23. pants

Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām

noteiktais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē,

vai izmantotie ierobežojošie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums,

ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par

indivīdam nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13.

punktu).

23.1. Pieteikuma iesniedzējs atzinis, ka ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanai esot piemērota bioloģiskā materiāla

iegūšana no notiesātajiem. Sabiedrības interesēs esot operatīva

noziedzīgu nodarījumu atklāšana. Ja persona ar likumīgā spēkā

stājušos tiesas spriedumu ir atzīta par vainīgu, tās DNS profila

salīdzināšana ar citiem profiliem varbūt palīdzēšot atklāt

iepriekš izdarītus noziedzīgus nodarījumus vai novērst nākotnē

plānotus noziedzīgus nodarījumus. Tas atbilstot ierobežojuma

mērķim.

Taču Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka aizdomās turētu

personu DNS profilu noteikšana esot pretrunā ar nevainīguma

prezumpcijas principu kriminālprocesā un tādējādi attiecībā uz

šīm personām neesot piemērots līdzeklis.

Saeima nepiekrīt šim Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

norāda, ka nevainīguma prezumpcijas princips netiekot pārkāpts,

jo DNS profila noteikšana nenozīmējot to, ka persona atzīta par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Savukārt Ministru kabinets ir norādījis, ka straujā

tehnoloģiju attīstība, kā arī iedzīvotāju uzvedības neparedzamība

radījusi izmaiņas arī noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un

atklāšanā. Arvien pieaugošais pārrobežu noziedzīgu nodarījumu

skaits liekot izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem pielāgot

izmeklēšanas darbības jaunajai situācijai. Noziedzīgu nodarījumu

atklāšana esot tieši atkarīga no policijas rīcībā esošās

informācijas. Izraudzītais līdzeklis esot piemērots tam, lai

veicinātu noziedzīgu nodarījumu efektīvu atklāšanu, panāktu

krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez pārmērīgas

iejaukšanās personas dzīvē, kā arī nodrošinātu preventīvo

funkciju. Ministru kabinets arī uzsvēris, ka tad, ja nebūtu DNS

nacionālās datu bāzes, netiktu atklāti tādi noziedzīgi nodarījumi

kā, piemēram, noziegumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo

šādos gadījumos DNS esot viens no būtiskākajiem pierādījumiem.

Arī Valsts policija, Ģenerālprokuratūra un A. Lieljuksis

pievienojas šim viedoklim.

ECT atzinusi, ka cīņa ar noziedzību, it īpaši ar terorismu un

organizēto noziedzību, lielā mērā ir atkarīga no modernajām

zinātniskajām izmeklēšanas un identifikācijas metodēm (sk. ECT

2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the

United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04,

105. punktu). Šo metožu nozīmīgums uzsvērts arī Eiropas

Padomes Ministru komitejas 1992. gada 10. februāra rekomendācijas

Nr. R (92)1 Par DNS analīžu izmantošanu krimināltiesību

sistēmā preambulas sestajā rindkopā un Eiropas Savienības

Padomes 1997. gada 9. jūnija rezolūcijas Nr. 97/C193/02 Par

apmaiņu ar DNS analīžu rezultātiem preambulas pirmajā un

otrajā rindkopā.

Satversmes tiesa atzīst, ka aizdomās turēto personu DNS

profilu noteikšana iespējamu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas

stadijā ir piemērots līdzeklis ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Nosakot DNS profilu, ir iespējams ar augstu

precizitātes pakāpi identificēt personu, noteikt konkrētas

personas klātbūtni noziedzīga nodarījuma vietā vai saistību ar

citiem iepriekš izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru

izmeklēšanas laikā noteikti DNS profili, kā arī saikni ar citām

personām.

Līdz ar to ierobežojums ir piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

23.2. Izvērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

saudzējošākā veidā, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Turklāt Satversmes

tiesai nav tiesību noteikt, kurš līdzeklis ir vislabākais, bet ir

tiesības noteikt, vai valsts izraudzītais līdzeklis ir efektīvs

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-34-01 18. punktu).

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Pieteikuma iesniedzējs

norādījis divas alternatīvas. Viņš paudis uzskatu, ka bioloģisko

materiālu no aizdomās turētām personām varētu neņemt, bet šo

alternatīvu nav pamatojis ar konkrētiem argumentiem.

Saudzējošāks aizdomās turēto personu tiesību ierobežojums, pēc

Pieteikuma iesniedzēja ieskata, varētu būt arī tāds, ka DNS

profila noteikšanai tiktu izvirzīti papildu nosacījumi, piemēram,

izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās

amatpersonas motivēts lēmums vai iespējamā par attiecīgo

nodarījumu piemērojamā soda smagums.

Saeima un Ministru kabinets pauduši viedokli, ka leģitīmais

mērķis ar alternatīviem saudzējošākiem līdzekļiem nav sasniedzams

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 54. un 72. lpp.). DNS dažos

gadījumos esot vienīgais līdzeklis, kā identificēt personu, kura

tiek meklēta saistībā ar iespējamu dalību noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. Katrs uz noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu

un pierādīšanu vērstais līdzeklis esot unikāls un atšķiroties no

citiem. Šie līdzekļi cits citu papildinot, un to pielietošanai

kopumā vajagot pēc iespējas efektīvākā veidā nodrošināt visu

pagātnē izdarītu un nākotnē iespējamu noziedzīgu nodarījumu

atklāšanu (sk. turpat). Arī Ģenerālprokuratūra un Valsts

policija uzskata, ka DNS nacionālajā datu bāzē glabātajiem datiem

ir īpaša nozīme noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 107. un 128. lpp.).

Tiesas sēdē pieaicinātā persona O. Bergere paskaidroja, ka

Kriminālistikas pārvaldes DNS ekspertīžu nodaļas galvenie

darbības virzieni ir divi. Ja ir saņemts procesa virzītāja lēmums

par DNS ekspertīzes noteikšanu, eksperti veicot ekspertīzi, kas

ietverot arī lietisko pierādījumu izpēti, pēdu meklēšanu un

analīzi. Paralēli citi eksperti veicot DNS paraugu izpēti un

attiecīgo informāciju ievadot DNS nacionālajā datu bāzē. Personu

DNS paraugi faktiski nepārtraukti tiekot salīdzināti. Tādā veidā

varot atklāt sakritības ar konkrētu personu vai identificēt

lietiskos pierādījumus, kā arī sasaistīt vairākas lietas kopā un

konstatēt noziedzīgu nodarījumu sērijas (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 2. sēj. 149. lpp.).

A. Bitāns uzskata, ka bioloģiskā materiāla izņemšana no visām

aizdomās turētajām personām to DNS profila noteikšanai būtu

atzīstama par prettiesisku (sk. lietas materiālu 1. sēj. 139.

lpp.). Savukārt A. Lieljuksis pauž uzskatu, ka bioloģiskā

materiāla iegūšanu no aizdomās turētām personām varētu ierobežot

ar papildu nosacījumiem, piemēram, tādiem kā nodarījuma raksturs

un bīstamības pakāpe. Veicot izmeklēšanu, DNS patlaban esot

visprecīzākais praksē izmantotais personu identifikācijas

līdzeklis, kas nodrošinot ļoti augstu identifikācijas ticamības

pakāpi. Tas ļaujot izvairīties no nepamatotām apsūdzībām

noziedzīgos nodarījumos, kurus persona nav izdarījusi, kā arī

palīdzot atklāt ar citām metodēm neatklājamus noziegumus. Tomēr

A. Lieljuksis uzsvēris, ka nestabilas sodu politikas apstākļos

nebūtu vēlama DNS profilu noteikšanas sasaiste ar konkrētu par

noziedzīgu nodarījumu paredzētu soda mēru (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 123. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka DNS profila noteikšana ir unikāla

personu identifikācijas metode. Gadījumos, kad personas

identifikācija ar citām metodēm nav iespējama, DNS profila

noteikšana var būt vienīgais efektīvais identifikācijas

veids.

Satversmes tiesa secina, ka noteiktu periodu

tiesībaizsardzības iestādēm likumā noteiktajā kārtībā ir pieejami

visu aizdomās turēto personu DNS profili, kas attiecīgi var tikt

izmantoti izmeklēšanā ne tikai tā konkrētā kriminālprocesa

ietvaros, kurā personai noteikts aizdomās turētā statuss. Ņemot

vērā to, ka starp noziedzīgiem nodarījumiem var būt dažāda veida

saistība, atzīstams, ka pēc iespējas vairāk DNS profilu aptveroša

DNS nacionālā datu bāze palīdz ne tikai efektīvāk izmeklēt

konkrēto noziedzīgo nodarījumu, bet arī ierobežot noziedzību,

atklājot citus noziedzīgus nodarījumus, kas iepriekš vēl nav

atklāti, un sekmējot noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu

nākotnē. Tas netiktu nodrošināts, ja DNS profili tiktu noteikti

tikai tajos gadījumos, kad kriminālprocesu virzošā amatpersona

pieņēmusi attiecīgu lēmumu, ievērojot izmeklējamās lietas

apstākļu pārbaudes nepieciešamību. DNS nacionālās datu bāzes

veidošana attiecībā uz identificētu subjektu kategorijām kā

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir nošķirama no gadījumiem,

kuros tiek pieņemti individuāli kriminālprocesu virzošās

amatpersonas lēmumi kriminālprocesā. Leģitīmajam mērķim atbilst

iespējami efektīvāka noziedzības novēršana un krimināli sodāmu

nodarījumu atklāšana, kas nodrošināma, DNS nacionālajā datu bāzē

glabājot DNS likumā noteiktu subjektu DNS profilus.

Līdz ar to nepastāv saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

23.3. Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas, kas indivīdam rodas tā

pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

no ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro

lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm

būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajām normām

attiecībā uz aizdomās turētām personām esot "nesamērīgi

ierobežojošs raksturs".

Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka indivīdam radītās

negatīvās sekas esot mazākas nekā sabiedrības labums, kas tiekot

gūts no apstrīdēto normu piemērošanas. Pamatojot sabiedrības

ieguvumu, Saeima uzsver, ka noziedzības apkarošana sabiedrības

interesēs ir ne tikai valsts tiesības, bet arī pozitīvs

pienākums, kas citastarp izriet arī no Satversmē un Konvencijā

ietvertajām cilvēka pamattiesībām un pamatbrīvībām. Turklāt šāds

valsts pienākums attiecas ne tikai uz noziegumiem, kas varētu būt

pastrādāti tās teritorijā, bet noteiktos gadījumos arī uz

noziegumiem, kuri pastrādāti ārpus tās teritorijas un kuru

atklāšanai ir nepieciešama efektīva starpvalstu sadarbība (sk.

ECT 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā "Rantsev v. Cyprus

and Russia", pieteikums Nr. 25965/04, 289. un 307.

punktu). DNS likums paredzot personai saistībā ar tās datu

iegūšanu un glabāšanu pietiekamus tiesību aizsardzības līdzekļus.

Turklāt DNS profila noteikšana un glabāšana nacionālajā DNS datu

bāzē atbilstot ne tikai sabiedrības, bet arī datu subjekta

interesēm. Pateicoties noteiktajam DNS profilam, personu varot

efektīvi izslēgt no aizdomās turēto loka ne tikai attiecībā uz

vienu, bet, iespējams, pat vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem,

turklāt noteiktais DNS profils varot tikt operatīvi izmantots,

piemēram, meklējot pazudušu personu.

Šādu viedokli pauda arī Ministru kabinets, Tieslietu

ministrija, Ģenerālprokuratūra un Valsts policija. Arī Satversmes

tiesa tam pievienojas.

23.3.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka ir spēkā šādi

vispārīgi personas datu aizsardzības principi: tiesiskums,

taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Tiesiskums ietver sevī

nosacījumu, ka personas datu izmantošana un nodošana izmantošanai

citiem mērķiem nekā tie, kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt

tikai ar personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata. Taisnīguma

princips prasa, lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu

tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu

privātumā, autonomijā un integritātē. Minimalitātes princips

paredz, ka personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nav

nepieciešams sasniegt nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus

datu apstrādes mērķus. Anonimitāte nozīmē to, ka informācijas

sasaistīšana ar konkrētu datu subjektu ir kļuvusi neiespējama

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 14. punktu).

ECT atzinusi, ka valsts ir tiesīga uzglabāt tikai tādu

personas datu apjomu, kas atbilst datu apstrādes leģitīmajam

mērķim, un pieprasa pietiekamu tiesību aizsardzības līdzekļu

esamību, norādot, ka to pietiekamība ir atkarīga no glabājamo

personas datu apjoma, glabāšanas ilguma, datu iznīcināšanas un

izmantošanas noteikumiem (sk. ECT 2001. gada 25. septembra

sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 4478798, 44.-47. punktu un 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 103. un 107.

punktu).

Eiropas Savienības Padome norādījusi dalībvalstīm uz

nepieciešamību ievērot atbilstošus personas datu aizsardzības

noteikumus, veicot savstarpēju personas datu apmaiņu. Pamatlēmumā

atzīts, ka kompetentās iestādes var vākt personas datus tikai

konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem mērķiem saistībā ar

to pienākumiem un datus var apstrādāt tikai tam mērķim, kuram tie

iegūti. Tajā arī uzsvērts, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina datu

subjekta informēšana par to, ka viņa personas dati var tikt

vākti, apstrādāti vai nosūtīti citai dalībvalstij [sk. Eiropas

Savienības Padomes Pamatlēmuma 2008/977/TI (2008. gada 27.

novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā,

policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās,

preambulas 27. punktu un 3. panta 1. punktu]. Attiecībā uz

datu apstrādi pamatlēmums neliedz dalībvalstīm noteikt vēl

stingrākus pasākumus personas datu aizsardzībai nekā tajā

paredzētie, tomēr uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka jebkuri

personas dati, ar kuriem dalībvalstis apmainās savā starpā, tiek

apstrādāti likumīgi un atbilstoši pamatprincipiem.

Tādējādi, vērtējot personai radītās nelabvēlīgās sekas,

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas atbilst šiem

datu aizsardzības principiem.

Apstrīdētās normas paredz DNS profila izmantošanu tikai

atbilstoši DNS likuma mērķim, proti, DNS nacionālās datu bāzes

veidošanai. DNS likums paredz, ka DNS nacionālajā datu bāzē

iekļaujamie dati ir izmantojami noziedzīgu nodarījumu atklāšanā,

pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu (līķa materiālu)

identificēšanā.

Satversmes tiesa atzinusi, ka apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības

drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Saskaņā ar DNS likuma 10. pantu DNS nacionālajā datu bāzē tiek

iekļauts aizdomās turētās personas vārds un uzvārds, personas

kods (vai dzimšanas datums), valstiskā piederība un DNS profils,

krimināllietas numurs, tās iestādes nosaukums, kurā izņemts

salīdzināmais paraugs, un tās personas vārds un uzvārds, kura šo

paraugu izņēmusi. Līdz ar to tiek glabāts tāds informācijas

apjoms, kāds objektīvi nepieciešams DNS profila

identificēšanai.

Saskaņā ar DNS likuma 15. pantu DNS nacionālajā datu bāzē

esošie aizdomās turēto personu DNS profili un citas ziņas ir

ierobežotas pieejamības informācija. DNS likuma 16. pants noteic,

ka tiesības pieprasīt ziņas no DNS nacionālās datu bāzes ir

vienīgi izmeklēšanas iestādēm ar prokurora piekrišanu,

prokuratūras iestādēm un tiesām pirmstiesas kriminālprocesa

veikšanai, lietu uzskaitīšanai un iztiesāšanai. Informācija

ārvalstu tiesībaizsardzības iestādēm arī var tikt izsniegta tikai

šiem mērķiem (sk. arī Eiropas Savienības Padomes 2001. gada

25. jūnija rezolūcijas "Par DNS analīžu rezultātu

apmaiņu" preambulas 9. rindkopu).

Noteiktā un uzglabātā DNS profila subjekts tiek anonimizēts ar

sistēmas izveidota šifrējuma palīdzību, tādējādi nodrošinot viņa

aizsardzību. Turklāt DNS profils kodētā (datorlasāmā) veidā tiek

uzglabāts atsevišķi no informācijas, pēc kuras to var identificēt

un kura noteikta DNS likuma 10. pantā. Tādējādi tiek nodrošināta

datu anonimitāte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 56.

lpp.).

DNS nacionālajā datu bāzē tiek glabāti precīzi dati. Lai

izslēgtu iespējamas kļūdas vai neprecizitātes, informācija DNS

nacionālajā datu bāzē tiek ievadīta divas reizes. Lai detalizēti

fiksētu jebkuras darbības ar datiem, datu ievade, rediģēšana un

piekļuve datiem tiek reģistrēta, norādot katras manipulācijas

laiku un datumu (sk. turpat).

Kamēr persona ir aizdomās turētā statusā kriminālprocesā, DNS

profila noteikšana atbilstoši DNS likuma 1. panta 6. punktam, 4.

pantam, 10. pantam un Noteikumu Nr. 620 2. punktam atbilst

personas datu aizsardzības principiem, proti, tiesiskumam,

taisnīgumam, minimalitātei un anonimitātei. Līdz ar to

sabiedrības ieguvums no šīm apstrīdētajām normām ir lielāks nekā

personas tiesībām noteiktais ierobežojums.

Tādējādi minētajās normās noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 96.

pantam.

23.3.2. DNS likuma 18. panta pirmā daļa noteic DNS

profilu un ziņu glabāšanas termiņu, citastarp attiecībā uz

aizdomās turētām personām, gadījumos, ja kriminālprocess tiek

izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu

apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā

persona atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto uz tāda paša

pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs

spriedums. Datu subjektam šajā normā noteikto apstākļu iestāšanās

gadījumā ir paredzētas tiesības pieprasīt, lai viņa personas dati

nekavējoties tiktu dzēsti no DNS nacionālās datu bāzes.

Lietā jau konstatēts, ka personas kriminālprocesuālais statuss

ir vienīgais kritērijs tās DNS profila glabāšanai uz apstrīdēto

normu pamata. Satversmes tiesa konstatē, ka atbilstoši DNS likuma

18. panta pirmajai daļai gadījumā, kad vairs nav tiesiska pamata

personas DNS profila glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē, bet no

personas nav saņemts iesniegums par datu dzēšanu, šīs personas

sensitīvie dati joprojām tiek glabāti, kaut arī tā vairs nav

aizdomās turētā persona.

Pēc personas kriminālprocesuālā statusa maiņas, proti,

gadījumā, ja kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret

konkrēto personu uz reabilitējošu apstākļu pamata vai arī tiek

atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā persona atzīta par aizdomās

turēto uz tāda paša pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu

attaisnojošs spriedums, zūd likumā noteiktais pamats, uz kura

personas pamattiesības tika ierobežotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tāpēc attiecībā uz šādiem gadījumiem valstij ir

pienākums noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas paredzētu

kritērijus personas tiesību atjaunošanai to sākotnējā apjomā.

Tiesas sēdē tika atzīts, ka nav noteikta kārtība, kādā no

personas iegūtais bioloģiskais materiāls tiek glabāts un

iznīcināts pēc tam, kad ir ģenētiski izpētīts. Nav arī tāda

kontroles mehānisma, kas ļautu personai pašai vai ar neatkarīgas

institūcijas starpniecību pārliecināties par to, ka tās

sensitīvie dati, tostarp izņemtais bioloģiskais materiāls, ir

iznīcināti vai dzēsti un netiek izmantoti mērķiem, kas nav

atzīstami par leģitīmiem. Satversmes tiesa arī norāda, ka DNS

likuma 18. panta pirmā daļa nenoteic, cik ilgā laikā pēc personas

pieprasījuma saņemšanas tās dati no DNS nacionālās datu bāzes

tiek dzēsti. Tāpat valstij nav noteikts pienākums apturēt DNS

profila noteikšanas procedūru gadījumā, kad tās laikā personai ir

atcelts attiecīgais kriminālprocesuālais statuss un vairs nav

tiesiska pamata noteikt tās DNS profilu glabāšanai DNS

nacionālajā datu bāzē. Nav noteikts arī izņemtā bioloģiskā

materiāla glabāšanas termiņš un iznīcināšanas kārtība.

Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas paustajam viedoklim,

ka personas nevēršanās ar iesniegumu par tās datu dzēšanu no DNS

nacionālās datu bāzes uzskatāma par piekrišanu šo datu

glabāšanai. Satversmes tiesa norāda, ka viena no Eiropas

Savienības dalībvalstu datu aizsardzības reformas prioritātēm ir

labāka personu pamattiesību nodrošināšana, īpaši datu

aizsardzības jomā. Ņemot vērā personas bioloģiskā materiāla un

DNS profila sensitīvo dabu, likuma subjektiem nepieciešams

noteikt tādus pienākumus, kas nodrošinātu to, ka personas

sensitīvie dati bez likumā noteiktā pamata netiek uzglabāti. DNS

likumā šādi pienākumi nav noteikti.

ECT judikatūrā uzsvērts, ka Konvencijas 8. pants uzliek valsts

institūcijām ne vien negatīvu pienākumu atturēties no jebkādas

nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves

neaizskaramību, bet arī pozitīvu pienākumu veikt nepieciešamās

darbības šo tiesību aizsardzībai (sk. ECT 1985. gada 26. marta

sprieduma lietā "X and Y v. the Netherlands",

pieteikums Nr. 8978/80, 23. punktu). Līdz ar to likumdevējam

ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas

nodrošinātu to glabāšanas noteikumu pilnīgu atbilstību

paredzētajam datu apstrādes mērķim. Satversmes tiesa uzskata, ka

attiecībā uz aizdomās turētu personu bioloģiskā materiāla un DNS

profila glabāšanas un dzēšanas noteikumiem likumdevējs savu

pienākumu nav izpildījis.

Tādējādi personai, kura bijusi aizdomās turētais

kriminālprocesā, pēc šā statusa atcelšanas nav nodrošinātas visas

nepieciešamās garantijas attiecībā uz tās sensitīvo datu dzēšanu,

lai gan šo datu glabāšanai vairs nav likumā noteikta pamata.

Līdz ar to personas tiesībām noteiktais ierobežojums ir

lielāks nekā sabiedrības ieguvums un DNS likuma 18. panta pirmajā

daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs.

Tādējādi DNS likuma 18. panta pirmā

daļa, ciktāl tā attiecas uz aizdomās turētajām personām,

neatbilst Satversmes 96. pantam.