3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības

principam un neparedz nepamatotu ierobežojumu personas tiesībām

izvēlēties profesiju.

Saeima vērš tiesas uzmanību uz to, ka Māju pārvaldīšanas

likuma 13. pantā ietverti vairāki izņēmumi no apstrīdētajā normā

noteiktajām prasībām. Arī likuma pārejas noteikumi paredzot, ka

personas var turpināt dzīvojamo māju pārvaldīšanu līdz 2011. gada

31. decembrim, ja iepriekš noslēgušas līgumu par dzīvojamo māju

pārvaldīšanu. Tādējādi Saeima uzskata, ka pēc faktisko apstākļu

noskaidrošanas būtu nepieciešams izvērtēt, vai iesniegtā

konstitucionālā sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma

19.2 panta prasībām, un lemt par to, vai ir lietderīgi

turpināt tiesvedību šajā lietā.

Saeima norāda: ja tiesvedība lietā tomēr tiktu turpināta, būtu

jāņem vērā tas, ka apstrīdētajā normā noteiktās pārvaldnieka

kvalifikācijas prasības ir pamatotas un nepieciešamas.

Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, norāda,

ka likumdevējs var noteikt prasības, saskaņā ar kurām personai,

izvēloties noteiktu nodarbošanos, jāapliecina sava kvalifikācija,

piemēram, kārtojot valsts noteiktus pārbaudījumus vai iegūstot

izglītību valsts atzītā mācību procesā.

Atbildes rakstā norādīts, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanai

izvirzīti vairāki nosacījumi. Prasība pēc atbilstošas

pārvaldnieka izglītības esot tikai viens no vairākiem likumā

ietvertajiem sekmīgas dzīvojamo māju pārvaldīšanas

priekšnoteikumiem. Saeima uzskata, ka nebūtu pieļaujams

pārvaldnieka izvēli atstāt tikai dzīvokļu īpašnieku ziņā,

neizvirzot prasību pēc attiecīgas profesionālās izglītības, jo

dzīvojamo māju pārvaldīšana esot atbildīgs process, kas prasa

plašas zināšanas un iemaņas, lai novērstu iespējamos riskus.

Izglītības un kvalifikācijas prasības pārvaldniekam esot

noteiktas, samērojot personas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības

interesēm, proti, pārvaldīšanas procesā nepieļaut citu personu

drošības vai veselības aizskārumu un saglabāt apkārtējās vides

kvalitāti. Līdz ar to apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis,

proti, aizsargāt citu personu tiesības un sabiedrības

drošību.

Saeima nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim, ka

pārvaldniekam nepieciešamā profesionālā izglītība esot formāla

prasība un neapliecinot personas spēju veikt dzīvojamo māju

pārvaldīšanu. Saeima uzskata, ka dokuments par formālās

izglītības iegūšanu apliecina teorētisko un praktisko

sagatavotību, kaut arī šāda dokumenta neesamība pati par sevi

katrā konkrētā gadījumā vēl neapliecina to, ka personai nav arī

attiecīgo zināšanu un prasmju. Tomēr apstrīdētā norma esot

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sabiedrība varot būt

pārliecināta, ka persona, kura ieguvusi noteiktu izglītību, spēj

pienācīgā kvalitātē veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu.

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis un

pamatojis, kuras personu grupas un kāpēc atrodas vienādos vai pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētā norma

nenošķirot vairākas personu grupas un neparedzot atšķirīgu

attieksmi pret kādu no tām. Tādējādi apstrīdētā norma nepārkāpjot

tiesiskās vienlīdzības principu. Saeima vērš tiesas uzmanību uz

to, ka arī citos ārējos normatīvajos aktos personai izvirzītas

prasības pēc noteiktas izglītības un kvalifikācijas. Piemēram,

šādas prasības noteiktas apdrošināšanas brokerim, kravu

pārvadātājam un maksātnespējas administratoram.

Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 106. pantam.