15. pants

Pieaicinātā persona - bērnu un pusaudžu

psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs - norāda, ka

kopumā attālinātās mācības radīja papildu riska faktorus, kas

varētu traucēt skolēnu attīstību un pastiprināt viņu

psihoemocionālās grūtības. Tomēr attīstības psiholoģijā parasti

neesot iespējams konstatēt tiešu kauzālu saikni starp vienu

izolētu faktoru, piemēram, pāreju uz attālinātajām mācībām, un

konkrētu attīstības iznākumu, piemēram, kādām psihopatoloģijas

izpausmēm vai būtiski negatīvi ietekmētu attīstību. Tāpēc bez

papildu izvērtējuma un psihodiagnostikas nevarot zinātniski

pamatot to, ka ieviestie ierobežojumi būtu kādu bērnu ietekmējuši

negatīvi vai pakļāvuši būtiskiem riskiem viņa attīstību.

Psihoemocionālie traucējumi vairumā gadījumu izpaužoties

skolas vecuma bērniem un pusaudžiem, un tos ietekmējot daudzi

faktori, tostarp psiholoģiskie, bioloģiskie, ekoloģiskie un

sociālie. Savukārt šo traucējumu izpausmi konkrētajā bērnā

nosakot bērna individuālie faktori, tādi kā temperaments un

pieejamā atbalsta sistēma. Bērni ar psihoemocionālās veselības

traucējumiem esot pakļauti ievērojami lielākam riskam, ka viņu

attīstības rezultāti daudzās dzīves sfērās, piemēram, mācībās,

darbā, attiecībās, varētu būt sliktāki nekā citiem.

Izglītības iestādei esot būtiska nozīme visos bērna attīstības

aspektos, un šī nozīme īpaši iezīmējusies Covid-19 pandēmijas

ierobežojumu kontekstā. Psihoemocionālās veselības traucējumu

pieaugums skolas vecuma bērniem tiekot saistīts ar dažādiem

faktoriem, tostarp skolas režīma un mācību formas izmaiņām.

Lielākoties tiekot runāts par trauksmes un depresijas traucējumu

skaita pieaugumu, kā arī apgrūtinātu spēju mācīties un apgūt

mācību vielu.

Tomēr Eiropā un pasaulē veiktie pētījumi norādot uz dažādiem

psiohoemocionālās veselības iznākumiem, ko varot skaidrot ar ļoti

dažādo vispārējo un individuālo faktoru ietekmi uz

psihopatoloģijas veidošanos. Psihoemocionālo traucējumu pieaugums

skolas vecuma bērniem nebūt neesot tikai Covid-19 pandēmijas

laikā konstatēts fenomens, jo dažādos pētījumos esot aprakstīts

jau vismaz divdesmit gadu garumā. Katrā jaunajā paaudzē kopš 20.

gadsimta sākuma psihoemocionālo traucējumu izplatība esot lielāka

nekā iepriekšējā paaudzē. Tas tiekot skaidrots ar ekoloģiskajām

un sabiedrības struktūras pārmaiņām, kā arī dzīvesveida

pārmaiņām, kas risinās jauno tehnoloģiju ietekmē. Tādējādi

Covid-19 pandēmijas laikā ieviesto ierobežojumu ietekme uz bērnu

attīstību un veselību drīzāk esot vērtējama kā viens no vairākiem

faktoriem, kuri pastiprināja sabiedrībā jau vairāku gadu desmitu

laikā pastāvējušo tendenci un, iespējams, izteiktāk izpaudās

tajās izglītības iestādēs, kurās jau pirms tam bija vairāk

negatīvo faktoru vai kuras nespēja sniegt bērniem viņu

psihoemocionālajām vajadzībām piemērotu atbalstu. Savukārt

individuāla bērna līmenī noteikto ierobežojumu ietekme varētu būt

ļoti dažāda - no negatīvas līdz pozitīvai.

Secinājumu

daļa