12. pants

Saeima atbildes rakstā pauž uzskatu, ka

nepieciešams izvērtēt Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālās

sūdzības atbilstību Satversmes tiesas likuma 19.2

panta pirmās daļas prasībām, un lūdz lemt par tiesvedības

izbeigšanu šajā lietā.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts

paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa

konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes

tiesas likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Šajā pantā

citastarp noteikts, ka konstitucionālajai sūdzībai ir jāatbilst

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām.

Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka

pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. No

šā panta izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes

tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs

personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto

tiesību normu.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo

sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību

aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar

Pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma

iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau

pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

spriedumu lietā Nr. 200-01-03 un 2002. gada 11. novembra lēmumu

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-03) vai arī

pastāv apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu izskatīta

"šobrīd" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4.

punktu).

Saeima uzskata, ka šajā lietā jāņem vērā Māju pārvaldīšanas

likuma pārejas noteikumu 6. punkts, proti, ka persona, kura līdz

minētā likuma spēkā stāšanās dienai noslēgusi dzīvojamo māju

pārvaldīšanas līgumu, ir tiesīga līdz 2011. gada 31.decembrim

turpināt pildīt saskaņā ar līgumu uzņemtās pārvaldnieka saistības

neatkarīgi no tā, vai šīs personas profesionālā kvalifikācija

atbilst apstrīdētajā normā noteiktajām prasībām.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai ir jākonstatē, vai

apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības.

12.1. Apstrīdētā norma noteic, ka pārvaldnieka

profesionālo kvalifikāciju apliecina noteikta profesionālā

izglītība un dokuments par vismaz ceturto profesionālās

kvalifikācijas līmeni. Šīs prasības attiecas uz personām, kuras

nav mājas īpašnieki un pārvalda dzīvojamo māju, kuras platība ir

lielāka par 1500 kvadrātmetriem, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā

persona šo uzdevumu veic kā fiziskā persona vai kā juridiskās

personas darbinieks.

Līdzšinējā Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

pamattiesību aizskārums var būt nākotnē sagaidāms vai arī

potenciāls (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu un

2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03). Tiesību

doktrīnā izteikts viedoklis, ka pamattiesību aizskāruma teorija

pieļauj arī nākotnē gaidāmu un potenciālu aizskārumu. Proti,

potenciāls, kā arī nākotnē gaidāms aizskārums nozīmē to, ka

cilvēka pamattiesību aizskārums tiks radīts, - pastāv pamatota un

ticama iespējamība, ka apstrīdētās normas piemērošana varētu

radīt nelabvēlīgas sekas konstitucionālās sūdzības iesniedzējam

(sk.: Rodiņa A., Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse

Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 161. - 168.lpp.).

Arī tiesu praksē norādīts, ka vērtējot personas tiesību

ierobežojumu, jāņem vērā risks, ka šis ierobežojums varētu

ietekmēt attiecīgo personu, un iespējamais personas tiesisko

interešu aizskārums (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Kayankin v.

Russia, judgment of 10 February 2010,

application no. 24427/02, para. 91 un Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 2008. gada 27. februāra spriedumu lietā

Nr. 1 BvR 370/07, para. 232).

12.2. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka

Pieteikuma iesniedzējs veic dzīvojamo māju pārvaldīšanu, bet nav

to īpašnieks. No lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam,

ka Pieteikuma iesniedzējs dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā

strādā jau vairāk nekā sešpadsmit gadus un vēlas šo darbu

turpināt. Līgumus par dzīvojamo māju pārvaldīšanu Pieteikuma

iesniedzējs noslēdzis pirms tam, kad apstrīdētā norma tika

pieņemta. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecas uz Pieteikuma

iesniedzēju, jo viņam ir jāiegūst apstrīdētajā normā noteiktā

izglītība, lai turpinātu strādāt pārvaldnieka profesijā arī pēc

Māju pārvaldīšanas likumā paredzētā termiņa. Pieteikuma

iesniedzējs norādījis, ka pēc likumā noteiktā termiņa viņš nebūs

tiesīgs pārvaldīt dzīvojamās mājas un nevarēs gūt ienākumus,

izmantojot savas prasmes un zināšanas.

Satversmes tiesa uzskata, ka jautājums par iespējamām izmaiņām

pārvaldnieka kvalifikācijas jomā izlemjams pašreiz, jo saskaņā ar

Profesionālās izglītības likumu profesionālās izglītības

programmas īstenošanas ilgums ir divi līdz trīs gadi. Tātad

personām, uz kurām apstrīdētā norma varētu attiekties, jau šogad

ir jāuzsāk mācības attiecīgā izglītības programmā, lai Māju

pārvaldīšanas likumā paredzētajā pārejas periodā, iegūtu

apstrīdētajā normā noteikto izglītību.

Ņemot vērā minēto, tiesvedība lietā

ir turpināma.