14. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Kristīne

Jarinovska - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

Satversmes 112. pantam.

Tiesību uz izglītību jēga esot panākt, ka ikkatram ir reāla

iespēja attīstīt un pilnveidot savu personību tā, lai varētu

dzīvot pašcieņas pilnu dzīvi, kā arī kļūt par pilnvērtīgu

sabiedrības locekli un apspriešanās demokrātijas veidotāju.

Pamatizglītības ieguves formas brīvība esot saistāma ar šīs

izglītības pakāpes obligātumu, kas esot daļa no vispāratzītām un

Latvijas Republikai saistošām cilvēktiesību normām. Šo tiesību

garantēšanai kalpojot Satversmes 112. pants. Pamatizglītības

īstenošana klātienē - ar publisku vai valsts atzītu privātu

izglītības institūciju starpniecību - kā izglītības ieguves

pamatforma esot daļa no Rietumu pasaules kultūras tradīcijas, un

tādējādi tiekot nodrošināts gan valsts noteiktais pamatizglītības

minimums, gan arī indivīda socializācija. Savukārt citas

izglītības ieguves formas esot elementi, kas nepieciešami, lai

paplašinātu izglītības pieejamību, sasniedzamību, pieņemamību un

pielāgošanās spēju. Valstij esot pienākums piedāvāt dažādus

inovatīvus un izglītojamo interesēs balstītus risinājumus

izglītības ieguvei. Izglītības ieguves formas ziņā šāds pienākums

ietverot individualizētākus risinājumus izglītojamā tiesību un

tiesisko interešu nodrošināšanai.

Mūsdienās tiesības uz bezmaksas izglītību vispār nozīmējot

tiesības uz bezmaksas izglītību institūcijā. Turklāt visiem

neatkarīgi no spējām un prasmēm vajagot būt pieejamai agrīnai

profesionālajai ievirzei. Klātiene kā izglītības ieguves forma,

kas tiek īstenota ar atbilstošu valsts un valsts atzītu privātu

izglītības institūciju tīkla palīdzību, esot uzskatāma par

atbilstošāko agrīnas profesionālās ievirzes pamatformu. Atšķirīga

pamatizglītības ieguves forma esot nosakāma gadījumiem, kad

izglītība netiek iegūta Izglītības likuma 4. pantā noteiktajā

termiņā - līdz 18 gadiem. Proti, valstij esot jānodrošina tāda

izglītības ieguves forma, kas ir derīga neatkarīgi no izglītojamo

vecuma.

Lai gan vispārējā vidējā izglītība Latvijā nav obligāta, tā

tomēr esot personības, sabiedrības un valsts izaugsmei

nepieciešama izglītības pakāpe. Vispārējās vidējās izglītības

ieguve klātienē esot uzskatāma par pamatformu, ievērojot

bezmaksas nosacījumu un to, cik liela nozīme vidējās izglītības

mērķu sasniegšanā ir socializācijai. Tomēr šajā pakāpē,

gatavojoties patstāvīgai dzīvei, esot svarīgas arī citas

izglītības ieguves formas, piemēram, tālmācība un pašizglītība.

Izglītības ieguves forma esot svarīga ne vien izglītības

kvalitātes noteikšanai, bet šīs formas atbilstība formālajām

kvalitātes prasībām esot arī nozīmīgs priekšnoteikums izglītības

atzīšanai nacionālā, Eiropas Savienības un starptautiskā

līmenī.

Tādējādi Satversmes 112. pantā noteiktās pamattiesības, proti,

tiesības uz izglītību, ietverot izglītības ieguves formas

brīvību. Ievērojot izglītības nozīmi personas, sabiedrības un

apspriešanās demokrātijas attīstībā, kā arī nepieciešamību

izglītības sistēmu organizēt atbilstoši Rietumu pasaules kultūras

tradīcijām, tostarp nodrošināt bezmaksas izglītību, klātienes

izglītība esot uzskatāma par izglītības ieguves pamatformu.

Valsts aizsargājot ikviena tiesisko paļāvību uz iespēju iegūt

izglītību klātienē, savukārt izvēles brīvība par labu citai

izglītības ieguves formai esot saistīta galvenokārt ar

izglītojamā tiesību un tiesisko interešu nodrošināšanu. Tomēr arī

gadījumos, kad izraudzīta cita izglītības ieguves forma, esot

jānodrošina socializācija tādā apjomā, kas rada nepieciešamo

stimulu personības tapšanai, kā arī sagatavo izglītojamo dzīvei

un dalībai politiskajos procesos, tādējādi veidojot mūsdienīgu

apspriešanās demokrātiju.

Valstij, atzīstot Covid-19 pandēmiju par tādu ārkārtēju

sabiedrisko stāvokli, kas apdraud nācijas dzīvi, esot tiesības

ierobežot tiesības uz izglītību, tostarp ierobežojot izglītības

ieguves formas brīvību vai pilnībā atsakoties no šīs brīvības.

Šādā situācijā valstij esot jāievēro Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 15.

pantā noteiktā kārtība.

Jēdziens "klātiene" likumdevēja izpratnē vairs

neietverot obligātu nepieciešamību fiziski atrasties izglītības

iestādes ēkā vai citās noteiktās telpās, kur tiek īstenota

izglītības programma. Termins "attālinātās mācības"

esot ieviests bez atbilstoša pamatojuma - kā juridiska fikcija,

lai gan neklātieni, gan tālmācību uzdotu par klātieni un tādējādi

neievērotu tiesiskās sekas, kas var izrietēt no faktiskās

izglītības ieguves formas. Likumdevēja rīcības brīvību, nosakot

jēdzienu saturiskās aprises, esot ierobežota - to ierobežojot gan

tiesību normas, gan juridiskā doktrīna, gan zinātnes nozares, ar

ko saistāma likumdevēja jaunrade, gan atklātie jēdzieni un

atklātos, nevis izdomātos jēdzienus apzīmējoši termini.

Saeima savā atbildes rakstā esot nepamatoti atsaukusies uz

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras

tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 13 6 (b) apakšpunktu,

jo tas primāri attiecoties uz tālmācību, nevis uz attālinātajām

mācībām. Izglītības fiziska sasniedzamība gan nozīmējot arī

izglītības sasniedzamību ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, tomēr

esot jāņem vērā, ka tās rezultātā ne tiesiski, ne faktiski

nedrīkst rasties diskriminācija un šādai sasniedzamībai jābūt

ekonomiski iespējamai katram.

Ministru kabineta atbildes rakstā neesot norādes uz

Konvencijas 15. panta trešajā daļā noteiktās argumentācijas

esību. Neatbilstošu tiesisko regulējumu nevarot attaisnot ar

epidemioloģiskiem argumentiem vairāk nekā pusotru gadu pēc tam,

kad Covid-19 infekcijas izplatība sasniegusi pandēmijas

līmeni.

Saeimas un Ministru kabineta atbildes rakstos neesot ietverts

izraudzīto līdzekļu zinātniskais pamatojums, nedz arī konkrētas

norādes uz šādu pamatojumu, lai gan atsevišķi pētījumi publicēti

jau 2020. gadā. Par pamatojumu nevarot uzskatīt vārdkopu

"epidemioloģiskā drošība" un citus vispārīgus

apgalvojumus.