīrējtiesas procesu,

kurā ir ievērots taisnīgums un objektivitāte.

Latvijā šķīrējtiesas spriedums neesot pārsūdzams, un, lai tas

tiktu izpildīts piespiedu kārtā, nepieciešams vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izsniegt izpildu rakstu. Tādējādi

šķīrējtiesas kontrole esot koncentrēta tikai izpildu raksta

izsniegšanas stadijā.

Tiesībsargs uzsver, ka šķīrējtiesas tiesiskajā regulējumā esot

konstatējami būtiski trūkumi, kas pieļaujot netaisnīgu

tiesvedības procesu. Turklāt vispārējās jurisdikcijas tiesai

piešķirtās tiesības labot šķīrējtiesas pieļautās kļūdas esot

nepietiekamas.

Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Santa Tivaņenkova

papildus norādīja, ka arī Tiesībsarga birojā tiekot saņemtas

personu sūdzības par šķīrējtiesu darbību. Bieži nākoties

saskarties ar situāciju, kad persona nemaz nav zinājusi, ka

noticis šķīrējtiesas process, un to uzzinājusi vienīgi tad, kad

pret to jau uzsākta piedziņa.

Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas regulējums neesot

pietiekams, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas spētu kontrolēt

šķīrējtiesas procesa neatkarību un objektivitāti. Šis regulējums

novedot pie tā, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas legalizējot

šķīrējtiesu spriedumus un izsniedzot izpildu rakstu pat tajos

gadījumos, kad šķīrējtiesas procesā nav uzrādīts līguma oriģināls

un pārbaudīts, vai puses brīvi paudušas gribu šādu līgumu slēgt.

Civilprocesa likums pieļaujot tādu situāciju, ka šķīrējtiesa

taisot spriedumus, kas tikai formāli atbilstot likuma prasībām,

bet būtībā esot balstīti uz spēkā neesošiem dokumentiem. Turklāt

šādi šķīrējtiesas spriedumi saglabājot savu spēku pat tad, ja

vispārējās jurisdikcijas tiesa atsaka izpildu raksta

izsniegšanu.