10. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētās noteikumu normas - neatbilst Satversmes 112.

pantam.

Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

apstrīdētās Izglītības likuma normas pašas par sevi neliedz iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību un iespēja izmantot

attālinātās mācības kā klātienes izglītības procesa daļu

neaizskar bērna tiesības, bet tieši ir vērstas uz bērna tiesību

nodrošināšanu konkrētā epidemioloģiskajā situācijā. Iespēja

bērniem turpināt izglītības procesu attālināti Covid-19

infekcijas izraisītās pandēmijas laikā, kad tiek noteikti

ierobežojoši pasākumi dažādās jomās, uzskatāma nevis par

Satversmes 112. pantā noteikto tiesību ierobežojumu, bet - tieši

pretēji - par līdzekli, kas nodrošina tiesības bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību.

Tādējādi tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās Izglītības likuma

normas atbilst Satversmes 112. pantam, tomēr vērš uzmanību uz to,

ka Ministru kabinets joprojām nav izpildījis šā likuma 14. panta

45. punktā tam doto pilnvarojumu noteikt attālināto mācību

organizēšanas un īstenošanas kārtību. Līdz ar to rodoties risks,

ka attālinātās mācības var tikt īstenotas patvaļīgi, kaitējot

izglītības procesa kvalitātei.

Jebkuri lēmumi, kas ietekmē izglītības pieejamību, esot

vērtējami pēc tā, vai un kādā mērā tie nodrošina bērna tiesības

uz kvalitatīvu izglītību. Šo tiesību nodrošināšana nevarot būt

formāla - valstī ir jāapzina un jāizstrādā konkrētas izglītības

standartu minimālās prasības, kas attiektos ne tikai uz

izglītības saturu, bet arī uz izglītības iegūšanas vidi un citiem

apstākļiem, kas ietekmē bērna pilnvērtīgu attīstību.

Lai vērtētu, kādā veidā attālinātais mācību process ir

ietekmējis izglītības kvalitāti, tiesībsargs esot vērsies

Izglītības ministrijā, Izglītības kvalitātes valsts dienestā un

Valsts izglītības satura centrā. No minēto institūciju atbildēm

secināms, ka attālinātās mācības ir ietekmējušas apgūstamā mācību

satura apjomu, bērnu un ģimeņu labsajūtu, palielinājušas

nevienlīdzību starp dažādu izglītības iestāžu izglītojamiem un

izglītojamiem no sociālā riska ģimenēm. Turklāt esot ierobežotas

iespējas atbilstoši novērtēt, cik lielā mērā attālinātās mācības

ietekmējušas skolēnu zināšanas un prasmes, jo bērni pārbaudījumus

kārtoja attālināti, bet valsts pārbaudījumi tika vai nu atcelti,

vai arī to prasības tika būtiski samazinātas. Neesot būtiski

palielinājies vai mainījies to bērnu skaits, kuri mācības

pārtrauc, ir atstāti uz otru gadu vai arī neturpina vidējās

izglītības ieguvi, tāpēc varot secināt, ka Covid-19 pandēmijas

laikā izglītības process nav ticis pārtraukts. Tomēr Izglītības

kvalitātes valsts dienesta vērtējums par to, ka mācības 1.-3.

klasē attālināti nav iespējams īstenot tikpat kvalitatīvi kā

klātienē un tāpēc tās primāri būtu saglabājamas klātienē,

savukārt 4.-12. klasē būtu jāievieš rotācijas princips un

individuālās vai grupu konsultācijas dažādu prasmju un ar tām

saistīto tematu apguvei, liekot secināt, ka ar apstrīdētajām

noteikumu normām ieviestie ierobežojumi, kas liedza vispār

atjaunot mācības klātienē pēc ārkārtējās situācijas beigām,

būtiski ierobežoja Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz

vispārējo pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību.

Apstrīdētās noteikumu normas esot izdotas, ievērojot

likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un atbilstoši citām tiesību

normām. Apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.

Covid-19 infekcijas izplatību ierobežojošie pasākumi tiekot

primāri īstenoti tālab, lai pasargātu pieaugušos, nevis bērnus,

tomēr tas nenozīmējot, ka ierobežojumi nav pieņemti arī bērnu

interesēs. Bērni esot tā sabiedrības daļa, kura visvairāk

atkarīga no pieaugušajiem, tātad sabiedrības veselības

apdraudējums esot arī bērnu veselības un attīstības apdraudējums.

Tādējādi savlaicīga un efektīva rīcība, kas vērsta uz valsts

iedzīvotāju pasargāšanu no Covid-19 infekcijas, varot būt

saskanīga ar bērna interesēm saņemt pienācīgu aprūpi, iegūt

izglītību un augt drošā vidē.

Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību esot

nozīmīgas cilvēka pamattiesības, it īpaši tas attiecoties uz

bērna tiesībām un pienākumu iegūt pamatizglītību. Nosakot

ierobežojumus Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai, esot

rūpīgi jāvērtē šo ierobežojumu samērīgums ar bērna tiesībām uz

izglītību un pamatizglītības obligātumu. Ar epidemioloģisko

drošību saistītie lēmumi esot vērtējami kopsakarā ar daudziem

apstākļiem, proti, ne tikai ar šo lēmumu iespējamo ietekmi uz

Covid-19 infekcijas izplatību, bet arī ar citām sekām, kas skar

bērnus un sabiedrību kopumā. Eiropas Savienības un starptautisko

organizāciju pētījumos saistībā ar Covid-19 izplatību un

izglītības pieejamību esot secināts, ka lēmums slēgt izglītības

iestādes būtu jāpieņem kā pēdējais līdzeklis Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai, jo iespējamie ieguvumi, visticamāk,

neatsvērs negatīvo ietekmi uz bērnu fizisko un garīgo veselību,

izglītības kvalitāti, kā arī plašāku ekonomisko ietekmi uz visu

sabiedrību. Tāpēc Ministru kabinetam vajadzējis sniegt konkrētus

un neapšaubāmus pierādījumus tam, ka konkrētais tiesību

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, nevis vispārīgu

apgalvojumu, ka tādējādi tiekot aizsargāta sabiedrības veselība.

Ministru kabinets šādus pierādījumus neesot sniedzis, nedz

izdodot apstrīdētās noteikumu normas, nedz arī savā atbildes

rakstā. Arī sniegtie statistikas dati neliecinot par to, ka

attālināto mācību ieviešana būtu palīdzējusi samazināt Covid-19

infekcijas izplatību ne tikai vecuma grupā no septiņiem līdz 19

gadiem. Tas savukārt atbilstot starptautiskajos pētījumos

izdarītajam secinājumam, ka izglītības iestāžu klātienes darbība

būtiski nepalielina Covid-19 infekcijas izplatību, ja vien tiek

ievēroti pienācīgie drošības pasākumi.

Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabinets nav vērtējis

alternatīvus līdzekļus, kas mazāk ierobežotu personas

pamattiesības, un nav pamatojis to, ka sabiedrības ieguvums ir

lielāks nekā personas tiesībām noteiktais ierobežojums. Nevarot

piekrist arī argumentam par augsto saslimstību ar Covid-19

skolotāju vidū, jo 2021. gada pavasarī pedagogiem jau bija

pieejamas vakcīnas. Turklāt valdībai vajadzējis skaidrot, kādā

veidā tā plāno novērst paredzamo kaitējumu, ko bērniem un

sabiedrībai var radīt ilgstoša attālinātā mācīšanās. Latvija esot

bijusi viena no tām valstīm, kuras attālināto mācību procesu

īstenojušas visilgāk. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma

principam.