2. pants

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Vitolds

Peipiņš (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt

apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. un 106. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo

viņam Satversmē noteiktās pamattiesības. Saskaņā ar Māju

pārvaldīšanas likuma normām nodarboties ar dzīvojamo māju

pārvaldīšanu no 2012. gada viņš vairs nevarēšot, jo viņam neesot

likumā noteiktās pārvaldnieka kvalifikācijai nepieciešamās

profesionālās izglītības. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš

jau kopš 1993. gada strādājot par pārvaldnieku. Bez tam savā

profesijā iegūtās zināšanas viņš izmantojot arī akadēmiskajā

darbā, jo augstskolā studentiem docējot studiju kursu ar

nekustamo īpašumu saistītā uzņēmējdarbībā un šajā kursā tiekot

ietvertas arī dzīvojamo māju pārvaldīšanai nepieciešamās

zināšanas. Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam liedzot

izmantot savā praktiskajā darbā iegūtās zināšanas un turpināt

strādāt par pārvaldnieku, jo nosakot šai profesijai formālas

izglītības prasības. Līdz ar to tiekot ierobežotas Pieteikuma

iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības brīvi

izvēlēties profesiju un darbavietu atbilstoši savām spējām.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

arī Satversmes 91. pantam, jo paredz atšķirīgu attieksmi pret

pārvaldnieka profesiju salīdzinājumā ar citām profesijām, kuru

pārstāvjiem noteiktas atšķirīgas prasības atbilstošas

kvalifikācijas apliecināšanai. Piemēram, Detektīvdarbības likums,

kas reglamentē detektīvdarbību kā īpašu komercdarbības veidu,

nosakot, ka šajā jomā var strādāt personas, kuras saņēmušas

sertifikātu. Minēto sertifikātu varot iegūt personas, kuras

ieguvušas profesionālo izglītību vai kurām ir ne mazāk kā piecus

gadus ilgs darba stāžs. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka,

nosakot vairākus veidus, kā apliecināt konkrētā profesijā

nepieciešamo kvalifikāciju, persona tiekot mazāk ierobežota, jo

tai esot iespējas izvēlēties, kādā veidā iegūt nepieciešamo

profesionālo kvalifikāciju, lai varētu strādāt izraudzītajā

profesijā. Līdzīgi noteikumi esot attiecināti arī uz grāmatveža

profesiju. Līdz ar to apstrīdētā norma esot nesamērīga, jo

liedzot pārvaldniekam iespēju izvēlēties, kādā veidā viņš iegūs

un apliecinās savu prasmju un zināšanu atbilstību noteiktām

kvalifikācijas prasībām.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajai normai nav

objektīva un saprātīga pamata salīdzinājumā ar tām prasībām,

kuras noteiktas citu profesiju pārstāvjiem.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta,

lai aizsargātu sabiedrību no neprofesionālu un nekvalificētu

personu veiktas dzīvojamo māju pārvaldīšanas. Māju pārvaldīšanas

likuma mērķis esot noteiktas iedzīvotāju grupas interešu

aizsardzība, kā arī uzņēmējdarbības vides sakārtošana, taču

apstrīdētā norma neesot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, šo mērķi varot

sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ieviešot publisku

reģistru ar nepieciešamajām ziņām par pārvaldnieka darba pieredzi

un izglītību vai liekot apdrošināt risku, kas saistīts ar

profesionālo darbību, vai arī izsniedzot kvalifikāciju

apliecinošu sertifikātu.