105. pants
paredzot gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

tiesības.

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums esot noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Nedz Satversme, nedz

Saeimas kārtības rullis nenosakot par obligātu priekšnoteikumu

tiesību normu pieņemšanai konsultācijas ar iespējamiem šo normu

adresātiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra

direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai

ūdens resursu politikas jomā (turpmāk - Ūdens struktūrdirektīva)

prasot, lai ūdens lietotāji segtu ūdenssaimniecības pakalpojumu

izmaksas. Latvijai esot jāizveido mehānisms, kas nodrošinātu to,

ka ūdens lietotāji sedz visas ar šā resursa izmantošanu saistītās

izmaksas, nevis tikai saimnieciskās darbības rezultātā nodarītos

zaudējumus zivju resursiem. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam

esot leģitīms mērķis - nodrošināt citu cilvēku tiesības un

sabiedrības labklājību.

Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti īpašuma tiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Dabas resursu nodoklis

esot piemērots un leģitīms mehānisms tādiem finansējuma

nodrošināšanas pasākumiem, kuru mērķis ir mazināt ietekmi uz

vidi. Turklāt tas esot vērtējams kopsakarā ar Satversmes 115.

pantu. Citi, indivīda tiesības saudzējošāki līdzekļi nepastāvot,

bet izraudzītais tiesiskais regulējums līdzsvarojot sabiedrības

un indivīda intereses vides aizsardzības jomā.

Saeima nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka dabas

resursu nodokļa apmērs konkrētajā situācijā nav samērīgs.

Sākotnēji DRNL grozījumu projektā bijis plānots mazajām HES

piemērot nodokļa likmi 0,018 euro/kWh. Tomēr, ievērojot

arī plānoto subsidētās elektroenerģijas nodokli, dabas resursu

nodokļa likme padarīta atkarīga no hidrotehniskajai būvei

caurplūdušā ūdens daudzuma. Kārtību, kādā aprēķina minēto ūdens

daudzumu, nosakot Ministru kabinets, pamatojoties uz saražotās

elektroenerģijas apjomu un hidromezgla darbības lietderības

koeficientu. Šāds aprēķins gan esot sarežģītāks, tomēr korektāks

pret nodokļa maksātāju, jo maksāt vajagot tikai par to ūdens

resursu apjomu, kas tiek izmantots elektroenerģijas

ražošanai.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis M. Brencis papildus norādīja, ka

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu noteikšanā.

Apstrīdētās DRNL normas stimulējot personas racionālāk izmantot

ūdens resursus. Dabas resursu nodokļa aprēķins esot balstīts uz

ideju - jo efektīvāk ūdens tiek izmantots, jo mazāki dabas

resursu nodokļa maksājumi.

5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam.

Lieta Satversmes tiesā ierosināta par apstrīdēto normu

atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr pēc būtības esot

jāvērtē to atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem. Ministru kabinets piekrīt tam, ka nodokļa maksāšanas

pienākums nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu. Tomēr valstij

nodokļu jomā esot liela rīcības brīvība un valsts tiesības

noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu pašas par sevi neaizskarot

personas pamattiesības.

Esot jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis atšķirībā no citiem

nodokļiem nav vērtējams kā fiskālais instruments, bet tam ir citi

konkrēti mērķi. Šā nodokļa piemērošana esot balstīta uz

starptautiski izmantotiem un arī nacionālajos normatīvajos aktos

nostiprinātiem principiem - principu "piesārņotājs

maksā" un ražotāju atbildības principu. Līdz DRNL grozījumu

pieņemšanai mazās HES neko neesot maksājušas par ūdens resursu

izmantošanu un tāpēc arī neesot bijušas motivētas dabas resursus

izmantot saudzīgi. Turklāt Latvijai esot jāņem vērā prasības, kas

izriet no Ūdens struktūrdirektīvas, tostarp prasība nodrošināt

tādu ūdens cenu politiku, kas stimulē ūdens resursu lietotājus

šos resursus izmantot lietderīgi.

Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Ar apstrīdētajām

normām valsts vēloties līdzsvarot sabiedrības ieinteresētību

dzīvot labvēlīgā vidē ar saimnieciskās attīstības veicināšanu.

Dabas resursu nodoklim esot jānodrošina pilnīga ūdens resursu

izmantošanas izmaksu segšana. Nepastāvot arī saudzējošāki

līdzekļi, un neesot iespējams noteikt citu dabas resursu nodokļa

likmi, jo ar apstrīdētajām normām esot līdzsvarotas sabiedrības

un indivīda intereses vides aizsardzības jomā.

DRNL grozījumu projekta sākotnējā redakcija nolūkā vienkāršot

nodokļa aprēķinu paredzējusi nodokļa likmi noteikt kā fiksētu

procentu no pastāvošās elektroenerģijas iepirkuma cenas. Tomēr

likumprojekta izskatīšanas gaitā izraudzīta samērīgāka pieeja

nodokļa aprēķināšanai, proti, formula, pēc kuras katra mazā HES

var individuāli aprēķināt nodokļa maksājumu. Formula esot

izstrādāta sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes

Lauku inženieru fakultātes pasniedzējiem un vērsta uz dabas

resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu un vidi saudzējošu

tehnoloģiju ieviešanu. Dabas resursu nodoklis neesot saistīts ar

obligātā iepirkuma cenām un ar to, vai saražotā elektroenerģija

tiek pārdota obligātā iepirkuma ietvaros vai izmantota pašu mazo

HES vajadzībām.

Papildu paskaidrojumos Ministru kabinets pauž viedokli, ka

mazo HES videi nodarītā kaitējuma apmērs esot netieši saistīts ar

hidroelektrostacijas ūdens krituma augstumu, jo to darbības

rezultātā mainoties skābekļa režīms un ūdens temperatūra,

notiekot sedimentācijas process ūdenskrātuvē un gultnes erozija

straujteces posmos.

Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve R. Vesere papildus

norādīja, ka neesot pamatoti Pieteikumu iesniedzēju iebildumi par

nodokļa pārsteidzīgu ieviešanu. Kopš 2010. gada, kad izstrādāti

upju baseinu apsaimniekošanas plāni, risinājušās diskusijas par

nepieciešamību noteikt dabas resursu nodokli par ūdens lietošanu

mazajās HES. Savukārt 2013. gadā izstrādāts attiecīgā regulējuma

projekts.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 105. pantam.

Pieteikumu iesniedzējām ar apstrīdētajām normām noteiktais

pienākums maksāt dabas resursu nodokli esot uzskatāms par to

īpašuma tiesību ierobežojumu. Tomēr izskatāmajā lietā neesot

strīda par to, vai minētais ierobežojums ir pieņemts pienācīgā

kārtībā, proti, ar likumu. DRNL definētais dabas resursu nodokļa

mērķis - finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus -

esot atzīstams par leģitīmu. Apstrīdēto normu samērīgums esot

jāvērtē citastarp arī kopsakarā ar Ūdens apsaimniekošanas likuma

17. panta otrajā daļā ietvertajiem kritērijiem, kuri jāņem vērā,

nosakot dabas resursu nodokli.

Pieteikumu iesniedzēju norādītais dabas resursu nodokļa slogs,

kas atsevišķos gadījumos varot pārsniegt 50 procentus no mazo HES

bruto ieņēmumiem, neesot samērīgs. Tiesībsargam esot šaubas par

to, vai dabas resursu nodokļa maksājuma apmērs un šā nodokļa

piemērošanas sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas ir

izvērtētas atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 17. panta

otrās daļas 4. punktam. Turklāt konkrētajā gadījumā esot

apšaubāma arī dabas resursu nodokļa ieņēmumu izmantošanas

efektivitāte.

Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Inga Peimane

papildus norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

pamattiesību ierobežojuma neatbilstība samērīguma principam

izpaužoties galvenokārt tādējādi, ka no dabas resursu nodokļa

maksājumiem iegūtie līdzekļi nenonāk to pašvaldību budžetos, kuru

teritorijā radīts kaitējums videi.

7. Pieaicinātā persona - Mazās Hidroenerģētikas

Asociācija (turpmāk - MHEA) - uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 105. pantam.

Ministru kabineta norādītie dabas resursu nodokļa noteikšanas

mērķi netiekot sasniegti. MHEA nepiekrīt apgalvojumam, ka mazās

HES nodara kaitējumu videi. Elektroenerģijas ražošana

hidroelektrostacijās pasaulē esot atzīta par vienu no videi

draudzīgākajiem enerģijas ražošanas veidiem. Turklāt mazo HES

darbība nodrošinot ūdeni piesārņojošo produktu savākšanu un

utilizāciju (šie produkti uzkrājoties pie elektrostacijām), kā

arī ūdens bagātināšanu ar skābekli. Likumdevējs, pieņemot

apstrīdētās normas, neesot vērtējis to sociālās, ekoloģiskās un

ekonomiskās sekas, kā arī skartā reģiona ģeogrāfiskos un

klimatiskos apstākļus. DRNL grozījumu izstrādes laikā Ministru

kabinets esot pārkāpis vienlīdzības principu, jo vērtēts tikai

Latvijas Makšķernieku asociācijas izteiktais viedoklis, bet

skartās nozares pārstāvju, tostarp MHEA, viedoklis neesot

uzklausīts.

Neesot pamatota Saeimas un Ministru kabineta atsauce uz Ūdens

struktūrdirektīvu, jo tajā ietvertais regulējums attiecoties uz

ūdens kvalitāti un piesārņojumu, nevis uz tādu ūdens resursu

izmantošanu, kas nemaina ūdens stāvokli. Pretēji Ministru

kabineta apgalvojumam, neesot pierādījumu tam, ka

elektroenerģijas ražošanai lietotais ūdens dabā atgrieztos

mainītā veidā. Turklāt pat tādā gadījumā, ja Ūdens

struktūrdirektīva būtu piemērojama, neesot tādu ūdens lietošanas

izmaksu, kuras jau nesedzot mazās HES. Mazajām HES ar vairākiem

normatīvajiem aktiem esot noteikti arī pienākumi uzturēt

hidrobūves, stiprināt krastus, segt ūdenskrātuvju ekspluatācijas

izdevumus.

Pēc MHEA ieskata, formula, kas izmantojama elektroenerģijas

ražošanai izmantotā ūdens daudzuma aprēķināšanai, neveicina

efektīvāku tehnoloģiju ieviešanu, jo dabas resursu nodokļa

maksājuma samazinājumu varot panākt tikai paaugstinot ūdens

kritumu, bet tas ar normatīvajiem aktiem esot aizliegts.

Tiesas sēdē MHEA pilnvarotais pārstāvis Jānis Irbe papildus

norādīja, ka izskatāmajā lietā, izvērtējot apstrīdēto normu

atbilstību Satversmei, nav pamata analizēt mazo HES nozarei

pieejamo valsts atbalstu. Jebkurš valsts atbalsts esot terminēts,

un tiesības uz to varot tikt atņemtas, savukārt dabas resursu

nodoklis jāmaksā visām mazajām HES un tas neesot terminēts. Tāpēc

vērtēt nodokļa maksājumu samērīgumu varot tikai kopsakarā ar

brīvajā tirgū pārdotās elektroenerģijas cenu.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Makšķernieku

asociācija (turpmāk - Makšķernieku asociācija) - uzskata, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam.

Apstrīdēto normu pieņemšana bijusi pamatota un valsts

interesēm atbilstoša, to esot atbalstījusi arī Vides konsultatīvā

padome. Vairums Latvijā un pasaulē veikto pētījumu norādot uz

mazo HES negatīvo ietekmi uz vidi, piemēram, uz ūdens

nepietiekamību upēs, mainītu ūdens ekoloģisko līdzsvaru, upju

straujteču posmu applūdināšanu, ekoloģiski jutīgo zivju sugu

biotopu iznīcināšanu.

Pasaulē tiekot meklēti risinājumi, kā mazināt

hidroelektrostaciju darbības rezultātā videi nodarīto kaitējumu.

Taču Latvijā neviens normatīvais akts neparedzot mazo HES

darbības rezultātā nodarītā kaitējuma apmēra noteikšanu, šā

kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu. Valsts vides dienesta

sniegtā informācija liecinot, ka vismaz 80 procenti no visām

mazajām HES darbojas ūdens uzkrāšanas režīmā. Proti, turbīnu

darbināšanai tiekot izmantota tikai daļa no uzkrātā ūdens apjoma,

bet pārējā daļa paliekot rezervē. Mazās HES maksājot nodokli

tikai par turbīnu darbināšanai izlietoto ūdeni, bet ne par

uzkrātā ūdens apjomu. Valstij esot tiesības nodokli piemērot arī

uzkrātajam ūdens apjomam, jo gan tad, kad ūdens tiek lietots, gan

tad, kad tas tiek uzkrāts, ūdens līmenis upē svārstoties un šīs

svārstības negatīvi ietekmējot vidi.

Tiesas sēdē Makšķernieku asociācijas valdes priekšsēdētājs

Alvis Birkovs papildus norādīja, ka mazo HES darbība ietekmē ne

tikai to upi, uz kuras ir hidroelektrostacija, bet gan veselu

ekosistēmu un upes sateces baseinu. Ar dabas resursu nodokļa

maksājumu mazās HES tiekot ieinteresētas mazināt savas

uzņēmējdarbības negatīvo ietekmi uz vidi.

9. Pieaicinātā persona - Pasaules dabas fonds

(turpmāk - Fonds) - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam.

Apstrīdēto normu pieņemšana no vides aizsardzības viedokļa

esot pamatota, jo mazo HES darbība negatīvi ietekmējot vidi,

proti, mazo HES darbība neatbilstot Satversmes 115. pantam.

Turklāt mazo HES darbības radītās sekas varot apgrūtināt Ūdens

struktūrdirektīvas prasību ieviešanu Latvijā un apdraudēt Ūdens

apsaimniekošanas likumā noteikto mērķu sasniegšanu.

Latvijā netiekot atbilstoši novērtēta mazo HES darbības

ietekme uz vidi, tāpēc esot grūti aptvert visu to radītā

kaitējuma apmēru. Tomēr esot secināts, ka mazo HES darbība noved

pie dažādu augu, dzīvo organismu un zivju nārsta vietu

degradēšanās un iznīcināšanas. Tiekot degradēta un iznīcināta

upes ieleja vairāku kilometru garumā un mainīta dabīgā ainava.

Tiekot izjaukta ūdens dabiskā kustība ūdensteces baseinā,

tādējādi pasliktinot upes sanitāro stāvokli un ūdens kvalitāti,

kā arī izraisot gruntsūdeņu izmaiņas. Mazo HES darbības dēļ

svārstoties ūdens līmenis, un šīs svārstības upes krastā izraisot

mākslīgus erozijas procesus un nogruvumus.

Mazo HES līdzšinējais pienesums Latvijas ekonomikā un

saražotās elektroenerģijas kopapjomā nekompensējot to darbības

rezultātā radušos kaitējumu. Labums, ko sabiedrībai dod ūdensteču

resursi un upju ekosistēmu pakalpojumi, esot lielāks par mazo HES

darbības nodrošināto labumu.

Tiesas sēdē Fonda pilnvarotais pārstāvis Ingus Purgalis

papildus norādīja, ka mazās HES varbūt palīdzot stiprināt

neatkarību no fosilajiem energoresursiem, tomēr šis fakts

nemazinot mazo HES darbības teritorijā radīto negatīvo ietekmi uz

vidi.

10. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Muitas un

nodokļu katedras profesors Dr. oec. Kārlis Ketners -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105.

pantam.

Ar apstrīdētajām normām neesot nodrošināts samērīgs un

pamatots nodokļu regulējums. Ja apstrīdētās normas pieņemtas

nolūkā atsvērt mazo HES darbības rezultātā nodarīto kaitējumu

videi, tas neesot uzskatāms par leģitīmu mērķi, jo šo kaitējumu

varot kompensēt arī ar citiem līdzekļiem. Turklāt nedz Ūdens

struktūrdirektīvā, nedz Ūdens apsaimniekošanas likumā neesot

tiešas norādes uz nepieciešamību pieņemt apstrīdētās normas, jo

minētie normatīvie akti nosakot citus tiesiskus līdzekļus ūdens

apsaimniekošanas sistēmas izveidei. Neesot pamatota arī

atsaukšanās uz tiesisko nevienlīdzību starp akciju sabiedrības

"Latvenergo" pārvaldītajām hidroelektrostacijām un

mazajām HES.

Esot jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis ir pieskaitāms pie

vides nodokļiem. Vides nodokļi esot saistāmi ar tirgus nepilnībām

un attiecināmi uz piesārņotāju vai piesārņojošu rīcību. Vides

nodokļa objektam esot jābūt saistītam ar kaitējumu videi, bet

nodokļa likmei - atbilstošai nodarītajam kaitējumam. Šāda nodokļa

režīmam jābūt prognozējamam un uzticamam, lai veicinātu vides

aizsardzības pasākumus. Taču apstrīdētās normas tehniski nevarot

veicināt vides aizsardzības pasākumus.

Tiesas sēdē K. Ketners papildus norādīja, ka valstij ir

neierobežota rīcības brīvība nodokļu noteikšanā. Tas nozīmējot,

ka likumdevējs var noteikt arī ļoti augstu nodokli kā fiskālu

barjeru. Nodoklis varot ietekmēt rīcību, proti, valsts ar nodokli

varot veicināt vai ierobežot konkrētas darbības. Tomēr nodokli

nedrīkstot pārvērst par īpašuma atņemšanu.

11. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Muitas un

nodokļu katedras docents, sertificēts nodokļu konsultants Dr.

oec. Māris Jurušs - uzskata, ka izskatāmajā lietā

jāvērtē, vai dabas resursu nodokļa apmērs ir samērīgs ar

izdevumiem, kas jāsedz, lai novērstu mazo HES darbības rezultātā

dabas resursiem nodarīto kaitējumu.

Īpašuma tiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Īpašuma

tiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - dabas resursu

aizsardzība. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs neesot

norādījis, kā tiks sasniegts ierobežojuma leģitīmais mērķis.

Apstrīdētās normas nedodot nodokļa maksātājam izvēles iespēju,

kāda tiekot dota dažu citu dabas resursu nodokļa objektu

gadījumā. Proti, neesot paredzēta iespēja izvēlēties - maksāt

nodokli vai veikt savas darbības rezultātā nodarītā kaitējuma

novēršanai nepieciešamos pasākumus. Tādējādi ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšana esot atkarīga vienīgi no valsts

rīcības ar dabas resursu nodokļa ieņēmumiem par konkrēto nodokļa

objektu.

No apstrīdētajām normām izrietot, ka katram dabas resursu

nodokļa maksātājam šā nodokļa maksājuma apmērs veidojas

atšķirīgi. Tomēr ievērojams nodokļa slogs, kas gulstas uz

atsevišķu indivīdu, nevarot būt par iemeslu šā nodokļa atcelšanai

vai nepiemērošanai. Turklāt saimnieciskās darbības ienākumi esot

atkarīgi no dažādiem faktoriem, tostarp katra indivīda spējām

organizēt savu saimniecisko darbību tā, lai neciestu

zaudējumus.

Tiesas sēdē M. Jurušs papildus norādīja, ka likumā, protams,

nav obligāti jāparedz nodokļa maksātājam iespēja izvēlēties -

maksāt nodokli vai novērst savas darbības kaitīgās sekas.

12. Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības

universitātes Lauku inženieru fakultātes Arhitektūras un

būvniecības katedras viesdocents Mg. sc. ing. Kārlis

Siļķe - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

105. pantam.

Hidromezglā elektroenerģijas ražošanai izmantotā ūdens

daudzuma aprēķina formula neesot korekta pret nodokļa maksātāju,

jo būtiskākais mainīgais šajā formulā esot ūdens kritums (līmeņu

starpība). Mazajām HES ūdens kritums esot ļoti atšķirīgs -

robežās no 1,5 līdz 15 metriem. Tas nozīmējot, ka, divām mazajām

HES saražojot vienādu elektroenerģijas daudzumu, tai

hidroelektrostacijai, kuras ūdens kritums ir 1,5 metri, par

elektroenerģijas ražošanai izmantoto ūdeni jāmaksā desmit reizes

lielāks nodoklis nekā otrai hidroelektrostacijai, kuras ūdens

kritums ir 15 metri.

Tiesas sēdē K. Siļķe papildus norādīja, ka grozījumu

Noteikumos Nr. 404 ietvertā formula esot pareiza, taču esot

nepareizi aprakstīts (izskaidrots) tajā iekļautais koeficients

0,002725. Lai panāktu taisnīgāku rezultātu, formula būtu

papildināma ar koeficientu, kas izlīdzinātu mazo HES ūdens

krituma jeb līmeņu starpības.

13. Pieaicinātā persona - grāmatas "Mazo HES

ierīkošanas iespējas Latvijā" autors Mg. sc. ing. Leons Magelis -

uzskata, ka dabas resursu nodokļa maksājuma aprēķināšana no

hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens daudzuma nav

pamatota.

Neesot pierādīts, ka mazo HES darbības rezultātā pasliktinātos

ūdens kvalitāte vai tiktu nodarīts kaitējums dabai. Ja šāds

apgalvojums tiktu pierādīts, tad dabas resursu nodokļa apmērs

būtu jārēķina tikai no faktiskā ūdens caurplūduma. Apstrīdētās

normas radot tādu situāciju, ka divām mazajām HES, kuras darbojas

netālu viena no otras uz vienas un tās pašas upes, bet ar dažādu

līmeņu starpību, ūdens caurplūdums var būt vienāds, bet

elektroenerģijas izstrādes apjoms var atšķirties vairāk nekā

divarpus reizes. Tas nozīmējot, ka hidroelektrostacija ar mazāku

līmeņu starpību saņems mazāku bruto ieņēmumu, bet samaksās

lielāku dabas resursu nodokli.

Tiesas sēdē L. Magelis papildus norādīja, ka taisnīgāk būtu

maksāt dabas resursu nodokli par ūdens faktisko caurplūdumu, kurā

neietilpst sanitārais caurplūdums, kas netiek izmantots

elektroenerģijas ražošanai.

14. Pieaicinātā persona - bijušais Eiropas

Komisijas speciālais padomnieks enerģijas jautājumos Juris

Ozoliņš - uzskata, ka taisnīgāk ir noteikt mazajām HES

izstrādātās elektroenerģijas daudzumam proporcionālu dabas

resursu nodokļa likmi, tomēr tad dabas resursu nodoklim būtu tāda

pati atskaites sistēma kā subsidētās elektroenerģijas

nodoklim.

Neesot daudz tādu saimnieciskās darbības veidu, kuri

neietekmētu vidi. Mazās HES piederot pie ilgtspējīgiem enerģijas

ieguves veidiem, bet arī ietekmējot vidi. Tomēr jautājums par to,

kā tieši mazās HES ar savu darbību ietekmē vidi, joprojām esot

strīdīgs. Likumdevējam esot jāizvēlas, vai atbalstīt

energodrošību un ilgtspējīgu attīstību vai mazināt ietekmi uz

vidi, vai arī atbalstīt atsevišķu sabiedrības grupu intereses.

Enerģijas, vides un uzņēmējdarbības ilgtspējības saskaņošana esot

paredzēta normatīvajos aktos, kas attiecas uz atjaunojamo

enerģiju. Viens no svarīgākajiem normatīvajiem aktiem šajā nozarē

esot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa

direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas

veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas

2001/77/EK un 2003/30/EK.

Izskatāmajā lietā svarīgākais esot process, kādā tika ieviests

pienākums maksāt dabas resursu nodokli par ūdens resursu

lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajās HES. Likumdevēja

argumenti par dabas resursu nodokļa nepieciešamību konkrētajā

gadījumā esot neprecīzi un neloģiski. Likumdevējs esot nepamatoti

atsaucies uz Ūdens struktūrdirektīvu, jo mazo HES ietekme uz vidi

neesot saistāma ar ūdens baseinu aizsardzību un dzeramā ūdens

kvalitātes nodrošināšanas principiem. Mazajās HES, tāpat kā

saules un vēja elektrostacijās, resursi netiekot lietoti vai

uzkrāti, ūdens netiekot arī pārveidots. Savukārt hidromezglā

elektroenerģijas ražošanai izmantotā ūdens daudzuma aprēķina

formula neesot samērīga ar mazo HES ienākumiem no tīklā nodotās

elektroenerģijas.

Tiesas sēdē J. Ozoliņš papildus norādīja, ka konkrētajā

gadījumā ar nodokli būtu apliekams ražošanas objekts, proti,

elektroenerģija. Caurplūdušā ūdens daudzuma aprēķini neesot

precīzi, tāpēc neesot korekti tos izmantot par pamatu dabas

resursu nodokļa maksājumiem.

Secinājumu

daļa

15. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam. Tiesas sēdē

Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J. Vaits norādīja,

ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Satversmes

tiesa ir arī norādījusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr

nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19.

punktu). No minētā izriet, ka apstrīdētajās normās noteiktais

regulējums, ciktāl tas paredz personai pienākumu maksāt dabas

resursu nodokli, ietilpst Satversmes 105. panta pirmā un trešā

teikuma tvērumā.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

16. Izskatāmajā lietā ir apstrīdētas vairākas DRNL un

Ministru kabineta noteikumu normas. Tāpēc ir nepieciešams

izvērtēt, vai visas apstrīdētās normas nosaka personai pienākumu

maksāt nodokli, proti, vai visas apstrīdētās normas ierobežo

personas īpašuma tiesības.

DRNL 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunkts

noteic, kura persona ir uzskatāma par dabas resursu nodokļa

maksātāju. Savukārt DRNL 19.1 pantā citastarp ir

noteikta par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai

mazajā HES maksājamā nodokļa likme. No apstrīdētajām DRNL normām

izriet personas pienākums maksāt dabas resursu nodokli par ūdens

resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajā HES. Tātad

šīs normas ierobežo personas īpašuma tiesības.

Savukārt grozījumi Noteikumos Nr. 404 nevis paredz pienākumu

maksāt dabas resursu nodokli, bet gan atbilstoši likumdevēja

pilnvarojumam nosaka kārtību, kādā aprēķināms hidrotehniskajai

būvei caurplūdušā ūdens apjoms, pamatojoties uz saražotās

elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības lietderības

koeficientu. Tomēr ne visas grozījumu Noteikumos Nr. 404 normas

ir saistītas ar caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību.

Piemēram, šo grozījumu 1.2. apakšpunkts redakcionāli precizē visā

Noteikumu Nr. 404 tekstā lietoto nozares ministrijas nosaukumu,

un tas nekādā ziņā nav saistīts ar hidrotehniskajai būvei

caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību. Arī Pieteikumu

iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J. Vaits tiesas sēdē

precizēja, ka Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības ierobežo tikai

tās grozījumu Noteikumos Nr. 404 normas, kuras attiecas uz dabas

resursu nodokļa aprēķināšanas kārtību. Tāpēc izskatāmās lietas

ietvaros Satversmes tiesa vērtēs grozījumu Noteikumos Nr. 404

atbilstību Satversmei tiktāl, ciktāl tie nosaka kārtību, kādā

aprēķināms hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens apjoms.

Grozījumi Noteikumos Nr. 404, ciktāl tie nosaka kārtību, kādā

aprēķināms hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens apjoms, paši

par sevi neuzliek personai pienākumu maksāt dabas resursu

nodokli. Proti, ja grozījumi Noteikumos Nr. 404 tiktu atzīti par

spēku zaudējušiem, personai tik un tā saglabātos DRNL noteiktais

pienākums maksāt nodokli. Tomēr grozījumu Noteikumos Nr. 404

normās ir ietverta kārtība, kādā tiek noteikts, cik liels dabas

resursu nodoklis personai jāmaksā. Tādējādi grozījumi Noteikumos

Nr. 404 ir cieši saistīti ar apstrīdētajām DRNL normām. Turklāt

no pieteikumiem un tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju sniegtajiem

paskaidrojumiem izriet, ka uz grozījumu Noteikumos Nr. 404

iespējamo neatbilstību Satversmei tiek attiecināti tādi paši

juridiskie argumenti kā uz apstrīdēto DRNL normu neatbilstību

Satversmei.

Līdz ar to gan apstrīdētās DRNL normas, gan grozījumi

Noteikumos Nr. 404, ciktāl tie nosaka hidrotehniskajai būvei

caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību, ir vērtējami kā

vienots regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt noteikta

apmēra dabas resursu nodokli par ūdens resursu lietošanu

elektroenerģijas ražošanai mazajā HES.

17. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

var ierobežot, ja ierobežojums ir attaisnojams. Lai noskaidrotu,

vai īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes

tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

18. Lai gan apstrīdētās DRNL normas un grozījumi

Noteikumos Nr. 404 vērtējami kā vienots regulējums, tomēr

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai katra no minētajām normām ir

pieņemta pienācīgā kārtībā.

Pirms tiek izvērtēts, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu, jāprecizē subjekts, kas nodokļu tiesību jomā

uzskatāms par likumdevēju. Atbilstoši Satversmes 64. pantam

likumdošanas tiesības pieder diviem subjektiem - Saeimai un

tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros. Savukārt

Satversmes 73. pantā ir norādīti jautājumi, kuri nevar tikt

nodoti tautas nobalsošanai. No minētā izriet, ka Satversme

ierobežo tautas kā likumdevēja darbību nodokļu jomā un tiktāl,

ciktāl valsts rīcība attiecībā uz nodokļiem ietilpst Satversmes

73. panta tvērumā, par vienīgo likumdevēju šajā jomā ir uzskatāma

Saeima.

18.1. Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai

apstrīdētās DRNL normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā.

Pieteikumu iesniedzējas apšauba to, ka likumdevējs ir tiesīgs

iekļaut budžeta likumprojektu paketē likumprojektu, kas paredz

jauna nodokļa ieviešanu. Proti, apšauba to, ka par likumprojektu,

kas groza valsts budžetu, var tikt atzīts tāds likumprojekts, kas

paredz jauna nodokļa ieviešanu. Pēc Pieteikumu iesniedzēju

ieskata, šāda jaunu nodokļu noteikšanas kārtība neatbilst Saeimas

kārtības ruļļa 87.1 panta jēgai un mērķim. Saeimas

pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka jautājums par to, vai

likumprojekts, kas paredz jauna nodokļa ieviešanu, virzāms

izskatīšanai budžeta likumprojektu paketē, ir politisks un

atkarīgs no likumdevēja gribas.

Apstrīdētās DRNL normas bija iekļautas DRNL grozījumu

projektā, kuru līdz ar pārējiem valsts budžeta paketes

likumprojektiem 2013. gada 1. oktobrī Saeimai iesniedza Ministru

kabinets. Saeima 2013. gada 17. oktobrī DRNL grozījumus pieņēma

pirmajā lasījumā un 2013. gada 6. novembrī - otrajā, galīgajā

lasījumā. DRNL grozījumi tika izsludināti 2013. gada 27. novembrī

un stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī.

Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima pati nosaka savu

iekšējo darbību un kārtību. Saeimas kārtības ruļļa

87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi

veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un

likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar

budžetu saistīti likumprojekti. Saeimas kārtības rullī noteiktā

kārtība, kādā izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu

un likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, atšķiras

no citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Tā kā valsts finanšu

līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un izdevumu

aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī

pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto

saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu

izlietojumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu paketes izskatīšanai

noteikto kārtību, Saeimai ir jāizvērtē arī tas, vai visi Ministru

kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst

Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem

kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst,

Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes. Turklāt

Saeima tā ir rīkojusies, izskatot 2014. gada valsts budžeta

likumprojektu paketi. Piemēram, Saeima 2013. gada 17. oktobra

sēdē no budžeta likumprojektu paketes izslēdza likumprojektu

"Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu"" (Nr.

925/Lp11) (sk. 11. Saeimas 2013. gada 17. oktobra sēdes

stenogrammu, pieejama:

http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/196, aplūkota

25.02.2015.).

DRNL grozījumi stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī. Apstrīdētās

DRNL normas ar 2014. gada 1. janvāri noteica pienākumu maksāt

dabas resursu nodokli. Tādējādi DRNL grozījumi attiecās uz

konkrēto saimniecisko gadu, un Saeima ir ievērojusi Saeimas

kārtības ruļļa 87.1 panta prasības.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto DRNL grozījumu

pieņemšanas procesā ir ignorētas to intereses un nav notikušas

diskusijas ar nozares pārstāvjiem (sk. pieteikumu lietas

materiālu 2. sēj. 13. lpp.).

No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas sēdēs, kurās tika izskatīts DRNL grozījumu

projekts, piedalījies arī nozares pārstāvis (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 3., 14., 16. lpp.). Ieinteresēto personu

līdzdalība normatīvā akta projekta izskatīšanas procesā var

sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un dažādu interešu

līdzsvarošanu, tomēr likumdevējam nav saistošs konkrētas personu

grupas viedoklis (sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Lai

gan normu adresātu viedokli būtu vēlams uzklausīt, tomēr nedz

Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka šādu

uzklausīšanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu

pieņemšanai. Tiesību normu adresātu viedoklis par šo normu

projektu nevar liegt Saeimai pieņemt lēmumus. Tādējādi nav pamata

atzīt, ka apstrīdētie DRNL grozījumi būtu pieņemti, neievērojot

Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteikto. Lietā nav strīda

par citiem DRNL grozījumu pieņemšanas vai izsludināšanas

aspektiem.

Līdz ar to secināms, ka DRNL grozījumi ir pieņemti un

izsludināti Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā.

18.2. Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 3. pantam ar valsts nodokļiem apliekamos objektus

un nodokļu likmes nosaka Saeima. DRNL 19.1 pants

nosaka ar nodokli apliekamo objektu un likmi, kā arī pilnvaro

Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā aprēķina hidrotehniskajai

būvei caurplūdušā ūdens apjomu, pamatojoties uz saražotās

elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības lietderības

koeficientu. Tātad likumdevējs noteica divus kritērijus, kas

Ministru kabinetam bija jāievēro, izstrādājot minēto kārtību.

Atbilstoši DRNL noteiktajam pilnvarojumam Ministru kabineta

uzdevums bija izstrādāt tādu kārtību, kas balstītos uz abiem

likumdevēja norādītajiem kritērijiem, atbilstu Satversmei un

likumiem un būtu vērsta uz DRNL 3. pantā noteikto mērķu

sasniegšanu.

Lietas dalībnieki nav apšaubījuši Ministru kabineta tiesības

noteikt kārtību, kādā aprēķina hidrotehniskajai būvei caurplūdušā

ūdens apjomu. Arī lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēts, ka

Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja doto

pilnvarojumu. No minētā secināms, ka Ministru kabinets, pieņemot

grozījumus Noteikumos Nr. 404, ir ievērojis likumdevēja

pilnvarojumu. Lietā nav strīda par citiem grozījumu Noteikumos

Nr. 404 pieņemšanas vai izsludināšanas aspektiem. Tādējādi

grozījumi Noteikumos Nr. 404 ir pieņemti un izsludināti Satversmē

noteiktajā kārtībā.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

19. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums noteikts, lai

līdzsvarotu sabiedrības ieinteresētību dzīvot labvēlīgā vidē un

saimniecisko attīstību. Proti, pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības nodrošināšana. Ministru kabinets atbildes rakstā ir

pievienojies Saeimas viedoklim par pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 99. lpp.).

Lai izskatāmajā lietā konstatētu, kāds ir pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis, jānoskaidro, kādēļ likumdevējs

konkrētajā gadījumā noteicis personai pienākumu maksāt dabas

resursu nodokli. Saskaņā ar DRNL 2. pantu dabas resursu nodokļa

mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu,

ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas

produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi

saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības

ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides

aizsardzības pasākumus. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja,

ka izskatāmajā gadījumā dabas resursu nodoklis noteikts pamatā

par ūdens kā resursa lietošanu. Proti, šā nodokļa maksāšanas

pienākums noteikts tādēļ, lai personas maksātu par ūdens kā

svarīga resursa lietošanu un šo resursu izlietotu pēc iespējas

efektīvāk. Savukārt pieaicinātās personas K. Ketners un M. Jurušs

tiesas sēdē pauda viedokli, ka kopumā nodoklis paredzēts gan par

ūdens kā resursa lietošanu, gan sakarā ar to, ka pēc ūdens

izplūšanas caur mazo HES hidroagregātiem ir mainījušās tā

īpašības, gan arī ievērojot mazo HES darbības ietekmi uz

vidi.

Vairākos Eiropas Savienības un starptautiskos dokumentos ir

uzsvērta ūdens kā resursa nozīme. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka Eiropas Savienības tiesību akti, ciktāl netiek skarti

Satversmes pamatprincipi, ir ņemami vērā, interpretējot

nacionālos normatīvos aktus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3.

punktu). Ūdens struktūrdirektīvas preambulas 1. apsvērumā

norādīts, ka pret ūdeni jāizturas kā pret mantojumu un tas ir

jāaizsargā. Turklāt no Ūdens struktūrdirektīvas 9. panta izriet

prasība Eiropas Savienības dalībvalstīm mudināt ūdens resursu

lietotājus šos resursus izmantot lietderīgi.

Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada konferences

par ilgtspējīgu attīstību noslēguma ziņojuma 119. punktā atzīta

ūdens kā resursa neatsveramā nozīme ilgtspējīgas attīstības

nodrošināšanā (sk.: Report of the United Nations Conference on

Sustainable Development. Rio de Janeiro, Brazil, 20 - 22 June

2012. United Nations: New York, 2012, p. 23, pieejams:

http://www.uncsd2012.org/content/documents/814UNCSD%20REPORT%20final%20revs.pdf,

aplūkots 25.02.2015.). Lai gan minētais dokuments pēc sava

statusa nav juridiski saistošs, tomēr tajā ietvertās atziņas

uzskatāmas par pietiekami autoritatīvām (sal. sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

16. punktu). No minētā izriet, ka par ūdens kā svarīga

resursa izmantošanu maksājams nodoklis var kalpot tādam mērķim kā

sabiedrības labklājības aizsardzība.

Turklāt jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis ir uzskatāms par

tā saucamo vides nodokli (sk. piemēram, Dr. oec. K. Ketnera

viedokli lietas materiālu 4. sēj. 28. lpp.). Vides

nodokļu sistēma tiek izmantota cenu koriģēšanai tādā veidā, lai

būtu nodrošināta videi draudzīga nodokļu maksātāju rīcība

(sk.: Milne J. E., Andersen M. S. [editors]. Handbook

of Research on Environmental Taxation. [B.v.]: Edward Elgar

Publishing, 2012, p. 15). Tātad vispārīgais mērķis, kura dēļ

likumdevējs noteicis pienākumu maksāt dabas resursu nodokli par

ūdens kā sabiedrībai svarīga resursa izmantošanu saimnieciskajā

darbībā, ir nodrošināt efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu

izmantošanu.

Vides nodokļiem nav tādas izteiktas fiskālās funkcijas kā,

piemēram, ienākuma nodokļiem, tomēr līdzekļus, kas iegūti no

dabas resursu nodokļa maksājumiem, var izmantot visai sabiedrībai

nozīmīgu projektu un pasākumu finansēšanai. Arī Satversmes tiesas

praksē atzīts, ka regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu,

ir jāvērtē kā ierobežojums, kas noteikts nodokļu tiesiskajās

attiecībās tādēļ, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību

budžetu veidošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). Nodokļi tiek

noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Apstrīdētās normas ir

vērstas ne vien uz efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu

izmantošanu, bet arī uz ienākumu nodrošināšanu valsts budžetā, un

savukārt šie ienākumi var tikt izmantoti citastarp arī vides

stāvokļa uzlabošanas pasākumu finansēšanai. Tādējādi

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību.

Līdz ar to pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības

aizsardzība.

20. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

Tā kā izskatāmās lietas ietvaros tiek vērtēta no nodokļa

maksāšanas pienākuma izrietoša īpašuma tiesību ierobežojuma

atbilstība Satversmei, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai

nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles

apjomu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību jomā

likumdevējam nevar izvirzīt tādus pašus nosacījumus kā, piemēram,

pilsonisko vai politisko tiesību aizsardzības un nodrošināšanas

jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. punktu). Valstij, nosakot

un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tajā ietilpst

tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu

kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā

regulējuma detaļas. Vērtējot likumdevēja rīcības brīvības robežas

attiecībā uz kāda nodokļa noteikšanu konkrētam objektam, jāņem

vērā, ka Satversme expressis verbis pilnvaro likumdevēju

pieņemt valsts budžetu, tātad noteikt valsts ieņēmumus un

izdevumus. Satversme pilnvaro likumdevēju īstenot tādu fiskālo

politiku, kas nodrošina valstij nepieciešamos ienākumus (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-25-01 10. punktu).

Tātad valstij ir jārūpējas par tās ilgtspējīgu attīstību,

citastarp arī tādā veidā, lai valsts budžetā vienmēr būtu valsts

funkciju pildīšanai nepieciešamie līdzekļi. Turklāt Satversmes

tiesa jau norādījusi, ka personas tiesības uz īpašumu nav

aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā pienākuma maksāt

pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2010-59-01 9. punktu).

Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka no Satversmes

105. panta izrietošās tiesības ir interpretējamas kopsakarā ar

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 7.1.

punktu). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT)

prakses izriet, ka lietas, kas saistītas ar nodokļu maksāšanas

pienākuma noteikšanu, lielākoties tiek vērtētas īpašuma

izmantošanas kontroles kontekstā (sk., piemēram: Sermet L. The

European Convention on Human Rights and property rights. Human

rights files, No. 11 rev. Strasbourg: Council of Europe

Publishing, 1999, p. 25). ECT praksē ir arī atzīts, ka

nodoklis pēc sava rakstura nedrīkst būt konfiscējošs (sk.,

piemēram, ECT 2013. gada 25. jūlija sprieduma lietā

"Khodorkovskiy and Lebedev v. Russia", pieteikumi Nr.

11082/06 un 13772/05, 870. punktu). Savukārt Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka, pārbaudot pamattiesību ierobežošanas tiesiskumu,

tā var vērtēt galvenokārt to, vai nodokļa maksājums nav

nesamērīgs slogs adresātam un vai nodokļu normatīvais regulējums

atbilst vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.

punktu). Tātad, izvērtējot, vai nodokļa maksājums nav

nesamērīgs slogs adresātam, citastarp jāapsver tas, vai

piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs.

Līdz ar to nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās

kontroles apjomu.

21. Papildus tam izskatāmajā lietā ir svarīgi, ka ar

apstrīdētajām normām nav ieviests pilnīgi jauns pienākums maksāt

dabas resursu nodokli, bet gan ir atcelts iepriekš jau diezgan

ilgi spēkā bijušais atbrīvojums no pienākuma maksāt dabas resursu

nodokli.

Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka vēsturiski

normatīvie akti paredzēja atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa

maksāšanas par ūdens resursu lietošanu hidroelektrostacijās kā

sākotnējo atbalstu mazajām HES, lai ļautu tām uzsākt savu darbību

(sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1.

sēj. 88. lpp.).

1995. gada 14. septembra likuma "Par dabas resursu

nodokli" 17.1 panta 2. punkts (2001. gada 20.

decembra likuma redakcijā) noteica: "Nodokli neaprēķina par:

[..] 2) ūdeņu lietošanu (caurplūdi) hidrotehniskajos un

zivsaimniecības objektos, arī hidroelektrostacijās,

ūdenskrātuvēs, zivju audzētavās un dīķsaimniecībās, izņemot ūdens

apjomus, kas ūdens lietošanas atļaujā noteikti patēriņam

ražošanas, saimnieciskajām un sadzīves vajadzībām." DRNL šis

atvieglojums tika saglabāts, 5. panta 2. punktā (2005. gada 15.

decembra likuma redakcijā) nosakot, ka nodokli nemaksā par ūdeņu

lietošanu (caurplūdi) hidrotehniskajos un zivsaimniecības

objektos, arī hidroelektrostacijās. Šāds regulējums bija spēkā

līdz DRNL grozījumu spēkā stāšanās dienai. Arī Ūdens

apsaimniekošanas likuma 17. panta pirmā daļa no tās pieņemšanas

2002. gada 12. septembrī līdz 2013. gada 6. novembra grozījumu

spēkā stāšanās dienai noteica, ka fiziskās un juridiskās personas

bez maksas lieto caurtekošos ūdeņus hidroelektroenerģijas

ražošanai.

No minētajām tiesību normām, nedz arī diskusijām, kas

risinājušās šo normu izskatīšanas laikā Saeimas sēdēs, nav

iespējams konstatēt, ka atbrīvojums no dabas resursu nodokļa

konkrētajā gadījumā bijis iecerēts kā sākotnējais atbalsts

mazajām HES. Tomēr ar šāda atbrīvojuma ietveršanu tiesību normās

likumdevējs attiecībā uz ūdens lietošanu hidroenerģijas ražošanai

bija noteicis mazajām HES labvēlīgāku nodokļa režīmu.

Nodokļu tiesībās ir pazīstami divi jēdzieni - nodokļa

atvieglojums un atbrīvojums no nodokļa. Salīdzinājumā ar nodokļa

atvieglojumu atbrīvojums no nodokļa ir personai labvēlīgāks

nodokļa regulējums, jo normatīvajos aktos tiek precīzi noteikti

gadījumi, kad personām nodoklis vispār nav jāmaksā. Piemēram,

DRNL 2. nodaļā ir detalizēti reglamentēts, par kādām darbībām

(darbības veidiem) vai kādas personas nemaksā dabas resursu

nodokli. Visas šajā nodaļā minētās darbības (vai darbības veidi)

ir saistītas ar dabas resursu vai videi kaitīgu preču izmantošanu

vai noteikta piesārņojuma radīšanu. Tātad pēc būtības jebkura

darbība, par ko pašlaik nav jāmaksā nodoklis, ir tāda, ka tās

veicējam varētu paredzēt dabas resursu nodokļa maksāšanas

pienākumu. Tomēr likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību,

šajos gadījumos ir noteicis atbrīvojumu no nodokļa.

Satversmes tiesas praksē attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem

ir atzīts, ka personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa

atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas

prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā

personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz

īpašumu tiek noteikti ierobežojumi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

10.1. punktu). Savukārt gadījumos, kad personas ar

normatīvajiem aktiem ir ilgstoši atbrīvotas no pienākuma maksāt

nodokli, tām nav tiesību paļauties uz to, ka šāds regulējums

paliks nemainīgs un tām nekad nebūs jāmaksā attiecīgais nodoklis,

- tieši tāpat kā gadījumā, kad likumdevējs nosaka jauna nodokļa

maksāšanas pienākumu.

22. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka īpašuma tiesību

ierobežojums nav samērīgs, jo tām Pieteikumu iesniedzējām, kas

saražoto elektroenerģiju pārdod obligātā iepirkuma ietvaros, ir

pienākums maksāt arī subsidētās elektroenerģijas nodokli (sk.,

piemēram, pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.).

Tomēr Pieteikumu iesniedzējas nav izvirzījušas tādus argumentus,

kas ļautu secināt, ka dabas resursu nodoklis pēc sava rakstura ir

konfiscējošs. Arī no lietas materiāliem nav gūstams

apstiprinājums tam, ka izskatāmajā lietā dabas resursu nodokli

varētu atzīt par konfiscējošu.

Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs

adresātam, jāņem vērā, ka ikviens nodoklis ir likumdevēja

īstenotās nodokļu politikas sastāvdaļa un parasti ikvienai

personai ir pienākums maksāt vairākus nodokļus. Katram nodoklim

ir atšķirīgi mērķi, objekti, likme, aprēķināšanas un piemērošanas

kārtība. Arī katra Pieteikuma iesniedzēja vienlaikus maksā

vairākus nodokļus. Turklāt dažādu nodokļu maksāšanas pienākums un

tā radītā finansiālā ietekme atšķiras atkarībā no Pieteikumu

iesniedzēju tiesiskā statusa (piemēram, individuālais komersants,

zemnieku saimniecība vai kapitālsabiedrība), darbības veidiem,

līgumiskajām saistībām un citiem apstākļiem.

Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu izvērtēt

tikai viena konkrēta nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstību

Satversmei. Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J.

Vaits tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikumu iesniedzējas atrodas

dažādos apstākļos. Dažas Pieteikumu iesniedzējas visu saražoto

elektroenerģiju pārdod obligātā iepirkuma ietvaros, citas -

brīvajā tirgū vai arī daļu saražotās elektroenerģijas pārdod

brīvajā tirgū un daļu - obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi

izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav jāvērtē visu Pieteikumu

iesniedzējām piemēroto nodokļu sloga samērīgums, jo tas nozīmētu

pārvērtēt dažādu nozaru nodokļu politiku un tas nav Satversmes

tiesas uzdevums.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs tikai ar ūdens resursu

lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajā HES saistītā dabas

resursu nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstību Satversmei,

neskarot citu nodokļu maksāšanas pienākuma radītos īpašuma

tiesību ierobežojumus.

23. No lietas faktiskajiem apstākļiem un Pieteikumu

iesniedzēju sniegtā juridiskā pamatojuma izriet, ka izskatāmajā

lietā, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību vispārējiem tiesību

principiem, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots

samērīguma princips. Lai noskaidrotu, vai pamattiesību

ierobežojums atbilst samērīguma principam, Satversmes tiesa

parasti izvērtē, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai; vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par personai

nodarītajiem zaudējumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13.

punktu).

24. Pieteikumu iesniedzējas un atsevišķas pieaicinātās

personas ir izteikušas šaubas par to, vai apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

24.1. Satversmes tiesa piekrīt nodokļu tiesību

literatūrā izteiktajai atziņai, ka nodokļu tiesību normām jābūt

ne tikai tiesiski nevainojamām, bet arī ekonomiski pamatotām

(sk.: Lazdiņš J. Ievads nodokļu tiesībās. Jurista Vārds, 2006.

gada 10. oktobris, Nr. 40, 2. lpp.). Turklāt nodokļu

regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu).

Satversmes tiesa nevar pārbaudīt, vai likumdevēja lietotie

līdzekļi atbilst ekonomikas zinātnē atzītajam. Tomēr, lai

secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais

pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa

sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevēja

lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots

ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Proti, vai nodokļa

maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa aprēķina

princips nav noteikts patvaļīgi, un vai nodokļa aprēķināšanas

kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa

maksājumu.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām dabas resursu nodoklis

attiecas uz visām mazajām HES, un tas jāmaksā par ūdens resursu

lietošanu elektroenerģijas ražošanai. Grozījumu Noteikumos Nr.

404 ietvertā caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtība,

ievērojot likumdevēja pilnvarojumu, ir noteikta, pamatojoties uz

saražotās elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības

lietderības koeficientu. Tas nozīmē, ka aprēķinam izmantotie

kritēriji attiecas uz mazajās HES notiekošo elektroenerģijas

ražošanas procesu. Tātad izraudzītajam nodokļa aprēķina principam

ir saprātīgs izskaidrojums.

Satversmes tiesai iesniegtajos rakstveida viedokļos

pieaicinātās personas K. Siļķe un L. Magelis apšaubīja Ministru

kabineta izstrādātās formulas pareizību un piemērotību dabas

resursu nodokļa aprēķināšanai (sk. pieaicināto personu

viedokļus lietas materiālu 4. sēj. 13., 31. - 33.

lpp.). K. Siļķe arī norādīja, ka Ministru kabinets pieļāvis

kļūdu formulas koeficienta 0,002725 skaidrojumā. Tomēr tiesas

sēdē K. Siļķe atzina, ka minētā neprecizitāte pēc būtības

neietekmē caurplūdušā ūdens apjoma aprēķinu. Formula, ko nosaka

grozījumi Noteikumos Nr. 404, esot vispārzināma hidraulikas un

hidrotehnikas formula. Tātad pēc šīs formulas ir iespējams

matemātiski pareizi aprēķināt hidrotehniskajai būvei caurplūdušā

ūdens apjomu.

Papildus tam atzīmējams, ka gan konkrētais dabas resursu

nodokļa objekts, gan caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas

formula ir izraudzīti ar mērķi veicināt efektīvāku ūdens resursu

izmantošanu. Ministru kabinets papildu paskaidrojumos Satversmes

tiesai norādījis, ka hidroelektrostacijas ar mazu ūdens kritumu

ir mazāk efektīvas, jo vienas kilovatstundas elektroenerģijas

saražošanai izmanto vairāk ūdens nekā hidroelektrostacijas ar

lielāku ūdens kritumu (sk. Ministru kabineta papildu

paskaidrojumus lietas materiālu 4. sēj. 71. lpp.). No minētā

izriet, ka mazāks dabas resursu nodoklis jāmaksā tai personai,

kuras mazajai HES ūdens kritums vai hidromezgla lietderības

koeficients ir lielāks.

Tātad konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai izraudzītajiem līdzekļiem ir saprātīgs

izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem.

24.2. Saskaņā ar DRNL 28. panta ceturto daļu nodokļa

maksājumus par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai

mazajā HES ieskaita valsts pamatbudžetā.

Tiesībsargs uzskata, ka dabas resursu nodokļa ieņēmumu

izmantošanas efektivitāte esot apšaubāma, jo tie netiekot

ieskaitīti to pašvaldību budžetos, kuru teritorijā darbojas mazās

HES, un izmantoti, lai konkrētajā teritorijā novērstu to radīto

ietekmi uz vidi (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 4.

sēj. 68. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norādījis, ka

Latvijā uzkrāta ilggadēja pieredze dabas resursu nodokļa ieņēmumu

apsaimniekošanā. No valsts budžeta tiekot piešķirta dotācija

programmai "Latvijas vides aizsardzības fonds" un daļa

no minētajam fondam piešķirtajiem līdzekļiem novirzīta mazo HES

darbības izvērtēšanai, efektivitātes palielināšanai un negatīvās

ietekmes uz vidi samazināšanai (sk. Ministru kabineta papildu

paskaidrojumus lietas materiālu 4. sēj. 75. lpp.).

Nav šaubu, ka dabas resursu nodoklis nodrošina ieņēmumus

valsts budžetā. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka no

Satversmes neizriet likumdevēja pienākums ar konkrēta nodokļa

ieņēmumiem segt izdevumus tikai noteiktās jomās (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

2011-11-01 13. punktu). Izskatāmajā gadījumā ar dabas resursu

nodokļa ieņēmumiem ir iespējams finansēt dažādus sociālos un

ekonomiskos pasākumus, kas vērsti uz sabiedrības labklājības

aizsardzību, tostarp arī vides jomā īstenojamus projektus.

Tādējādi secināms, ka likumdevēja

lietotie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

25. No tiesas sēdē lietas dalībnieku sniegtajiem

paskaidrojumiem un pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka par

saudzējošākiem līdzekļiem konkrētajā gadījumā varētu uzskatīt

mazāku nodokļa likmi, citādu nodokļa aprēķina principu vai tādu

caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas formulu, kurā būtu

iekļauts koeficients, kas izlīdzinātu mazo HES ūdens krituma

atšķirības.

25.1. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka Saeima pirmajā lasījumā

atbalstīja sākotnēji iesniegto DRNL grozījumu projekta redakciju.

Otrajam lasījumam tika iesniegti Saeimas deputātu U. Auguļa un J.

Tutina priekšlikumi saglabāt atbrīvojumu no nodokļa maksāšanas

par ūdens resursu lietošanu un Ministru kabineta priekšlikums,

kurā piedāvāta citāda nodokļa maksājuma aprēķināšanas kārtība un

cita, samazināta nodokļa likme (sk. lietas materiālu 3. sēj.

156., 163. lpp.). Saeima otrajā lasījumā, atsevišķi balsojot,

noraidīja priekšlikumus par atbrīvojuma saglabāšanu un atbalstīja

Ministru kabineta iesniegto priekšlikumu (sk. 11. Saeimas

2013. gada 6. novembra ārkārtas sēdes stenogrammu, pieejama:

http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/202, aplūkota

25.02.2015.). Tātad likumdevējs ir vērtējis iespēju saglabāt

atbrīvojumu no nodokļa un nepieciešamību to atcelt. Līdz ar to

likumdevējs ir apsvēris gan apstrīdētajās DRNL normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma pamatotību, gan apstrīdēto DRNL normu

alternatīvas.

25.2. Satversmes tiesa uzsver, ka, vērtējot to, vai

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu). Turklāt īpaši tad, kad tiek analizēts, vai

nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai,

Satversmes tiesai jāievēro izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu

tiesību daba (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu).

Kā jau norādīts iepriekš, dabas resursu nodoklis ir uzskatāms

par vides nodokli. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu

likumi pilda arī regulējošo funkciju, proti, sabalansē valsts un

nodokļu maksātāju intereses, kā arī ietekmē nodokļu maksātāju

rīcību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu). Tātad likumdevējs,

izmantojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas noteikšanā, ir

tiesīgs ar dabas resursu nodokli atbalstīt vai ierobežot kāda

konkrēta saimnieciskās darbības veida, tehnoloģijas vai resursa

izmantošanu, tādējādi rūpējoties par ilgtspējīgu valsts

attīstību. Proti, likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī tādus

līdzekļus noteiktā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kuri var ietekmēt

personas interesi pievērsties konkrētiem saimnieciskās darbības

veidiem vai izmantot konkrētas tehnoloģijas savā saimnieciskajā

darbībā. Citastarp likumdevējs ar nodokļa palīdzību var

palielināt attiecīgās saimnieciskās darbības izmaksas un tādējādi

ierobežot ienākumu apmēru, kuru persona paredzējusi iegūt no

attiecīgās darbības.

Tātad, ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir

nolēmis ieviest nodokli ar regulējošu funkciju, par saudzējošāku

līdzekli nevar atzīt šāda nodokļa neesamību. Tādā gadījumā, tāpat

kā izskatāmajā lietā, likumdevējs ar pamattiesību ierobežojumu

vēlas sasniegt divus mērķus - konkrētā veidā ietekmēt personas

rīcību un nodrošināt ienākumus valsts budžetā. Tas nozīmē, ka

dabas resursu nodokļa maksāšanas pienākuma neesamība neļautu

sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā

pašā kvalitātē.

Ja Satversmes tiesa konstatējusi, ka likumdevēja izraudzītajam

nodokļa aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas

pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, un

likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas, tad

Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka likumdevējam jāizvēlas

citāda nodokļa likme, cits nodokļa aprēķina princips vai nodokļa

aprēķināšanas formulā jāiekļauj citi elementi. Arī ECT, izskatot

lietas par personu cilvēktiesību ierobežojumiem saistībā ar

nodokļa maksāšanas pienākumu, nevērtē valstu izvēli nodokļu jomā,

ja vien šādai izvēlei netrūkst saprātīga pamata (sk.,

piemēram, ECT 2013. gada 4. jūlija sprieduma lietā "R.Sz. v.

Hungary", pieteikums Nr. 41838/11, 48. punktu).

Izskatāmajā lietā ir konstatēts, ka likumdevējs apsvēris

apstrīdēto normu alternatīvas, un ir gūta pārliecība, ka nodokļa

aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar

objektīviem un racionāliem apsvērumiem.

Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

26. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka dabas resursu

nodokļa radītais slogs nav samērīgs un sabiedrības ieguvums nav

lielāks par to tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Pieteikumu iesniedzējas, vēršoties Satversmes tiesā, arī

prognozēja, ka DRNL grozījumu dēļ lielākā daļa attiecīgajā nozarē

funkcionējošo uzņēmumu līdz 2014. gada beigām kļūs

maksātnespējīgi (sk. pieteikumu lietas materiālu 2.

sēj. 29. - 30. lpp.). Tomēr tiesas sēdē Pieteikumu

iesniedzēju pārstāvji norādīja, ka viņiem nav zināmi gadījumi,

kad dabas resursu nodokļa maksāšanas pienākuma dēļ būtu

ierosināts kāda attiecīgās nozares uzņēmuma maksātnespējas

process vai kāds uzņēmums būtu izbeidzis elektroenerģijas

ražošanu mazajā HES. MHEA pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē

norādīja, ka šā nodokļa faktiskā ietekme uz konkrētiem nozarē

strādājošiem uzņēmumiem ievērojami atšķiras, jo ir atkarīga no

dažādiem faktoriem.

Izskatāmajā lietā, vērtējot labumu, ko sabiedrība iegūst no

apstrīdētajām normām, jāņem vērā ieguvums no mazo HES darbības.

Pieaicinātā persona J. Ozoliņš norādīja, ka 2013. gadā Latvijā

darbojās 146 mazās HES, no kurām tika iepirkti 59 miljoni

kilovatstundu enerģijas. Mazo HES devums valsts patēriņa bilancē

esot atbilstošs to tehniskajām iespējām (sk. J. Ozoliņa

viedokli lietas materiālu 4. sēj. 59. lpp.). MHEA

pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka mazo HES devums

valsts energoapgādē ir aptuveni 1 līdz 1,5 procenti. Satversmes

tiesa atzīst, ka mazās HES dod pienesumu valsts energoapgādē un

enerģētiskās neatkarības stiprināšanā. Turklāt mazās HES ražo

elektroenerģiju no atjaunojamiem resursiem, kas ir pieskaitāmi

pie videi labvēlīgiem energoresursiem.

Valsts, nosakot pienākumu maksāt dabas resursu nodokli par

ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai, ir centusies

padarīt mazo HES darbību vēl efektīvāku un videi draudzīgāku,

proti, iespēju robežās veicināt modernāku tehnoloģiju ieviešanu

mazo HES darbībā, kā arī apzināt mazo HES ietekmi uz vidi. Tas

nozīmē, ka sabiedrība papildus tam labumam, kas tiek gūts no

elektroenerģijas ražošanas mazajās HES, gūst labumu no

efektīvākas mazo HES darbības un tādējādi kopumā tiek veicināta

sabiedrības labklājība.

Kā jau noskaidrots iepriekš, konkrētajā gadījumā dabas resursu

nodoklim ir regulējoša funkcija. Tātad personai - nodokļa

maksātājam - ir iespēja pielāgot un plānot savu rīcību tā, lai

mazinātu iespējamās negatīvās sekas, kas radītas ar nodokļa

maksāšanas pienākumu.

Turklāt apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu

nodrošināšanu valsts budžetā. Tas nozīmē, ka sabiedrības ieguvums

- iepretim atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumam - ir

ne tikai efektīvāka mazo HES darbība, bet arī sabiedrības

labklājības aizsardzībai izmantojami valsts budžeta līdzekļi.

Tādējādi labums, ko sabiedrība

iegūst no apstrīdētajām normām, ir lielāks par personas tiesībām

un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu un apstrīdētās

normas atbilst samērīguma principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Dabas resursu nodokļa

likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunktu

un 19.1 pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 105. pantam.

2. Atzīt Ministru kabineta 2014.

gada 14. janvāra noteikumus Nr. 27 "Grozījumi Ministru

kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas

resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība,

kādā izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju"" par

atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2015. gada 25. martā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš