16. pants

Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

obligāta."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. panta pirmais

teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību

visplašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu

izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu). Tāpat

tiesības uz izglītību ietver sevī personas brīvību izvēlēties

vispārējo izglītību iegūt ne vien valsts un pašvaldību, bet arī

privātajās izglītības iestādēs (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2.

punktu).

Satversmes 112. pants paredz valsts pienākumu izveidot

ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Izglītības

sistēmai ir jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas,

pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas

nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības

iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu

garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir

nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus,

kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības

pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu

pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības

standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo

izglītības mērķu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī

paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība

ietver arī bērna tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē,

tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus

izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja

nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši

mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

punktu). Tādējādi Satversmes 112. pants ietver izglītojamā

tiesības sagaidīt, ka tiesību normās ietvertie valsts pienākumi

attiecībā uz izglītības sistēmu atbilst minētajiem kritērijiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 13. punktu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra

sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Satversmes

tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 112. pantā ietvertās

tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas citstarp ar 1966.

gada 16. decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 13. pantu,

Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu un Bērnu tiesību konvencijas

28. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu).

No Pakta 13. panta izriet, ka valsts bauda rīcības brīvību

tiesību uz izglītību īstenošanā. Tiesību uz izglītību piemērošana

ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī pastāvošajiem

apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural

Rights, General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13

of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8

December 1999, E/C.12/1999/10, para 6). Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz Konvencijas Pirmā protokola 2.

pantu atzinusi, ka tiesību uz izglītību tiesiskais regulējums var

būt pakārtots sabiedrības vajadzībām un resursiem (sal. sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma

lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of

languages in education in Belgium" v. Belgium",

pieteikumi Nr.1474/62, Nr. 1677/62, Nr. 1691/62, Nr. 1769/63, Nr.

1994/63, Nr. 2126/64, IB daļas 5. punktu un 1982. gada 25.

februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. The United

Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un Nr. 7743/76, 41.

punktu). Vienlaikus, īstenojot rīcības brīvību attiecībā uz

to, kādu izglītības sistēmu veidot, valstij ir pienākums ievērot

tiesību uz izglītību iespēju, pieejamības, pielāgošanās un

pieņemamības aspektus (sk.: UN Committee on Economic, Social

and Cultural Rights, General Comment No. 13: The Right to

Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and

Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 6

(a),(b),(c),(d)).

Tiesības uz izglītību attiecas uz piekļuvi noteiktā laikā

pastāvošām izglītības iestādēm, taču šāda piekļuve ir tikai viens

no tiesību uz izglītību aspektiem. Lai tiesības uz izglītību būtu

efektīvas, ir nepieciešams, lai citstarp izglītojamai personai

būtu iespēja gūt labumu no saņemtās izglītības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā

"Relating to certain aspects of the laws on the use of

languages in education in Belgium" v Belgium",

pieteikumi Nr. 474/62, Nr. 1677/62, Nr. 1691/62, Nr. 1769/63, Nr.

1994/63, Nr. 2126/64, IB daļas 3. un 4. punktu). Tāpat

noteiktos gadījumos Konvencijas dalībvalstīm var būt pienākums

veikt pasākumus, lai uzlabotu izglītības pieejamību un kvalitāti

(sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010.

gada 10. marta sprieduma lietā "Oršuš and Others v.

Croatia", pieteikums Nr. 15766/03, 177. punktu).

Savukārt saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 28. panta pirmo

daļu dalībvalstīm citstarp ir jāievieš obligāta bezmaksas

pamatizglītība, jāveicina dažādu vidējās izglītības formu

attīstība gan vispārējā, gan profesionālajā izglītībā, nodrošinot

tās pieejamību visiem bērniem un veicot piemērotus pasākumus,

piemēram, ieviešot bezmaksas izglītību un, ja nepieciešams,

sniedzot finansiālu palīdzību.

Personai no Satversmes 112. panta tiešā veidā neizriet

tiesības izvēlēties izglītības ieguves formas un metodes. Tomēr

gadījumā, kad ir nodrošināma pieeja jau izveidotai valsts

izglītības sistēmai, likumdevēja rīcības brīvība ir ierobežota ar

apsvērumiem par sasniedzamajiem tiesību uz izglītību mērķiem.

Proti, ja likumdevējs ir radījis izglītības sistēmu un

konceptuāli izšķīries par konkrētām mācību organizatoriskajām

formām - klātiene, neklātiene, tālmācība, pašizglītība, izglītība

ģimenē - , šādai likumdevēja izvēles īstenošanai ir jāatbilst

Satversmes 112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem un

jānodrošina personu tiesības saņemt kvalitatīvu un iekļaujošu

izglītību.

Izglītības kvalitāti raksturo prasmes, vērtības, attieksmes un

zināšanas, kas indivīdam dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu un

piepildītu dzīvi, pieņemt apzinātus un izsvērtus lēmumus, reaģēt

uz izaicinājumiem un veiksmīgi iekļauties darba tirgū. Iekļaujoša

izglītība nodrošina ikvienam iespēju sasniegt izglītības mērķus

atbilstoši savām spējām. Tādējādi kvalitatīva un iekļaujoša

izglītība sevī ietver arī vairākas funkcijas: pirmkārt,

personības attīstības funkciju, kas vērsta uz personas iekšējās

brīvības un neatkarības izpausmēm; otrkārt, iekļaušanās funkciju,

kas sniedz personai iespēju integrēties sabiedrībā, pieņemot tās

vērtības; treškārt, ekonomisko funkciju, kas ikvienam dod iespēju

viņa iegūtās zināšanas, prasmes un attieksmes pielāgot

sabiedrības ekonomiskajām vajadzībām.

Ilgtspējīga izglītības sistēma ir viena no demokrātiskas

tiesiskas valsts vērtībām. Izglītības sistēmai, no vienas puses,

jābūt pietiekami stabilai un, no otras, - jābūt spējīgai

pilnveidoties, lai sasniegtu izglītības mērķus iespējami augstākā

kvalitātē. Tāpat valstij, nodrošinot tiesības uz izglītību, ir

jāspēj reaģēt uz dažāda veida izaicinājumiem. Piepildot

sasniedzamos izglītības mērķus ar saturu, izglītības sistēmai ir

jābūt pietiekami elastīgai, lai tā spētu reaģēt, citstarp arī uz

Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem. Nodrošinot

tiesības uz izglītību Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļos,

valstij vienlaikus jārūpējas arī par to, lai tā izpildītu savus

no citām pamattiesību normām izrietošos pienākumus, citstarp

Satversmes 111. pantā noteikto pienākumu aizsargāt cilvēku

veselību. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kas apdraud

sabiedrības veselību, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus

un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības un

izglītības sistēmu pielāgotu šādai situācijai.

Dažādi ārkārtēji apstākļi, tādi kā Covid-19 pandēmija, ir

izaicinājums valstij attiecībā uz pamattiesību nodrošināšanu.

Pakta 13. pants attiecībā uz tiesībām uz izglītību noteic tā

dalībvalstīm vairākus pienākumus, kas jāpilda neatkarīgi no

valsts resursiem, iespējām un apstākļiem, tostarp: nodrošināt

piekļuvi izglītības iestādei un mācību programmām ikvienam bez

diskriminācijas; nodrošināt, ka piedāvātās izglītības programmas

atbilst starptautiskajos līgumos par tiesībām uz izglītību

noteiktajiem mērķiem, jo īpaši ievērojot cilvēktiesības; garantēt

obligāto pamatizglītības ieguvi (sk.: UN Committee on

Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 13: The

Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social

and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para

57.). Tādējādi šiem no tiesību uz izglītību izrietošajiem

pienākumiem jābūt izpildītiem arī Covid-19 infekcijas

izplatīšanās apstākļos, neatkarīgi no valsts iespējām, resursiem,

epidemioloģiskās situācijas un citiem apstākļiem.

Līdz ar to Satversmes 112. pantā

noteiktās tiesības uz izglītību, citstarp ietver sevī valsts

pienākumu veidot ilgtspējīgu izglītības sistēmu, kas ir spējīga

pielāgoties mainīgiem apstākļiem, vienlaikus nodrošinot tiesības

uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību.