105. punktsparedzot gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

paredzot gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

1gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

2tiesības.

3Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums esot noteikts

4ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Nedz Satversme, nedz

5Saeimas kārtības rullis nenosakot par obligātu priekšnoteikumu

6tiesību normu pieņemšanai konsultācijas ar iespējamiem šo normu

7adresātiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra

8direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai

9ūdens resursu politikas jomā (turpmāk - Ūdens struktūrdirektīva)

10prasot, lai ūdens lietotāji segtu ūdenssaimniecības pakalpojumu

11izmaksas. Latvijai esot jāizveido mehānisms, kas nodrošinātu to,

12ka ūdens lietotāji sedz visas ar šā resursa izmantošanu saistītās

13izmaksas, nevis tikai saimnieciskās darbības rezultātā nodarītos

14zaudējumus zivju resursiem. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam

15esot leģitīms mērķis - nodrošināt citu cilvēku tiesības un

16sabiedrības labklājību.

17Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti īpašuma tiesību

18ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Dabas resursu nodoklis

19esot piemērots un leģitīms mehānisms tādiem finansējuma

20nodrošināšanas pasākumiem, kuru mērķis ir mazināt ietekmi uz

21vidi. Turklāt tas esot vērtējams kopsakarā ar Satversmes 115.

22pantu. Citi, indivīda tiesības saudzējošāki līdzekļi nepastāvot,

23bet izraudzītais tiesiskais regulējums līdzsvarojot sabiedrības

24un indivīda intereses vides aizsardzības jomā.

25Saeima nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka dabas

26resursu nodokļa apmērs konkrētajā situācijā nav samērīgs.

27Sākotnēji DRNL grozījumu projektā bijis plānots mazajām HES

28piemērot nodokļa likmi 0,018 euro/kWh. Tomēr, ievērojot

29arī plānoto subsidētās elektroenerģijas nodokli, dabas resursu

30nodokļa likme padarīta atkarīga no hidrotehniskajai būvei

31caurplūdušā ūdens daudzuma. Kārtību, kādā aprēķina minēto ūdens

32daudzumu, nosakot Ministru kabinets, pamatojoties uz saražotās

33elektroenerģijas apjomu un hidromezgla darbības lietderības

34koeficientu. Šāds aprēķins gan esot sarežģītāks, tomēr korektāks

35pret nodokļa maksātāju, jo maksāt vajagot tikai par to ūdens

36resursu apjomu, kas tiek izmantots elektroenerģijas

37ražošanai.

38Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis M. Brencis papildus norādīja, ka

39likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu noteikšanā.

40Apstrīdētās DRNL normas stimulējot personas racionālāk izmantot

41ūdens resursus. Dabas resursu nodokļa aprēķins esot balstīts uz

42ideju - jo efektīvāk ūdens tiek izmantots, jo mazāki dabas

43resursu nodokļa maksājumi.

445. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

45Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

46Satversmes 105. pantam.

47Lieta Satversmes tiesā ierosināta par apstrīdēto normu

48atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr pēc būtības esot

49jāvērtē to atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim

50teikumiem. Ministru kabinets piekrīt tam, ka nodokļa maksāšanas

51pienākums nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu. Tomēr valstij

52nodokļu jomā esot liela rīcības brīvība un valsts tiesības

53noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu pašas par sevi neaizskarot

54personas pamattiesības.

55Esot jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis atšķirībā no citiem

56nodokļiem nav vērtējams kā fiskālais instruments, bet tam ir citi

57konkrēti mērķi. Šā nodokļa piemērošana esot balstīta uz

58starptautiski izmantotiem un arī nacionālajos normatīvajos aktos

59nostiprinātiem principiem - principu "piesārņotājs

60maksā" un ražotāju atbildības principu. Līdz DRNL grozījumu

61pieņemšanai mazās HES neko neesot maksājušas par ūdens resursu

62izmantošanu un tāpēc arī neesot bijušas motivētas dabas resursus

63izmantot saudzīgi. Turklāt Latvijai esot jāņem vērā prasības, kas

64izriet no Ūdens struktūrdirektīvas, tostarp prasība nodrošināt

65tādu ūdens cenu politiku, kas stimulē ūdens resursu lietotājus

66šos resursus izmantot lietderīgi.

67Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums esot

68noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Ar apstrīdētajām

69normām valsts vēloties līdzsvarot sabiedrības ieinteresētību

70dzīvot labvēlīgā vidē ar saimnieciskās attīstības veicināšanu.

71Dabas resursu nodoklim esot jānodrošina pilnīga ūdens resursu

72izmantošanas izmaksu segšana. Nepastāvot arī saudzējošāki

73līdzekļi, un neesot iespējams noteikt citu dabas resursu nodokļa

74likmi, jo ar apstrīdētajām normām esot līdzsvarotas sabiedrības

75un indivīda intereses vides aizsardzības jomā.

76DRNL grozījumu projekta sākotnējā redakcija nolūkā vienkāršot

77nodokļa aprēķinu paredzējusi nodokļa likmi noteikt kā fiksētu

78procentu no pastāvošās elektroenerģijas iepirkuma cenas. Tomēr

79likumprojekta izskatīšanas gaitā izraudzīta samērīgāka pieeja

80nodokļa aprēķināšanai, proti, formula, pēc kuras katra mazā HES

81var individuāli aprēķināt nodokļa maksājumu. Formula esot

82izstrādāta sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes

83Lauku inženieru fakultātes pasniedzējiem un vērsta uz dabas

84resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu un vidi saudzējošu

85tehnoloģiju ieviešanu. Dabas resursu nodoklis neesot saistīts ar

86obligātā iepirkuma cenām un ar to, vai saražotā elektroenerģija

87tiek pārdota obligātā iepirkuma ietvaros vai izmantota pašu mazo

88HES vajadzībām.

89Papildu paskaidrojumos Ministru kabinets pauž viedokli, ka

90mazo HES videi nodarītā kaitējuma apmērs esot netieši saistīts ar

91hidroelektrostacijas ūdens krituma augstumu, jo to darbības

92rezultātā mainoties skābekļa režīms un ūdens temperatūra,

93notiekot sedimentācijas process ūdenskrātuvē un gultnes erozija

94straujteces posmos.

95Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve R. Vesere papildus

96norādīja, ka neesot pamatoti Pieteikumu iesniedzēju iebildumi par

97nodokļa pārsteidzīgu ieviešanu. Kopš 2010. gada, kad izstrādāti

98upju baseinu apsaimniekošanas plāni, risinājušās diskusijas par

99nepieciešamību noteikt dabas resursu nodokli par ūdens lietošanu

100mazajās HES. Savukārt 2013. gadā izstrādāts attiecīgā regulējuma

101projekts.

1026. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

103tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

104normas neatbilst Satversmes 105. pantam.

105Pieteikumu iesniedzējām ar apstrīdētajām normām noteiktais

106pienākums maksāt dabas resursu nodokli esot uzskatāms par to

107īpašuma tiesību ierobežojumu. Tomēr izskatāmajā lietā neesot

108strīda par to, vai minētais ierobežojums ir pieņemts pienācīgā

109kārtībā, proti, ar likumu. DRNL definētais dabas resursu nodokļa

110mērķis - finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus -

111esot atzīstams par leģitīmu. Apstrīdēto normu samērīgums esot

112jāvērtē citastarp arī kopsakarā ar Ūdens apsaimniekošanas likuma

11317. panta otrajā daļā ietvertajiem kritērijiem, kuri jāņem vērā,

114nosakot dabas resursu nodokli.

115Pieteikumu iesniedzēju norādītais dabas resursu nodokļa slogs,

116kas atsevišķos gadījumos varot pārsniegt 50 procentus no mazo HES

117bruto ieņēmumiem, neesot samērīgs. Tiesībsargam esot šaubas par

118to, vai dabas resursu nodokļa maksājuma apmērs un šā nodokļa

119piemērošanas sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas ir

120izvērtētas atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 17. panta

121otrās daļas 4. punktam. Turklāt konkrētajā gadījumā esot

122apšaubāma arī dabas resursu nodokļa ieņēmumu izmantošanas

123efektivitāte.

124Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Inga Peimane

125papildus norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

126pamattiesību ierobežojuma neatbilstība samērīguma principam

127izpaužoties galvenokārt tādējādi, ka no dabas resursu nodokļa

128maksājumiem iegūtie līdzekļi nenonāk to pašvaldību budžetos, kuru

129teritorijā radīts kaitējums videi.

1307. Pieaicinātā persona - Mazās Hidroenerģētikas

131Asociācija (turpmāk - MHEA) - uzskata, ka apstrīdētās normas

132neatbilst Satversmes 105. pantam.

133Ministru kabineta norādītie dabas resursu nodokļa noteikšanas

134mērķi netiekot sasniegti. MHEA nepiekrīt apgalvojumam, ka mazās

135HES nodara kaitējumu videi. Elektroenerģijas ražošana

136hidroelektrostacijās pasaulē esot atzīta par vienu no videi

137draudzīgākajiem enerģijas ražošanas veidiem. Turklāt mazo HES

138darbība nodrošinot ūdeni piesārņojošo produktu savākšanu un

139utilizāciju (šie produkti uzkrājoties pie elektrostacijām), kā

140arī ūdens bagātināšanu ar skābekli. Likumdevējs, pieņemot

141apstrīdētās normas, neesot vērtējis to sociālās, ekoloģiskās un

142ekonomiskās sekas, kā arī skartā reģiona ģeogrāfiskos un

143klimatiskos apstākļus. DRNL grozījumu izstrādes laikā Ministru

144kabinets esot pārkāpis vienlīdzības principu, jo vērtēts tikai

145Latvijas Makšķernieku asociācijas izteiktais viedoklis, bet

146skartās nozares pārstāvju, tostarp MHEA, viedoklis neesot

147uzklausīts.

148Neesot pamatota Saeimas un Ministru kabineta atsauce uz Ūdens

149struktūrdirektīvu, jo tajā ietvertais regulējums attiecoties uz

150ūdens kvalitāti un piesārņojumu, nevis uz tādu ūdens resursu

151izmantošanu, kas nemaina ūdens stāvokli. Pretēji Ministru

152kabineta apgalvojumam, neesot pierādījumu tam, ka

153elektroenerģijas ražošanai lietotais ūdens dabā atgrieztos

154mainītā veidā. Turklāt pat tādā gadījumā, ja Ūdens

155struktūrdirektīva būtu piemērojama, neesot tādu ūdens lietošanas

156izmaksu, kuras jau nesedzot mazās HES. Mazajām HES ar vairākiem

157normatīvajiem aktiem esot noteikti arī pienākumi uzturēt

158hidrobūves, stiprināt krastus, segt ūdenskrātuvju ekspluatācijas

159izdevumus.

160Pēc MHEA ieskata, formula, kas izmantojama elektroenerģijas

161ražošanai izmantotā ūdens daudzuma aprēķināšanai, neveicina

162efektīvāku tehnoloģiju ieviešanu, jo dabas resursu nodokļa

163maksājuma samazinājumu varot panākt tikai paaugstinot ūdens

164kritumu, bet tas ar normatīvajiem aktiem esot aizliegts.

165Tiesas sēdē MHEA pilnvarotais pārstāvis Jānis Irbe papildus

166norādīja, ka izskatāmajā lietā, izvērtējot apstrīdēto normu

167atbilstību Satversmei, nav pamata analizēt mazo HES nozarei

168pieejamo valsts atbalstu. Jebkurš valsts atbalsts esot terminēts,

169un tiesības uz to varot tikt atņemtas, savukārt dabas resursu

170nodoklis jāmaksā visām mazajām HES un tas neesot terminēts. Tāpēc

171vērtēt nodokļa maksājumu samērīgumu varot tikai kopsakarā ar

172brīvajā tirgū pārdotās elektroenerģijas cenu.

1738. Pieaicinātā persona - Latvijas Makšķernieku

174asociācija (turpmāk - Makšķernieku asociācija) - uzskata, ka

175apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam.

176Apstrīdēto normu pieņemšana bijusi pamatota un valsts

177interesēm atbilstoša, to esot atbalstījusi arī Vides konsultatīvā

178padome. Vairums Latvijā un pasaulē veikto pētījumu norādot uz

179mazo HES negatīvo ietekmi uz vidi, piemēram, uz ūdens

180nepietiekamību upēs, mainītu ūdens ekoloģisko līdzsvaru, upju

181straujteču posmu applūdināšanu, ekoloģiski jutīgo zivju sugu

182biotopu iznīcināšanu.

183Pasaulē tiekot meklēti risinājumi, kā mazināt

184hidroelektrostaciju darbības rezultātā videi nodarīto kaitējumu.

185Taču Latvijā neviens normatīvais akts neparedzot mazo HES

186darbības rezultātā nodarītā kaitējuma apmēra noteikšanu, šā

187kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu. Valsts vides dienesta

188sniegtā informācija liecinot, ka vismaz 80 procenti no visām

189mazajām HES darbojas ūdens uzkrāšanas režīmā. Proti, turbīnu

190darbināšanai tiekot izmantota tikai daļa no uzkrātā ūdens apjoma,

191bet pārējā daļa paliekot rezervē. Mazās HES maksājot nodokli

192tikai par turbīnu darbināšanai izlietoto ūdeni, bet ne par

193uzkrātā ūdens apjomu. Valstij esot tiesības nodokli piemērot arī

194uzkrātajam ūdens apjomam, jo gan tad, kad ūdens tiek lietots, gan

195tad, kad tas tiek uzkrāts, ūdens līmenis upē svārstoties un šīs

196svārstības negatīvi ietekmējot vidi.

197Tiesas sēdē Makšķernieku asociācijas valdes priekšsēdētājs

198Alvis Birkovs papildus norādīja, ka mazo HES darbība ietekmē ne

199tikai to upi, uz kuras ir hidroelektrostacija, bet gan veselu

200ekosistēmu un upes sateces baseinu. Ar dabas resursu nodokļa

201maksājumu mazās HES tiekot ieinteresētas mazināt savas

202uzņēmējdarbības negatīvo ietekmi uz vidi.

2039. Pieaicinātā persona - Pasaules dabas fonds

204(turpmāk - Fonds) - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

205Satversmes 105. pantam.

206Apstrīdēto normu pieņemšana no vides aizsardzības viedokļa

207esot pamatota, jo mazo HES darbība negatīvi ietekmējot vidi,

208proti, mazo HES darbība neatbilstot Satversmes 115. pantam.

209Turklāt mazo HES darbības radītās sekas varot apgrūtināt Ūdens

210struktūrdirektīvas prasību ieviešanu Latvijā un apdraudēt Ūdens

211apsaimniekošanas likumā noteikto mērķu sasniegšanu.

212Latvijā netiekot atbilstoši novērtēta mazo HES darbības

213ietekme uz vidi, tāpēc esot grūti aptvert visu to radītā

214kaitējuma apmēru. Tomēr esot secināts, ka mazo HES darbība noved

215pie dažādu augu, dzīvo organismu un zivju nārsta vietu

216degradēšanās un iznīcināšanas. Tiekot degradēta un iznīcināta

217upes ieleja vairāku kilometru garumā un mainīta dabīgā ainava.

218Tiekot izjaukta ūdens dabiskā kustība ūdensteces baseinā,

219tādējādi pasliktinot upes sanitāro stāvokli un ūdens kvalitāti,

220kā arī izraisot gruntsūdeņu izmaiņas. Mazo HES darbības dēļ

221svārstoties ūdens līmenis, un šīs svārstības upes krastā izraisot

222mākslīgus erozijas procesus un nogruvumus.

223Mazo HES līdzšinējais pienesums Latvijas ekonomikā un

224saražotās elektroenerģijas kopapjomā nekompensējot to darbības

225rezultātā radušos kaitējumu. Labums, ko sabiedrībai dod ūdensteču

226resursi un upju ekosistēmu pakalpojumi, esot lielāks par mazo HES

227darbības nodrošināto labumu.

228Tiesas sēdē Fonda pilnvarotais pārstāvis Ingus Purgalis

229papildus norādīja, ka mazās HES varbūt palīdzot stiprināt

230neatkarību no fosilajiem energoresursiem, tomēr šis fakts

231nemazinot mazo HES darbības teritorijā radīto negatīvo ietekmi uz

232vidi.

23310. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

234universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Muitas un

235nodokļu katedras profesors Dr. oec. Kārlis Ketners -

236uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105.

237pantam.

238Ar apstrīdētajām normām neesot nodrošināts samērīgs un

239pamatots nodokļu regulējums. Ja apstrīdētās normas pieņemtas

240nolūkā atsvērt mazo HES darbības rezultātā nodarīto kaitējumu

241videi, tas neesot uzskatāms par leģitīmu mērķi, jo šo kaitējumu

242varot kompensēt arī ar citiem līdzekļiem. Turklāt nedz Ūdens

243struktūrdirektīvā, nedz Ūdens apsaimniekošanas likumā neesot

244tiešas norādes uz nepieciešamību pieņemt apstrīdētās normas, jo

245minētie normatīvie akti nosakot citus tiesiskus līdzekļus ūdens

246apsaimniekošanas sistēmas izveidei. Neesot pamatota arī

247atsaukšanās uz tiesisko nevienlīdzību starp akciju sabiedrības

248"Latvenergo" pārvaldītajām hidroelektrostacijām un

249mazajām HES.

250Esot jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis ir pieskaitāms pie

251vides nodokļiem. Vides nodokļi esot saistāmi ar tirgus nepilnībām

252un attiecināmi uz piesārņotāju vai piesārņojošu rīcību. Vides

253nodokļa objektam esot jābūt saistītam ar kaitējumu videi, bet

254nodokļa likmei - atbilstošai nodarītajam kaitējumam. Šāda nodokļa

255režīmam jābūt prognozējamam un uzticamam, lai veicinātu vides

256aizsardzības pasākumus. Taču apstrīdētās normas tehniski nevarot

257veicināt vides aizsardzības pasākumus.

258Tiesas sēdē K. Ketners papildus norādīja, ka valstij ir

259neierobežota rīcības brīvība nodokļu noteikšanā. Tas nozīmējot,

260ka likumdevējs var noteikt arī ļoti augstu nodokli kā fiskālu

261barjeru. Nodoklis varot ietekmēt rīcību, proti, valsts ar nodokli

262varot veicināt vai ierobežot konkrētas darbības. Tomēr nodokli

263nedrīkstot pārvērst par īpašuma atņemšanu.

26411. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

265universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Muitas un

266nodokļu katedras docents, sertificēts nodokļu konsultants Dr.

267oec. Māris Jurušs - uzskata, ka izskatāmajā lietā

268jāvērtē, vai dabas resursu nodokļa apmērs ir samērīgs ar

269izdevumiem, kas jāsedz, lai novērstu mazo HES darbības rezultātā

270dabas resursiem nodarīto kaitējumu.

271Īpašuma tiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Īpašuma

272tiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - dabas resursu

273aizsardzība. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs neesot

274norādījis, kā tiks sasniegts ierobežojuma leģitīmais mērķis.

275Apstrīdētās normas nedodot nodokļa maksātājam izvēles iespēju,

276kāda tiekot dota dažu citu dabas resursu nodokļa objektu

277gadījumā. Proti, neesot paredzēta iespēja izvēlēties - maksāt

278nodokli vai veikt savas darbības rezultātā nodarītā kaitējuma

279novēršanai nepieciešamos pasākumus. Tādējādi ierobežojuma

280leģitīmā mērķa sasniegšana esot atkarīga vienīgi no valsts

281rīcības ar dabas resursu nodokļa ieņēmumiem par konkrēto nodokļa

282objektu.

283No apstrīdētajām normām izrietot, ka katram dabas resursu

284nodokļa maksātājam šā nodokļa maksājuma apmērs veidojas

285atšķirīgi. Tomēr ievērojams nodokļa slogs, kas gulstas uz

286atsevišķu indivīdu, nevarot būt par iemeslu šā nodokļa atcelšanai

287vai nepiemērošanai. Turklāt saimnieciskās darbības ienākumi esot

288atkarīgi no dažādiem faktoriem, tostarp katra indivīda spējām

289organizēt savu saimniecisko darbību tā, lai neciestu

290zaudējumus.

291Tiesas sēdē M. Jurušs papildus norādīja, ka likumā, protams,

292nav obligāti jāparedz nodokļa maksātājam iespēja izvēlēties -

293maksāt nodokli vai novērst savas darbības kaitīgās sekas.

29412. Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības

295universitātes Lauku inženieru fakultātes Arhitektūras un

296būvniecības katedras viesdocents Mg. sc. ing. Kārlis

297Siļķe - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

298105. pantam.

299Hidromezglā elektroenerģijas ražošanai izmantotā ūdens

300daudzuma aprēķina formula neesot korekta pret nodokļa maksātāju,

301jo būtiskākais mainīgais šajā formulā esot ūdens kritums (līmeņu

302starpība). Mazajām HES ūdens kritums esot ļoti atšķirīgs -

303robežās no 1,5 līdz 15 metriem. Tas nozīmējot, ka, divām mazajām

304HES saražojot vienādu elektroenerģijas daudzumu, tai

305hidroelektrostacijai, kuras ūdens kritums ir 1,5 metri, par

306elektroenerģijas ražošanai izmantoto ūdeni jāmaksā desmit reizes

307lielāks nodoklis nekā otrai hidroelektrostacijai, kuras ūdens

308kritums ir 15 metri.

309Tiesas sēdē K. Siļķe papildus norādīja, ka grozījumu

310Noteikumos Nr. 404 ietvertā formula esot pareiza, taču esot

311nepareizi aprakstīts (izskaidrots) tajā iekļautais koeficients

3120,002725. Lai panāktu taisnīgāku rezultātu, formula būtu

313papildināma ar koeficientu, kas izlīdzinātu mazo HES ūdens

314krituma jeb līmeņu starpības.

31513. Pieaicinātā persona - grāmatas "Mazo HES

316ierīkošanas iespējas Latvijā" autors Mg. sc. ing. Leons Magelis -

317uzskata, ka dabas resursu nodokļa maksājuma aprēķināšana no

318hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens daudzuma nav

319pamatota.

320Neesot pierādīts, ka mazo HES darbības rezultātā pasliktinātos

321ūdens kvalitāte vai tiktu nodarīts kaitējums dabai. Ja šāds

322apgalvojums tiktu pierādīts, tad dabas resursu nodokļa apmērs

323būtu jārēķina tikai no faktiskā ūdens caurplūduma. Apstrīdētās

324normas radot tādu situāciju, ka divām mazajām HES, kuras darbojas

325netālu viena no otras uz vienas un tās pašas upes, bet ar dažādu

326līmeņu starpību, ūdens caurplūdums var būt vienāds, bet

327elektroenerģijas izstrādes apjoms var atšķirties vairāk nekā

328divarpus reizes. Tas nozīmējot, ka hidroelektrostacija ar mazāku

329līmeņu starpību saņems mazāku bruto ieņēmumu, bet samaksās

330lielāku dabas resursu nodokli.

331Tiesas sēdē L. Magelis papildus norādīja, ka taisnīgāk būtu

332maksāt dabas resursu nodokli par ūdens faktisko caurplūdumu, kurā

333neietilpst sanitārais caurplūdums, kas netiek izmantots

334elektroenerģijas ražošanai.

33514. Pieaicinātā persona - bijušais Eiropas

336Komisijas speciālais padomnieks enerģijas jautājumos Juris

337Ozoliņš - uzskata, ka taisnīgāk ir noteikt mazajām HES

338izstrādātās elektroenerģijas daudzumam proporcionālu dabas

339resursu nodokļa likmi, tomēr tad dabas resursu nodoklim būtu tāda

340pati atskaites sistēma kā subsidētās elektroenerģijas

341nodoklim.

342Neesot daudz tādu saimnieciskās darbības veidu, kuri

343neietekmētu vidi. Mazās HES piederot pie ilgtspējīgiem enerģijas

344ieguves veidiem, bet arī ietekmējot vidi. Tomēr jautājums par to,

345kā tieši mazās HES ar savu darbību ietekmē vidi, joprojām esot

346strīdīgs. Likumdevējam esot jāizvēlas, vai atbalstīt

347energodrošību un ilgtspējīgu attīstību vai mazināt ietekmi uz

348vidi, vai arī atbalstīt atsevišķu sabiedrības grupu intereses.

349Enerģijas, vides un uzņēmējdarbības ilgtspējības saskaņošana esot

350paredzēta normatīvajos aktos, kas attiecas uz atjaunojamo

351enerģiju. Viens no svarīgākajiem normatīvajiem aktiem šajā nozarē

352esot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa

353direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas

354veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas

3552001/77/EK un 2003/30/EK.

356Izskatāmajā lietā svarīgākais esot process, kādā tika ieviests

357pienākums maksāt dabas resursu nodokli par ūdens resursu

358lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajās HES. Likumdevēja

359argumenti par dabas resursu nodokļa nepieciešamību konkrētajā

360gadījumā esot neprecīzi un neloģiski. Likumdevējs esot nepamatoti

361atsaucies uz Ūdens struktūrdirektīvu, jo mazo HES ietekme uz vidi

362neesot saistāma ar ūdens baseinu aizsardzību un dzeramā ūdens

363kvalitātes nodrošināšanas principiem. Mazajās HES, tāpat kā

364saules un vēja elektrostacijās, resursi netiekot lietoti vai

365uzkrāti, ūdens netiekot arī pārveidots. Savukārt hidromezglā

366elektroenerģijas ražošanai izmantotā ūdens daudzuma aprēķina

367formula neesot samērīga ar mazo HES ienākumiem no tīklā nodotās

368elektroenerģijas.

369Tiesas sēdē J. Ozoliņš papildus norādīja, ka konkrētajā

370gadījumā ar nodokli būtu apliekams ražošanas objekts, proti,

371elektroenerģija. Caurplūdušā ūdens daudzuma aprēķini neesot

372precīzi, tāpēc neesot korekti tos izmantot par pamatu dabas

373resursu nodokļa maksājumiem.

374Secinājumu

375daļa

37615. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

377tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

378sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

379saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

380vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

381likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

382Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu izvērtēt

383apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam. Tiesas sēdē

384Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J. Vaits norādīja,

385ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

386trešajam teikumam.

387Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

388paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

389tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu

390(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

391sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Satversmes

392tiesa ir arī norādījusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr

393nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes

394tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19.

395punktu). No minētā izriet, ka apstrīdētajās normās noteiktais

396regulējums, ciktāl tas paredz personai pienākumu maksāt dabas

397resursu nodokli, ietilpst Satversmes 105. panta pirmā un trešā

398teikuma tvērumā.

399Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu

400atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

401teikumam.

40216. Izskatāmajā lietā ir apstrīdētas vairākas DRNL un

403Ministru kabineta noteikumu normas. Tāpēc ir nepieciešams

404izvērtēt, vai visas apstrīdētās normas nosaka personai pienākumu

405maksāt nodokli, proti, vai visas apstrīdētās normas ierobežo

406personas īpašuma tiesības.

407DRNL 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunkts

408noteic, kura persona ir uzskatāma par dabas resursu nodokļa

409maksātāju. Savukārt DRNL 19.1 pantā citastarp ir

410noteikta par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai

411mazajā HES maksājamā nodokļa likme. No apstrīdētajām DRNL normām

412izriet personas pienākums maksāt dabas resursu nodokli par ūdens

413resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajā HES. Tātad

414šīs normas ierobežo personas īpašuma tiesības.

415Savukārt grozījumi Noteikumos Nr. 404 nevis paredz pienākumu

416maksāt dabas resursu nodokli, bet gan atbilstoši likumdevēja

417pilnvarojumam nosaka kārtību, kādā aprēķināms hidrotehniskajai

418būvei caurplūdušā ūdens apjoms, pamatojoties uz saražotās

419elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības lietderības

420koeficientu. Tomēr ne visas grozījumu Noteikumos Nr. 404 normas

421ir saistītas ar caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību.

422Piemēram, šo grozījumu 1.2. apakšpunkts redakcionāli precizē visā

423Noteikumu Nr. 404 tekstā lietoto nozares ministrijas nosaukumu,

424un tas nekādā ziņā nav saistīts ar hidrotehniskajai būvei

425caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību. Arī Pieteikumu

426iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J. Vaits tiesas sēdē

427precizēja, ka Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības ierobežo tikai

428tās grozījumu Noteikumos Nr. 404 normas, kuras attiecas uz dabas

429resursu nodokļa aprēķināšanas kārtību. Tāpēc izskatāmās lietas

430ietvaros Satversmes tiesa vērtēs grozījumu Noteikumos Nr. 404

431atbilstību Satversmei tiktāl, ciktāl tie nosaka kārtību, kādā

432aprēķināms hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens apjoms.

433Grozījumi Noteikumos Nr. 404, ciktāl tie nosaka kārtību, kādā

434aprēķināms hidrotehniskajai būvei caurplūdušā ūdens apjoms, paši

435par sevi neuzliek personai pienākumu maksāt dabas resursu

436nodokli. Proti, ja grozījumi Noteikumos Nr. 404 tiktu atzīti par

437spēku zaudējušiem, personai tik un tā saglabātos DRNL noteiktais

438pienākums maksāt nodokli. Tomēr grozījumu Noteikumos Nr. 404

439normās ir ietverta kārtība, kādā tiek noteikts, cik liels dabas

440resursu nodoklis personai jāmaksā. Tādējādi grozījumi Noteikumos

441Nr. 404 ir cieši saistīti ar apstrīdētajām DRNL normām. Turklāt

442no pieteikumiem un tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju sniegtajiem

443paskaidrojumiem izriet, ka uz grozījumu Noteikumos Nr. 404

444iespējamo neatbilstību Satversmei tiek attiecināti tādi paši

445juridiskie argumenti kā uz apstrīdēto DRNL normu neatbilstību

446Satversmei.

447Līdz ar to gan apstrīdētās DRNL normas, gan grozījumi

448Noteikumos Nr. 404, ciktāl tie nosaka hidrotehniskajai būvei

449caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtību, ir vērtējami kā

450vienots regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt noteikta

451apmēra dabas resursu nodokli par ūdens resursu lietošanu

452elektroenerģijas ražošanai mazajā HES.

45317. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

454var ierobežot, ja ierobežojums ir attaisnojams. Lai noskaidrotu,

455vai īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes

456tiesai jāvērtē:

4571) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

4582) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

4593) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

460piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā

461Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

46218. Lai gan apstrīdētās DRNL normas un grozījumi

463Noteikumos Nr. 404 vērtējami kā vienots regulējums, tomēr

464Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai katra no minētajām normām ir

465pieņemta pienācīgā kārtībā.

466Pirms tiek izvērtēts, vai pamattiesību ierobežojums ir

467noteikts ar likumu, jāprecizē subjekts, kas nodokļu tiesību jomā

468uzskatāms par likumdevēju. Atbilstoši Satversmes 64. pantam

469likumdošanas tiesības pieder diviem subjektiem - Saeimai un

470tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros. Savukārt

471Satversmes 73. pantā ir norādīti jautājumi, kuri nevar tikt

472nodoti tautas nobalsošanai. No minētā izriet, ka Satversme

473ierobežo tautas kā likumdevēja darbību nodokļu jomā un tiktāl,

474ciktāl valsts rīcība attiecībā uz nodokļiem ietilpst Satversmes

47573. panta tvērumā, par vienīgo likumdevēju šajā jomā ir uzskatāma

476Saeima.

47718.1. Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai

478apstrīdētās DRNL normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā.

479Pieteikumu iesniedzējas apšauba to, ka likumdevējs ir tiesīgs

480iekļaut budžeta likumprojektu paketē likumprojektu, kas paredz

481jauna nodokļa ieviešanu. Proti, apšauba to, ka par likumprojektu,

482kas groza valsts budžetu, var tikt atzīts tāds likumprojekts, kas

483paredz jauna nodokļa ieviešanu. Pēc Pieteikumu iesniedzēju

484ieskata, šāda jaunu nodokļu noteikšanas kārtība neatbilst Saeimas

485kārtības ruļļa 87.1 panta jēgai un mērķim. Saeimas

486pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka jautājums par to, vai

487likumprojekts, kas paredz jauna nodokļa ieviešanu, virzāms

488izskatīšanai budžeta likumprojektu paketē, ir politisks un

489atkarīgs no likumdevēja gribas.

490Apstrīdētās DRNL normas bija iekļautas DRNL grozījumu

491projektā, kuru līdz ar pārējiem valsts budžeta paketes

492likumprojektiem 2013. gada 1. oktobrī Saeimai iesniedza Ministru

493kabinets. Saeima 2013. gada 17. oktobrī DRNL grozījumus pieņēma

494pirmajā lasījumā un 2013. gada 6. novembrī - otrajā, galīgajā

495lasījumā. DRNL grozījumi tika izsludināti 2013. gada 27. novembrī

496un stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī.

497Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima pati nosaka savu

498iekšējo darbību un kārtību. Saeimas kārtības ruļļa

49987.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi

500veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un

501likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar

502budžetu saistīti likumprojekti. Saeimas kārtības rullī noteiktā

503kārtība, kādā izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu

504un likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, atšķiras

505no citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Tā kā valsts finanšu

506līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un izdevumu

507aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī

508pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

509iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto

510saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu

511izlietojumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

512sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

513Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu paketes izskatīšanai

514noteikto kārtību, Saeimai ir jāizvērtē arī tas, vai visi Ministru

515kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst

516Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem

517kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst,

518Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes. Turklāt

519Saeima tā ir rīkojusies, izskatot 2014. gada valsts budžeta

520likumprojektu paketi. Piemēram, Saeima 2013. gada 17. oktobra

521sēdē no budžeta likumprojektu paketes izslēdza likumprojektu

522"Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu

523ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu"" (Nr.

524925/Lp11) (sk. 11. Saeimas 2013. gada 17. oktobra sēdes

525stenogrammu, pieejama:

526http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/196, aplūkota

52725.02.2015.).

528DRNL grozījumi stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī. Apstrīdētās

529DRNL normas ar 2014. gada 1. janvāri noteica pienākumu maksāt

530dabas resursu nodokli. Tādējādi DRNL grozījumi attiecās uz

531konkrēto saimniecisko gadu, un Saeima ir ievērojusi Saeimas

532kārtības ruļļa 87.1 panta prasības.

533Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto DRNL grozījumu

534pieņemšanas procesā ir ignorētas to intereses un nav notikušas

535diskusijas ar nozares pārstāvjiem (sk. pieteikumu lietas

536materiālu 2. sēj. 13. lpp.).

537No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Budžeta un finanšu

538(nodokļu) komisijas sēdēs, kurās tika izskatīts DRNL grozījumu

539projekts, piedalījies arī nozares pārstāvis (sk. lietas

540materiālu 3. sēj. 3., 14., 16. lpp.). Ieinteresēto personu

541līdzdalība normatīvā akta projekta izskatīšanas procesā var

542sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un dažādu interešu

543līdzsvarošanu, tomēr likumdevējam nav saistošs konkrētas personu

544grupas viedoklis (sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 26.

545novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Lai

546gan normu adresātu viedokli būtu vēlams uzklausīt, tomēr nedz

547Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka šādu

548uzklausīšanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu

549pieņemšanai. Tiesību normu adresātu viedoklis par šo normu

550projektu nevar liegt Saeimai pieņemt lēmumus. Tādējādi nav pamata

551atzīt, ka apstrīdētie DRNL grozījumi būtu pieņemti, neievērojot

552Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteikto. Lietā nav strīda

553par citiem DRNL grozījumu pieņemšanas vai izsludināšanas

554aspektiem.

555Līdz ar to secināms, ka DRNL grozījumi ir pieņemti un

556izsludināti Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

557kārtībā.

55818.2. Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un

559nodevām" 3. pantam ar valsts nodokļiem apliekamos objektus

560un nodokļu likmes nosaka Saeima. DRNL 19.1 pants

561nosaka ar nodokli apliekamo objektu un likmi, kā arī pilnvaro

562Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā aprēķina hidrotehniskajai

563būvei caurplūdušā ūdens apjomu, pamatojoties uz saražotās

564elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības lietderības

565koeficientu. Tātad likumdevējs noteica divus kritērijus, kas

566Ministru kabinetam bija jāievēro, izstrādājot minēto kārtību.

567Atbilstoši DRNL noteiktajam pilnvarojumam Ministru kabineta

568uzdevums bija izstrādāt tādu kārtību, kas balstītos uz abiem

569likumdevēja norādītajiem kritērijiem, atbilstu Satversmei un

570likumiem un būtu vērsta uz DRNL 3. pantā noteikto mērķu

571sasniegšanu.

572Lietas dalībnieki nav apšaubījuši Ministru kabineta tiesības

573noteikt kārtību, kādā aprēķina hidrotehniskajai būvei caurplūdušā

574ūdens apjomu. Arī lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēts, ka

575Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja doto

576pilnvarojumu. No minētā secināms, ka Ministru kabinets, pieņemot

577grozījumus Noteikumos Nr. 404, ir ievērojis likumdevēja

578pilnvarojumu. Lietā nav strīda par citiem grozījumu Noteikumos

579Nr. 404 pieņemšanas vai izsludināšanas aspektiem. Tādējādi

580grozījumi Noteikumos Nr. 404 ir pieņemti un izsludināti Satversmē

581noteiktajā kārtībā.

582Līdz ar to apstrīdētajās normās

583ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

58419. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

585apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

586ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

587labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

588decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

589Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi

590Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

591apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

592sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

593Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums noteikts, lai

594līdzsvarotu sabiedrības ieinteresētību dzīvot labvēlīgā vidē un

595saimniecisko attīstību. Proti, pamattiesību ierobežojuma

596leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības

597labklājības nodrošināšana. Ministru kabinets atbildes rakstā ir

598pievienojies Saeimas viedoklim par pamattiesību ierobežojuma

599leģitīmo mērķi (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

600materiālu 1. sēj. 99. lpp.).

601Lai izskatāmajā lietā konstatētu, kāds ir pamattiesību

602ierobežojuma leģitīmais mērķis, jānoskaidro, kādēļ likumdevējs

603konkrētajā gadījumā noteicis personai pienākumu maksāt dabas

604resursu nodokli. Saskaņā ar DRNL 2. pantu dabas resursu nodokļa

605mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu,

606ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas

607produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi

608saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības

609ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides

610aizsardzības pasākumus. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja,

611ka izskatāmajā gadījumā dabas resursu nodoklis noteikts pamatā

612par ūdens kā resursa lietošanu. Proti, šā nodokļa maksāšanas

613pienākums noteikts tādēļ, lai personas maksātu par ūdens kā

614svarīga resursa lietošanu un šo resursu izlietotu pēc iespējas

615efektīvāk. Savukārt pieaicinātās personas K. Ketners un M. Jurušs

616tiesas sēdē pauda viedokli, ka kopumā nodoklis paredzēts gan par

617ūdens kā resursa lietošanu, gan sakarā ar to, ka pēc ūdens

618izplūšanas caur mazo HES hidroagregātiem ir mainījušās tā

619īpašības, gan arī ievērojot mazo HES darbības ietekmi uz

620vidi.

621Vairākos Eiropas Savienības un starptautiskos dokumentos ir

622uzsvērta ūdens kā resursa nozīme. Satversmes tiesa ir atzinusi,

623ka Eiropas Savienības tiesību akti, ciktāl netiek skarti

624Satversmes pamatprincipi, ir ņemami vērā, interpretējot

625nacionālos normatīvos aktus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6262012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3.

627punktu). Ūdens struktūrdirektīvas preambulas 1. apsvērumā

628norādīts, ka pret ūdeni jāizturas kā pret mantojumu un tas ir

629jāaizsargā. Turklāt no Ūdens struktūrdirektīvas 9. panta izriet

630prasība Eiropas Savienības dalībvalstīm mudināt ūdens resursu

631lietotājus šos resursus izmantot lietderīgi.

632Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada konferences

633par ilgtspējīgu attīstību noslēguma ziņojuma 119. punktā atzīta

634ūdens kā resursa neatsveramā nozīme ilgtspējīgas attīstības

635nodrošināšanā (sk.: Report of the United Nations Conference on

636Sustainable Development. Rio de Janeiro, Brazil, 20 - 22 June

6372012. United Nations: New York, 2012, p. 23, pieejams:

638http://www.uncsd2012.org/content/documents/814UNCSD%20REPORT%20final%20revs.pdf,

639aplūkots 25.02.2015.). Lai gan minētais dokuments pēc sava

640statusa nav juridiski saistošs, tomēr tajā ietvertās atziņas

641uzskatāmas par pietiekami autoritatīvām (sal. sk. Satversmes

642tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

64316. punktu). No minētā izriet, ka par ūdens kā svarīga

644resursa izmantošanu maksājams nodoklis var kalpot tādam mērķim kā

645sabiedrības labklājības aizsardzība.

646Turklāt jāņem vērā, ka dabas resursu nodoklis ir uzskatāms par

647tā saucamo vides nodokli (sk. piemēram, Dr. oec. K. Ketnera

648viedokli lietas materiālu 4. sēj. 28. lpp.). Vides

649nodokļu sistēma tiek izmantota cenu koriģēšanai tādā veidā, lai

650būtu nodrošināta videi draudzīga nodokļu maksātāju rīcība

651(sk.: Milne J. E., Andersen M. S. [editors]. Handbook

652of Research on Environmental Taxation. [B.v.]: Edward Elgar

653Publishing, 2012, p. 15). Tātad vispārīgais mērķis, kura dēļ

654likumdevējs noteicis pienākumu maksāt dabas resursu nodokli par

655ūdens kā sabiedrībai svarīga resursa izmantošanu saimnieciskajā

656darbībā, ir nodrošināt efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu

657izmantošanu.

658Vides nodokļiem nav tādas izteiktas fiskālās funkcijas kā,

659piemēram, ienākuma nodokļiem, tomēr līdzekļus, kas iegūti no

660dabas resursu nodokļa maksājumiem, var izmantot visai sabiedrībai

661nozīmīgu projektu un pasākumu finansēšanai. Arī Satversmes tiesas

662praksē atzīts, ka regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu,

663ir jāvērtē kā ierobežojums, kas noteikts nodokļu tiesiskajās

664attiecībās tādēļ, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību

665budžetu veidošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

666sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). Nodokļi tiek

667noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk.,

668piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

669lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Apstrīdētās normas ir

670vērstas ne vien uz efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu

671izmantošanu, bet arī uz ienākumu nodrošināšanu valsts budžetā, un

672savukārt šie ienākumi var tikt izmantoti citastarp arī vides

673stāvokļa uzlabošanas pasākumu finansēšanai. Tādējādi

674apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

675vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību.

676Līdz ar to pamattiesību

677ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības

678aizsardzība.

67920. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

680mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

681Tā kā izskatāmās lietas ietvaros tiek vērtēta no nodokļa

682maksāšanas pienākuma izrietoša īpašuma tiesību ierobežojuma

683atbilstība Satversmei, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai

684nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles

685apjomu.

686Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību jomā

687likumdevējam nevar izvirzīt tādus pašus nosacījumus kā, piemēram,

688pilsonisko vai politisko tiesību aizsardzības un nodrošināšanas

689jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa

690sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. punktu). Valstij, nosakot

691un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība

692(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

693sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tajā ietilpst

694tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu

695kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā

696regulējuma detaļas. Vērtējot likumdevēja rīcības brīvības robežas

697attiecībā uz kāda nodokļa noteikšanu konkrētam objektam, jāņem

698vērā, ka Satversme expressis verbis pilnvaro likumdevēju

699pieņemt valsts budžetu, tātad noteikt valsts ieņēmumus un

700izdevumus. Satversme pilnvaro likumdevēju īstenot tādu fiskālo

701politiku, kas nodrošina valstij nepieciešamos ienākumus (sk.

702Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

7032010-25-01 10. punktu).

704Tātad valstij ir jārūpējas par tās ilgtspējīgu attīstību,

705citastarp arī tādā veidā, lai valsts budžetā vienmēr būtu valsts

706funkciju pildīšanai nepieciešamie līdzekļi. Turklāt Satversmes

707tiesa jau norādījusi, ka personas tiesības uz īpašumu nav

708aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā pienākuma maksāt

709pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk., piemēram,

710Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr.

7112010-59-01 9. punktu).

712Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka no Satversmes

713105. panta izrietošās tiesības ir interpretējamas kopsakarā ar

714Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

715Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

7162009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 7.1.

717punktu). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT)

718prakses izriet, ka lietas, kas saistītas ar nodokļu maksāšanas

719pienākuma noteikšanu, lielākoties tiek vērtētas īpašuma

720izmantošanas kontroles kontekstā (sk., piemēram: Sermet L. The

721European Convention on Human Rights and property rights. Human

722rights files, No. 11 rev. Strasbourg: Council of Europe

723Publishing, 1999, p. 25). ECT praksē ir arī atzīts, ka

724nodoklis pēc sava rakstura nedrīkst būt konfiscējošs (sk.,

725piemēram, ECT 2013. gada 25. jūlija sprieduma lietā

726"Khodorkovskiy and Lebedev v. Russia", pieteikumi Nr.

72711082/06 un 13772/05, 870. punktu). Savukārt Satversmes tiesa

728ir atzinusi, ka, pārbaudot pamattiesību ierobežošanas tiesiskumu,

729tā var vērtēt galvenokārt to, vai nodokļa maksājums nav

730nesamērīgs slogs adresātam un vai nodokļu normatīvais regulējums

731atbilst vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas

7322007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.

733punktu). Tātad, izvērtējot, vai nodokļa maksājums nav

734nesamērīgs slogs adresātam, citastarp jāapsver tas, vai

735piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs.

736Līdz ar to nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās

737kontroles apjomu.

73821. Papildus tam izskatāmajā lietā ir svarīgi, ka ar

739apstrīdētajām normām nav ieviests pilnīgi jauns pienākums maksāt

740dabas resursu nodokli, bet gan ir atcelts iepriekš jau diezgan

741ilgi spēkā bijušais atbrīvojums no pienākuma maksāt dabas resursu

742nodokli.

743Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka vēsturiski

744normatīvie akti paredzēja atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa

745maksāšanas par ūdens resursu lietošanu hidroelektrostacijās kā

746sākotnējo atbalstu mazajām HES, lai ļautu tām uzsākt savu darbību

747(sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1.

748sēj. 88. lpp.).

7491995. gada 14. septembra likuma "Par dabas resursu

750nodokli" 17.1 panta 2. punkts (2001. gada 20.

751decembra likuma redakcijā) noteica: "Nodokli neaprēķina par:

752[..] 2) ūdeņu lietošanu (caurplūdi) hidrotehniskajos un

753zivsaimniecības objektos, arī hidroelektrostacijās,

754ūdenskrātuvēs, zivju audzētavās un dīķsaimniecībās, izņemot ūdens

755apjomus, kas ūdens lietošanas atļaujā noteikti patēriņam

756ražošanas, saimnieciskajām un sadzīves vajadzībām." DRNL šis

757atvieglojums tika saglabāts, 5. panta 2. punktā (2005. gada 15.

758decembra likuma redakcijā) nosakot, ka nodokli nemaksā par ūdeņu

759lietošanu (caurplūdi) hidrotehniskajos un zivsaimniecības

760objektos, arī hidroelektrostacijās. Šāds regulējums bija spēkā

761līdz DRNL grozījumu spēkā stāšanās dienai. Arī Ūdens

762apsaimniekošanas likuma 17. panta pirmā daļa no tās pieņemšanas

7632002. gada 12. septembrī līdz 2013. gada 6. novembra grozījumu

764spēkā stāšanās dienai noteica, ka fiziskās un juridiskās personas

765bez maksas lieto caurtekošos ūdeņus hidroelektroenerģijas

766ražošanai.

767No minētajām tiesību normām, nedz arī diskusijām, kas

768risinājušās šo normu izskatīšanas laikā Saeimas sēdēs, nav

769iespējams konstatēt, ka atbrīvojums no dabas resursu nodokļa

770konkrētajā gadījumā bijis iecerēts kā sākotnējais atbalsts

771mazajām HES. Tomēr ar šāda atbrīvojuma ietveršanu tiesību normās

772likumdevējs attiecībā uz ūdens lietošanu hidroenerģijas ražošanai

773bija noteicis mazajām HES labvēlīgāku nodokļa režīmu.

774Nodokļu tiesībās ir pazīstami divi jēdzieni - nodokļa

775atvieglojums un atbrīvojums no nodokļa. Salīdzinājumā ar nodokļa

776atvieglojumu atbrīvojums no nodokļa ir personai labvēlīgāks

777nodokļa regulējums, jo normatīvajos aktos tiek precīzi noteikti

778gadījumi, kad personām nodoklis vispār nav jāmaksā. Piemēram,

779DRNL 2. nodaļā ir detalizēti reglamentēts, par kādām darbībām

780(darbības veidiem) vai kādas personas nemaksā dabas resursu

781nodokli. Visas šajā nodaļā minētās darbības (vai darbības veidi)

782ir saistītas ar dabas resursu vai videi kaitīgu preču izmantošanu

783vai noteikta piesārņojuma radīšanu. Tātad pēc būtības jebkura

784darbība, par ko pašlaik nav jāmaksā nodoklis, ir tāda, ka tās

785veicējam varētu paredzēt dabas resursu nodokļa maksāšanas

786pienākumu. Tomēr likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību,

787šajos gadījumos ir noteicis atbrīvojumu no nodokļa.

788Satversmes tiesas praksē attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem

789ir atzīts, ka personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa

790atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas

791prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā

792personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz

793īpašumu tiek noteikti ierobežojumi (sk., piemēram, Satversmes

794tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

79510.1. punktu). Savukārt gadījumos, kad personas ar

796normatīvajiem aktiem ir ilgstoši atbrīvotas no pienākuma maksāt

797nodokli, tām nav tiesību paļauties uz to, ka šāds regulējums

798paliks nemainīgs un tām nekad nebūs jāmaksā attiecīgais nodoklis,

799- tieši tāpat kā gadījumā, kad likumdevējs nosaka jauna nodokļa

800maksāšanas pienākumu.

80122. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka īpašuma tiesību

802ierobežojums nav samērīgs, jo tām Pieteikumu iesniedzējām, kas

803saražoto elektroenerģiju pārdod obligātā iepirkuma ietvaros, ir

804pienākums maksāt arī subsidētās elektroenerģijas nodokli (sk.,

805piemēram, pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.).

806Tomēr Pieteikumu iesniedzējas nav izvirzījušas tādus argumentus,

807kas ļautu secināt, ka dabas resursu nodoklis pēc sava rakstura ir

808konfiscējošs. Arī no lietas materiāliem nav gūstams

809apstiprinājums tam, ka izskatāmajā lietā dabas resursu nodokli

810varētu atzīt par konfiscējošu.

811Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs

812adresātam, jāņem vērā, ka ikviens nodoklis ir likumdevēja

813īstenotās nodokļu politikas sastāvdaļa un parasti ikvienai

814personai ir pienākums maksāt vairākus nodokļus. Katram nodoklim

815ir atšķirīgi mērķi, objekti, likme, aprēķināšanas un piemērošanas

816kārtība. Arī katra Pieteikuma iesniedzēja vienlaikus maksā

817vairākus nodokļus. Turklāt dažādu nodokļu maksāšanas pienākums un

818tā radītā finansiālā ietekme atšķiras atkarībā no Pieteikumu

819iesniedzēju tiesiskā statusa (piemēram, individuālais komersants,

820zemnieku saimniecība vai kapitālsabiedrība), darbības veidiem,

821līgumiskajām saistībām un citiem apstākļiem.

822Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu izvērtēt

823tikai viena konkrēta nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstību

824Satversmei. Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis J.

825Vaits tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikumu iesniedzējas atrodas

826dažādos apstākļos. Dažas Pieteikumu iesniedzējas visu saražoto

827elektroenerģiju pārdod obligātā iepirkuma ietvaros, citas -

828brīvajā tirgū vai arī daļu saražotās elektroenerģijas pārdod

829brīvajā tirgū un daļu - obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi

830izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav jāvērtē visu Pieteikumu

831iesniedzējām piemēroto nodokļu sloga samērīgums, jo tas nozīmētu

832pārvērtēt dažādu nozaru nodokļu politiku un tas nav Satversmes

833tiesas uzdevums.

834Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs tikai ar ūdens resursu

835lietošanu elektroenerģijas ražošanai mazajā HES saistītā dabas

836resursu nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstību Satversmei,

837neskarot citu nodokļu maksāšanas pienākuma radītos īpašuma

838tiesību ierobežojumus.

83923. No lietas faktiskajiem apstākļiem un Pieteikumu

840iesniedzēju sniegtā juridiskā pamatojuma izriet, ka izskatāmajā

841lietā, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību vispārējiem tiesību

842principiem, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots

843samērīguma princips. Lai noskaidrotu, vai pamattiesību

844ierobežojums atbilst samērīguma principam, Satversmes tiesa

845parasti izvērtē, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

846mērķa sasniegšanai; vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

847tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

848vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par personai

849nodarītajiem zaudējumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

8502008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13.

851punktu).

85224. Pieteikumu iesniedzējas un atsevišķas pieaicinātās

853personas ir izteikušas šaubas par to, vai apstrīdētajās normās

854ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā

855mērķa sasniegšanai.

85624.1. Satversmes tiesa piekrīt nodokļu tiesību

857literatūrā izteiktajai atziņai, ka nodokļu tiesību normām jābūt

858ne tikai tiesiski nevainojamām, bet arī ekonomiski pamatotām

859(sk.: Lazdiņš J. Ievads nodokļu tiesībās. Jurista Vārds, 2006.

860gada 10. oktobris, Nr. 40, 2. lpp.). Turklāt nodokļu

861regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

862apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

863sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu).

864Satversmes tiesa nevar pārbaudīt, vai likumdevēja lietotie

865līdzekļi atbilst ekonomikas zinātnē atzītajam. Tomēr, lai

866secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais

867pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa

868sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevēja

869lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots

870ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Proti, vai nodokļa

871maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa aprēķina

872princips nav noteikts patvaļīgi, un vai nodokļa aprēķināšanas

873kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa

874maksājumu.

875Saskaņā ar apstrīdētajām normām dabas resursu nodoklis

876attiecas uz visām mazajām HES, un tas jāmaksā par ūdens resursu

877lietošanu elektroenerģijas ražošanai. Grozījumu Noteikumos Nr.

878404 ietvertā caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas kārtība,

879ievērojot likumdevēja pilnvarojumu, ir noteikta, pamatojoties uz

880saražotās elektroenerģijas daudzumu un hidromezgla darbības

881lietderības koeficientu. Tas nozīmē, ka aprēķinam izmantotie

882kritēriji attiecas uz mazajās HES notiekošo elektroenerģijas

883ražošanas procesu. Tātad izraudzītajam nodokļa aprēķina principam

884ir saprātīgs izskaidrojums.

885Satversmes tiesai iesniegtajos rakstveida viedokļos

886pieaicinātās personas K. Siļķe un L. Magelis apšaubīja Ministru

887kabineta izstrādātās formulas pareizību un piemērotību dabas

888resursu nodokļa aprēķināšanai (sk. pieaicināto personu

889viedokļus lietas materiālu 4. sēj. 13., 31. - 33.

890lpp.). K. Siļķe arī norādīja, ka Ministru kabinets pieļāvis

891kļūdu formulas koeficienta 0,002725 skaidrojumā. Tomēr tiesas

892sēdē K. Siļķe atzina, ka minētā neprecizitāte pēc būtības

893neietekmē caurplūdušā ūdens apjoma aprēķinu. Formula, ko nosaka

894grozījumi Noteikumos Nr. 404, esot vispārzināma hidraulikas un

895hidrotehnikas formula. Tātad pēc šīs formulas ir iespējams

896matemātiski pareizi aprēķināt hidrotehniskajai būvei caurplūdušā

897ūdens apjomu.

898Papildus tam atzīmējams, ka gan konkrētais dabas resursu

899nodokļa objekts, gan caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas

900formula ir izraudzīti ar mērķi veicināt efektīvāku ūdens resursu

901izmantošanu. Ministru kabinets papildu paskaidrojumos Satversmes

902tiesai norādījis, ka hidroelektrostacijas ar mazu ūdens kritumu

903ir mazāk efektīvas, jo vienas kilovatstundas elektroenerģijas

904saražošanai izmanto vairāk ūdens nekā hidroelektrostacijas ar

905lielāku ūdens kritumu (sk. Ministru kabineta papildu

906paskaidrojumus lietas materiālu 4. sēj. 71. lpp.). No minētā

907izriet, ka mazāks dabas resursu nodoklis jāmaksā tai personai,

908kuras mazajai HES ūdens kritums vai hidromezgla lietderības

909koeficients ir lielāks.

910Tātad konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

911mērķa sasniegšanai izraudzītajiem līdzekļiem ir saprātīgs

912izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem

913apsvērumiem.

91424.2. Saskaņā ar DRNL 28. panta ceturto daļu nodokļa

915maksājumus par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai

916mazajā HES ieskaita valsts pamatbudžetā.

917Tiesībsargs uzskata, ka dabas resursu nodokļa ieņēmumu

918izmantošanas efektivitāte esot apšaubāma, jo tie netiekot

919ieskaitīti to pašvaldību budžetos, kuru teritorijā darbojas mazās

920HES, un izmantoti, lai konkrētajā teritorijā novērstu to radīto

921ietekmi uz vidi (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 4.

922sēj. 68. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norādījis, ka

923Latvijā uzkrāta ilggadēja pieredze dabas resursu nodokļa ieņēmumu

924apsaimniekošanā. No valsts budžeta tiekot piešķirta dotācija

925programmai "Latvijas vides aizsardzības fonds" un daļa

926no minētajam fondam piešķirtajiem līdzekļiem novirzīta mazo HES

927darbības izvērtēšanai, efektivitātes palielināšanai un negatīvās

928ietekmes uz vidi samazināšanai (sk. Ministru kabineta papildu

929paskaidrojumus lietas materiālu 4. sēj. 75. lpp.).

930Nav šaubu, ka dabas resursu nodoklis nodrošina ieņēmumus

931valsts budžetā. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka no

932Satversmes neizriet likumdevēja pienākums ar konkrēta nodokļa

933ieņēmumiem segt izdevumus tikai noteiktās jomās (sk.

934Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

9352011-11-01 13. punktu). Izskatāmajā gadījumā ar dabas resursu

936nodokļa ieņēmumiem ir iespējams finansēt dažādus sociālos un

937ekonomiskos pasākumus, kas vērsti uz sabiedrības labklājības

938aizsardzību, tostarp arī vides jomā īstenojamus projektus.

939Tādējādi secināms, ka likumdevēja

940lietotie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

941mērķa sasniegšanai.

94225. No tiesas sēdē lietas dalībnieku sniegtajiem

943paskaidrojumiem un pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka par

944saudzējošākiem līdzekļiem konkrētajā gadījumā varētu uzskatīt

945mazāku nodokļa likmi, citādu nodokļa aprēķina principu vai tādu

946caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas formulu, kurā būtu

947iekļauts koeficients, kas izlīdzinātu mazo HES ūdens krituma

948atšķirības.

94925.1. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

950ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

951likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk.,

952piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

953lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

954No lietas materiāliem izriet, ka Saeima pirmajā lasījumā

955atbalstīja sākotnēji iesniegto DRNL grozījumu projekta redakciju.

956Otrajam lasījumam tika iesniegti Saeimas deputātu U. Auguļa un J.

957Tutina priekšlikumi saglabāt atbrīvojumu no nodokļa maksāšanas

958par ūdens resursu lietošanu un Ministru kabineta priekšlikums,

959kurā piedāvāta citāda nodokļa maksājuma aprēķināšanas kārtība un

960cita, samazināta nodokļa likme (sk. lietas materiālu 3. sēj.

961156., 163. lpp.). Saeima otrajā lasījumā, atsevišķi balsojot,

962noraidīja priekšlikumus par atbrīvojuma saglabāšanu un atbalstīja

963Ministru kabineta iesniegto priekšlikumu (sk. 11. Saeimas

9642013. gada 6. novembra ārkārtas sēdes stenogrammu, pieejama:

965http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/202, aplūkota

96625.02.2015.). Tātad likumdevējs ir vērtējis iespēju saglabāt

967atbrīvojumu no nodokļa un nepieciešamību to atcelt. Līdz ar to

968likumdevējs ir apsvēris gan apstrīdētajās DRNL normās ietvertā

969pamattiesību ierobežojuma pamatotību, gan apstrīdēto DRNL normu

970alternatīvas.

97125.2. Satversmes tiesa uzsver, ka, vērtējot to, vai

972pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

973jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

974tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

975tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

976gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

97719. punktu). Turklāt īpaši tad, kad tiek analizēts, vai

978nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai,

979Satversmes tiesai jāievēro izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu

980tiesību daba (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.

981maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu).

982Kā jau norādīts iepriekš, dabas resursu nodoklis ir uzskatāms

983par vides nodokli. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu

984likumi pilda arī regulējošo funkciju, proti, sabalansē valsts un

985nodokļu maksātāju intereses, kā arī ietekmē nodokļu maksātāju

986rīcību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma

987lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu). Tātad likumdevējs,

988izmantojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas noteikšanā, ir

989tiesīgs ar dabas resursu nodokli atbalstīt vai ierobežot kāda

990konkrēta saimnieciskās darbības veida, tehnoloģijas vai resursa

991izmantošanu, tādējādi rūpējoties par ilgtspējīgu valsts

992attīstību. Proti, likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī tādus

993līdzekļus noteiktā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kuri var ietekmēt

994personas interesi pievērsties konkrētiem saimnieciskās darbības

995veidiem vai izmantot konkrētas tehnoloģijas savā saimnieciskajā

996darbībā. Citastarp likumdevējs ar nodokļa palīdzību var

997palielināt attiecīgās saimnieciskās darbības izmaksas un tādējādi

998ierobežot ienākumu apmēru, kuru persona paredzējusi iegūt no

999attiecīgās darbības.

1000Tātad, ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir

1001nolēmis ieviest nodokli ar regulējošu funkciju, par saudzējošāku

1002līdzekli nevar atzīt šāda nodokļa neesamību. Tādā gadījumā, tāpat

1003kā izskatāmajā lietā, likumdevējs ar pamattiesību ierobežojumu

1004vēlas sasniegt divus mērķus - konkrētā veidā ietekmēt personas

1005rīcību un nodrošināt ienākumus valsts budžetā. Tas nozīmē, ka

1006dabas resursu nodokļa maksāšanas pienākuma neesamība neļautu

1007sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā

1008pašā kvalitātē.

1009Ja Satversmes tiesa konstatējusi, ka likumdevēja izraudzītajam

1010nodokļa aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas

1011pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, un

1012likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas, tad

1013Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka likumdevējam jāizvēlas

1014citāda nodokļa likme, cits nodokļa aprēķina princips vai nodokļa

1015aprēķināšanas formulā jāiekļauj citi elementi. Arī ECT, izskatot

1016lietas par personu cilvēktiesību ierobežojumiem saistībā ar

1017nodokļa maksāšanas pienākumu, nevērtē valstu izvēli nodokļu jomā,

1018ja vien šādai izvēlei netrūkst saprātīga pamata (sk.,

1019piemēram, ECT 2013. gada 4. jūlija sprieduma lietā "R.Sz. v.

1020Hungary", pieteikums Nr. 41838/11, 48. punktu).

1021Izskatāmajā lietā ir konstatēts, ka likumdevējs apsvēris

1022apstrīdēto normu alternatīvas, un ir gūta pārliecība, ka nodokļa

1023aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar

1024objektīviem un racionāliem apsvērumiem.

1025Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

1026ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma

1027leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

102826. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka dabas resursu

1029nodokļa radītais slogs nav samērīgs un sabiedrības ieguvums nav

1030lielāks par to tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

1031zaudējumu.

1032Pieteikumu iesniedzējas, vēršoties Satversmes tiesā, arī

1033prognozēja, ka DRNL grozījumu dēļ lielākā daļa attiecīgajā nozarē

1034funkcionējošo uzņēmumu līdz 2014. gada beigām kļūs

1035maksātnespējīgi (sk. pieteikumu lietas materiālu 2.

1036sēj. 29. - 30. lpp.). Tomēr tiesas sēdē Pieteikumu

1037iesniedzēju pārstāvji norādīja, ka viņiem nav zināmi gadījumi,

1038kad dabas resursu nodokļa maksāšanas pienākuma dēļ būtu

1039ierosināts kāda attiecīgās nozares uzņēmuma maksātnespējas

1040process vai kāds uzņēmums būtu izbeidzis elektroenerģijas

1041ražošanu mazajā HES. MHEA pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē

1042norādīja, ka šā nodokļa faktiskā ietekme uz konkrētiem nozarē

1043strādājošiem uzņēmumiem ievērojami atšķiras, jo ir atkarīga no

1044dažādiem faktoriem.

1045Izskatāmajā lietā, vērtējot labumu, ko sabiedrība iegūst no

1046apstrīdētajām normām, jāņem vērā ieguvums no mazo HES darbības.

1047Pieaicinātā persona J. Ozoliņš norādīja, ka 2013. gadā Latvijā

1048darbojās 146 mazās HES, no kurām tika iepirkti 59 miljoni

1049kilovatstundu enerģijas. Mazo HES devums valsts patēriņa bilancē

1050esot atbilstošs to tehniskajām iespējām (sk. J. Ozoliņa

1051viedokli lietas materiālu 4. sēj. 59. lpp.). MHEA

1052pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka mazo HES devums

1053valsts energoapgādē ir aptuveni 1 līdz 1,5 procenti. Satversmes

1054tiesa atzīst, ka mazās HES dod pienesumu valsts energoapgādē un

1055enerģētiskās neatkarības stiprināšanā. Turklāt mazās HES ražo

1056elektroenerģiju no atjaunojamiem resursiem, kas ir pieskaitāmi

1057pie videi labvēlīgiem energoresursiem.

1058Valsts, nosakot pienākumu maksāt dabas resursu nodokli par

1059ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai, ir centusies

1060padarīt mazo HES darbību vēl efektīvāku un videi draudzīgāku,

1061proti, iespēju robežās veicināt modernāku tehnoloģiju ieviešanu

1062mazo HES darbībā, kā arī apzināt mazo HES ietekmi uz vidi. Tas

1063nozīmē, ka sabiedrība papildus tam labumam, kas tiek gūts no

1064elektroenerģijas ražošanas mazajās HES, gūst labumu no

1065efektīvākas mazo HES darbības un tādējādi kopumā tiek veicināta

1066sabiedrības labklājība.

1067Kā jau noskaidrots iepriekš, konkrētajā gadījumā dabas resursu

1068nodoklim ir regulējoša funkcija. Tātad personai - nodokļa

1069maksātājam - ir iespēja pielāgot un plānot savu rīcību tā, lai

1070mazinātu iespējamās negatīvās sekas, kas radītas ar nodokļa

1071maksāšanas pienākumu.

1072Turklāt apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu

1073nodrošināšanu valsts budžetā. Tas nozīmē, ka sabiedrības ieguvums

1074- iepretim atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumam - ir

1075ne tikai efektīvāka mazo HES darbība, bet arī sabiedrības

1076labklājības aizsardzībai izmantojami valsts budžeta līdzekļi.

1077Tādējādi labums, ko sabiedrība

1078iegūst no apstrīdētajām normām, ir lielāks par personas tiesībām

1079un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu un apstrīdētās

1080normas atbilst samērīguma principam.

1081Nolēmumu

1082daļa

1083Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

1084Satversmes tiesa

1085nosprieda:

10861. Atzīt Dabas resursu nodokļa

1087likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunktu

1088un 19.1 pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

1089Satversmes 105. pantam.

10902. Atzīt Ministru kabineta 2014.

1091gada 14. janvāra noteikumus Nr. 27 "Grozījumi Ministru

1092kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas

1093resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība,

1094kādā izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju"" par

1095atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.

1096Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1097Spriedums pasludināts Rīgā 2015. gada 25. martā.

1098Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

1099Tiesas sēdes priekšsēdētājs

1100A.Laviņš