2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Lato Lapsa (turpmāk

- Pieteikuma iesniedzējs) - ir fiziskā persona, kas ar

kriminālprocesu virzošās amatpersonas 2014. gada 17. aprīļa

lēmumu bijusi atzīta par aizdomās turēto personu

kriminālprocesā.

Kriminālprocesu virzošā amatpersona esot sagatavojusi aktu par

bioloģiskā materiāla izņemšanu no Pieteikuma iesniedzēja viņa DNS

profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē.

Pieteikuma iesniedzējs atteicies izsniegt bioloģisko

materiālu, jo viņam neesot uzrādīts lēmums ar bioloģiskā

materiāla izņemšanas pamatojumu. Atteikšanās fiksēta minētajā

aktā.

Par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu uzsākta

administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 175.2 panta.

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2014. gada 24. septembrī

taisījusi spriedumu, izbeidzot administratīvā pārkāpuma

lietvedību un izsakot Pieteikuma iesniedzējam mutvārdu

aizrādījumu. Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis apelācijas

sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētās normas nenosaka personai

pienākumu izsniegt bioloģisko materiālu. Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesu kolēģija noraidījusi Pieteikuma iesniedzēja

apelācijas sūdzību un atstājusi spēkā Rīgas pilsētas Centra

rajona tiesas spriedumu. Spriedums stājies spēkā 2015. gada 9.

janvārī.

2015. gada 24. aprīlī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā

departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors

pieņēmis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, pamatojoties uz

to, ka Pieteikuma iesniedzēja izdarītajā nodarījumā nav

noziedzīga nodarījuma sastāva (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 30. lpp.).

Pieteikuma iesniedzējs vērsies Satversmes tiesā. Viņš uzskata,

ka ar apstrīdētajām DNS likuma normām un apstrīdētajām Noteikumu

Nr. 620 normām (turpmāk kopā arī - apstrīdētās normas) esot

aizskartas viņa pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,

kuras nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 96. pantā.

Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Satversmes tiesas

paustām atziņām, norāda, ka šīs tiesības aizsargājot indivīda

fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un

identitāti, kā arī personas datus un nepieļaujot nepamatotu

valsts iejaukšanos indivīda privātajā dzīvē.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, sagatavojot DNS likuma

projektu, neesot analizēta ne tā atbilstība starptautiskajām

cilvēktiesību normām, ne iespējamie personu pamattiesību

aizskārumi, kādi varētu rasties pēc šā normatīvā akta

pieņemšanas. Neesot vērtēts arī tas, vai kādas no likumprojektā

iekļauto personu grupu tiesībām netiek nepamatoti aizskartas vai

nesamērīgi ierobežotas salīdzinājumā ar sabiedrības kopējām

interesēm.

Normatīvajiem aktiem vajagot būt skaidriem, lai to piemērošana

neradītu "dažādas negatīvas sekas personām, un lai normatīvo

aktu piemērotājiem ir skaidra sava rīcība". Nedz apstrīdētās

normas, nedz to interpretācija saistībā ar Kriminālprocesa likumu

neradot skaidrību par to, kas notiekot gadījumā, kad persona

atsakās sniegt bioloģisko materiālu. Līdz ar to "sekas varot

būt neprognozējamas - atkarīgas no atsevišķa likuma piemērotāja

interpretācijas".

Neesot ņemts vērā arī tas, ka par aizdomās turēto personu

citastarp varot tikt pieņemts lēmums, ka tās rīcībā nav

noziedzīga nodarījuma sastāva. Pieteikuma iesniedzējam neesot

skaidrs, kā "nevainīgas personas datu uzglabāšana un

salīdzināšana varētu palīdzēt ātrāk atklāt noziedzīgus

nodarījumus".

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka DNS likuma projekta

izstrādes stadijā attiecīgais regulējums neesot apspriests nedz

ar ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām, nedz ar

starptautiskajiem konsultantiem un arī nekādu sabiedrības

informēšanas pasākumu neesot bijis. Tādējādi esot šaubas par

likuma kvalitāti un pamattiesību ierobežojuma tiesiskumu.

Pieteikuma iesniedzējs apšauba likumdevēja izraudzīto līdzekļu

piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai un pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu leģitīmais

mērķis ir sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

aizsardzība, palielinot atklāto noziegumu skaitu, taču apšauba,

ka šā mērķa sasniegšanas labad bija jāparedz bioloģiskā materiāla

izņemšana no aizdomās turētām personām. Pamatota esot bioloģiskā

materiāla izņemšana no notiesātām personām. Sabiedrības interesēs

esot noziedzīgu nodarījumu operatīva atklāšana, un gadījumos, kad

persona ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par

vainīgu, tās DNS profils varot palīdzēt atklāt iepriekš izdarītus

noziedzīgus nodarījumus vai nākotnē iespējamus noziedzīgus

nodarījumus. Tomēr apstrīdētās normas paredzot bioloģiskā

materiāla izņemšanu arī no visām aizdomās turētajām personām

"bez jebkāda dziļāka pamatojuma vai kritērijiem".

Apstrīdētās normas nostādot Pieteikuma iesniedzēju vienādā

situācijā ar personu, "ko pieķer nozieguma vietā".

Pieteikuma iesniedzēja situācijā esot pieņemts lēmums, ka viņa

rīcībā nav noziedzīga nodarījuma pazīmju, un kriminālprocess

izbeigts. Ja Pieteikuma iesniedzējs būtu atļāvis izņemt

bioloģisko materiālu, tad, pēc viņa ieskata, rastos situācija, ka

noziedzīgu nodarījumu atklāšanai nepieciešamajā salīdzināšanā

tiek izmantoti nevainīgas personas dati. Savukārt atteikšanās

izsniegt bioloģisko materiālu esot radījusi negatīvas sekas -

uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, un rezultātā tiesa

viņam izteikusi mutvārdu aizrādījumu. Ja apstrīdētās normas

neparedzētu bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām aizdomās

turētām personām un to personas datu glabāšanu DNS nacionālajā

datu bāzē, tad Pieteikuma iesniedzējam šīs negatīvās sekas nebūtu

radušās. Šādā situācijā jebkāda soda piemērošana personai, kas

nav ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu, esot nesamērīgs šīs

personas pamattiesību ierobežojums.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Bioloģiskā

materiāla izņemšanai no aizdomās turētām personām vismaz

vajadzētu būt ierobežotai ar zināmiem nosacījumiem, kuriem jābūt

izpildītiem vai kuru esamībai jātiek pārbaudītai pirms bioloģiskā

materiāla izņemšanas. Šādi nosacījumi varētu būt izmeklēšanas

iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās amatpersonas

motivēts lēmums, uzraugošās institūcijas lēmums vai izmeklēšanas

tiesneša lēmums. Tāpat bioloģiskā materiāla izņemšanas nosacījums

varētu būt aizdomas par noteikta veida noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu vai potenciāli piemērojamā soda smagums.

Apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam, jo

nenodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības

interesēm. Privātās dzīves aizskārums, kuru rada bioloģiskā

materiāla izņemšana no visām aizdomās turētām personām DNS

profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē, esot

nesamērīgs.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis Valērijs Ickevičs

nepiekrita Saeimas un Ministru kabineta viedoklim, ka apstrīdētās

normas Pieteikuma iesniedzējam neesot piemērotas. Viņš uzsvēra,

ka tās ir radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu, jo viņa rīcībā esot atzīts administratīvā pārkāpuma

sastāvs. Administratīvā pārkāpuma lietvedība personai radīto seku

ziņā esot pielīdzināma kriminālprocesam. Atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūru, V. Ickevičs

uzsvēra, ka tikai pats aizdomās turētais varot pilnībā novērtēt

to, cik smagi šāda lietvedība ietekmē viņa psiholoģisko un

emocionālo stāvokli.

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža.