7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas šķīrējtiesa -

norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam. Apstrīdētajā normā esot ietverts šķīrējtiesas

kompetences princips, kas paredzot, ka pašai šķīrējtiesai ir

tiesības lemt par tās jurisdikciju arī tad, ja tiek apstrīdēta

šķīrējtiesas līguma esamība vai spēkā esamība. Saskaņā ar šo

principu šķīrējtiesai nevajagot pārtraukt lietas izskatīšanu un

gaidīt, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izvērtēs jautājumu par

strīda pakļautību šķīrējtiesai.

Ja šķīrējtiesai nebūtu tiesību pašai lemt par savu kompetenci,

tai nebūtu arī iespēju ievērot Civilprocesa likuma 493. panta

ceturtajā daļā paredzētos termiņus. Turklāt nelabticīgiem

šķīrējtiesas procesa dalībniekiem tiktu dota iespēja izvairīties

no likumā paredzētā šķīrējtiesas līguma saistošā spēka.

Šķīrējtiesas procesā tiekot piemērots pierādījumu brīvas

vērtēšanas princips, kas paredzot, ka nevienam pierādījumam nav

iepriekš noteikta spēka. Šķīrējtiesa pati izvērtējot visus lietā

esošos pierādījumus to kopsakarā un pati novērtējot arī

pierādījumu attiecināmību un pieļaujamību. Jebkurš šķīrējtiesas

lietā nozīmīgs apstāklis esot uzskatāms par pierādītu, kad pēc

lietā esošo pieļaujamo un attiecināmo pierādījumu pārbaudīšanas

tiek izslēgtas saprātīgas šaubas par to, vai attiecīgais

apstāklis nevarētu būt citāds.