4. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Indivīdi varot atteikties no tiesībām vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā, vienojoties par iespējamo tālāko strīdu

izšķiršanas nodošanu šķīrējtiesai. Šī izvēle esot personu brīvās

gribas izpausme, kuru valsts nedrīkstot ietekmēt. Tomēr valstij,

atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas veidus kā

šķīrējtiesas, to darbības kontrolei vajagot izveidot tādu

tiesisku mehānismu, lai valsts varas nesējs ar savu rīcību atzītu

tikai tādu šķīrējtiesas procesu, kurā ievērots taisnīgums un

objektivitāte. Pretējā gadījumā valsts kļūstot līdzatbildīga par

šķīrējtiesas spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības un

Satversmes 92. pantā nostiprinātos principus.

Ne Civilprocesa likuma 66. nodaļa, ne citi normatīvie tiesību

akti nenodrošinot šķīrējtiesas procesa pusēm pieeju tiesai ar

prasību par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu vai izpildes

apturēšanu, tādēļ pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi

nelikumīga šķīrējtiesas sprieduma gadījumā neesot uzskatāmi par

pietiekamiem. Valstij vajagot rast tādu risinājumu, lai tās

jurisdikcijā izveidoto šķīrējtiesu pieņemtie un spēkā esošie,

taču prettiesiskie spriedumi nevarētu tikt nodoti atzīšanai un

izpildei ārvalstīs.