48. pants

No ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības tiesu

judikatūras izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta

atgūšana nav sods, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no

nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam (sk. Eiropas

Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 15. novembra sprieduma

lietā T-207/10 "Deutsche Telekom AG" 35. punktu ar tajā

norādīto judikatūru). Pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par

attiecīgo periodu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis

ir nevis komersanta sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un

sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas

atjaunošana, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni

vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš

neievēro ar valsts atbalstu saistītos noteikumus (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2023-35-03 17.1. punktu). Šāds secinājums izriet arī no

Eiropas Komisijas 2019. gada 23. jūlija paziņojuma par nelikumīga

un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (2019/C 247/01) 26.

punkta. Turklāt gadījumos, kad atbalsts saņemts nepamatoti vai

nelikumīgi, tā atgūšanas procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku

visu nepamatoti saņemto summu atmaksu (sal.: Eiropas

Savienības Tiesas 2005. gada 12. maija sprieduma lietā C-415/03

"Komisija pret Grieķiju" 44. punkts).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, pēc tās ieskata, uz

apstrīdētajās noteikumu normās ietverto regulējumu ir attiecināma

Eiropas Savienības Tiesas judikatūra par gadījumiem, kad atbalsta

saņēmējam ir pienākums atmaksāt atbalsta summas kā sodu par

noteiktiem attiecīgā atbalsta administrēšanas regulējuma

pārkāpumiem, un atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas 2004.

gada 1. jūlija spriedumu lietā C-295/02 "Gerken", kā

arī 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-286/05

"Haug". Tomēr abi minētie Eiropas Savienības Tiesas

spriedumi attiecas uz Eiropas Savienības Kopējo lauksaimniecības

politiku, kura ietverta LESD 3. sadaļā "Lauksaimniecība un

zivsaimniecība" un uz kuru neattiecas LESD nosacījumi par

valsts atbalstu.

Tādējādi secināms, ka konkrēto jautājumu Eiropas Savienības

Tiesa jau ir izskaidrojusi.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka tai nav nepieciešams vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar

lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu.

13. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās likuma normas

trešais teikums neatbilst Satversmes 92. pantam, bet apstrīdētās

noteikumu normas - Satversmes 105. pantam. Turklāt Pieteikuma

iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu vērtēt vairāku tiesību normu

atbilstību Satversmes 105. pantam.

Ja ir apstrīdēta vairāku dažāda juridiska spēka tiesību normu

atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai,

ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 21.

punktu).

13.1. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums ir

procesuālā tiesību norma, kas nosaka elektroenerģijas ražotāja

pierādīšanas pienākumu administratīvajā procesā par obligātā

iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu.

Savukārt apstrīdētās noteikumu normas ir materiālās tiesību

normas, kas paredz pārkāpumus, par kuriem atceļamas

elektroenerģijas ražotājam piešķirtās tiesības uz valsts

atbalstu, kā arī nosaka elektroenerģijas ražotāja pienākumu

atmaksāt nepamatoti vai nelikumīgi saņemto valsts atbalstu un

periodu, par kuru saņemtais atbalsts ir atmaksājams.

Ņemot vērā apstrīdēto normu saturu, lietas faktiskos apstākļus

un pieteikumā norādītos argumentus, efektīvākai lietas

izskatīšanai Satversmes tiesa vispirms izvērtēs apstrīdēto

noteikumu normu atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam -

apstrīdētās likuma normas trešā teikuma atbilstību Satversmes 92.

pantam.

13.2. Pieteikuma iesniedzēja ir elektroenerģijas

ražotāja, kas izmanto biomasu. Tomēr apstrīdētās noteikumu normas

attiecās ne tikai uz komersantiem, kas elektroenerģijas ražošanai

izmanto biomasu, bet arī uz tādiem komersantiem, kas tam pašam

nolūkam izmanto citus atjaunojamos energoresursus -

hidroenerģiju, biogāzi un vēja enerģiju (sk. apstrīdēto

noteikumu 3. punktu). Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1.

apakšpunkts bija formulēts tādējādi, ka tas attiecās uz dažādiem

elektroenerģijas ražotāju pieļautajiem pārkāpumiem.

Tā kā apstrīdētās noteikumu normas regulē dažādas situācijas,

nepieciešams precizēt, kādā apjomā izvērtējama to satversmība

(sk. Satversmes tiesas 2024. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2023-34-01 15. punktu).

13.2.1. Saskaņā ar apstrīdēto noteikumu 21. punktu

komersantam bija jāaprīko elektrostacija ar tā izraudzītajam

elektroenerģijas ražošanas veidam nepieciešamajiem mēraparātiem

vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī jānodrošina to atbilstība

normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tātad dažādas

tehnoloģijas izmantojošiem ražotājiem varēja būt atšķirīgi

mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas, kuri tiem bija jāuzstāda

elektrostacijā un kuru darbība tiem bija jānodrošina ar pašu

saražoto elektroenerģiju. Tomēr apstrīdētās noteikumu normas

visiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos

energoresursus obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros, paredzēja

vienādas tiesiskās sekas, kas iestājās gadījumos, ja

elektrostacijā nebija uzstādīti normatīvo aktu prasībām

atbilstoši mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādīto

mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas

termiņi bija nokavēti ilgāk par 10 dienām, kā arī tad, ja

elektrostacijā netika nodrošināta saražotās elektroenerģijas

izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai.

Satversmes tiesa atzīst: izvērtējot apstrīdēto noteikumu normu

ietekmi uz visiem komersantiem neatkarīgi no tā, kādu atjaunojamo

energoresursu tie izmanto elektroenerģijas ražošanai, var

nodrošināt to, ka Satversmei neatbilstošs regulējums tiek

novērsts pēc iespējas efektīvi. Turklāt konkrētajā gadījumā lietā

esošie materiāli, tostarp Ministru kabineta atbildes rakstā

ietvertie apsvērumi, ir pietiekami, lai apstrīdēto noteikumu

normu satversmību izvērtētu attiecībā uz visiem komersantiem, kas

ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto noteikumu normu

satversmību attiecībā uz komersantiem, kas elektroenerģijas

ražošanai izmanto jebkuru no apstrīdēto noteikumu 3. punktā

norādītajiem atjaunojamiem energoresursiem.

13.2.2. Apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts

paredzēja valsts atbalsta atmaksas pienākumu vairākos gadījumos,

kad pieļauti šajos noteikumos paredzētie pārkāpumi.

No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējai

obligātā iepirkuma tiesības tika atceltas un pienākums atmaksāt

saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu tika uzlikts tāpēc,

ka tā bija pieļāvusi apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8.

apakšpunktā paredzētos pārkāpumus. Minētās tiesību normas

attiecās uz gadījumiem, kad elektrostacijā nebija uzstādītas

normatīvo aktu prasībām atbilstošas mēraparātu vai mērlīdzekļu

sistēmas vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu

kalibrācijas vai verifikācijas termiņi bija nokavēti ilgāk par 10

dienām un kad elektrostacijā netika nodrošināta saražotās

elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības

nodrošināšanai.

Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas situāciju un lietā sniegtos

argumentus, Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās noteikumu normas

kā vienotu tiesisko regulējumu, kas paredz atcelt iepriekš

piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros un uzlikt pienākumu atmaksāt saņemto valsts

atbalstu, ja pieļauti apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8.

apakšpunktā paredzētie pārkāpumi.

14. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Ņemot vērā to, ka

izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, apstrīdētās noteikumu normas vērtējamas

Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar

komercdarbību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.1. punktu). Tiesības uz

īpašumu ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz īpašumu

aizsargā ar Ekonomikas ministrijas izdoto administratīvo aktu un

ar publisko tirgotāju noslēgto līgumu piešķirtās tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju par paaugstinātu cenu obligātā iepirkuma

ietvaros. Šādos gadījumos tiesību uz īpašumu objekts ir ražotāja

iegūtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros (sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 28.

maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-52-01

13.1. punkts un 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2021-31-0103 20. punkts).

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

Elektrostacijā ražo elektroenerģiju. Uz Ekonomikas ministrijas

lēmuma pamata Pieteikuma iesniedzēja ieguvusi tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi

šīs Pieteikuma iesniedzējai ar administratīvo aktu piešķirtās

tiesības ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā.

Apstrīdētās noteikumu normas ierobežo minētās tiesības, jo

gadījumā, ja komersants elektrostacijā nav uzstādījis normatīvo

aktu prasībām atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas

vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai

verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām, kā arī

tad, ja elektrostacijā netiek nodrošināta saražotās

elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības

nodrošināšanai, proti, netiek ievērots pašpatēriņa princips, tās

paredz gan obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, gan pienākumu

atmaksāt valsts atbalstu par periodu kopš pēdējā gada pārskata

iesniegšanas termiņa.

Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

normas Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.

15. Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā

Nr. 2022-06-03 19. punktu).

Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka tiesības uz

īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2021-31-0103 32. punktu un 2023. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2022-28-03 13.1. punktu). Tomēr Ministru kabineta

tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl,

ciktāl likumā Ministru kabinetam ir piešķirts šāds

pilnvarojums.

Apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas, pamatojoties citstarp

uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturto daļu un

apstrīdēto likuma normu. Šajās normās paredzēts, ka Ministru

kabinets nosaka obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību,

pārkāpumus, par kuriem atceļamas obligātā iepirkuma tiesības, kā

arī kārtību, kādā tās atceļamas.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās noteikumu normas

ir izdotas, pārkāpjot parlamenta virsvadības principu, jo tajās

ietvertie obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas pamati un

uzliktais pienākums atmaksāt saņemto valsts atbalstu ir atzīstami

par tik svarīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, ka

tie bija jāizlemj pašam likumdevējam. Turklāt apstrīdēto

noteikumu 60.1. apakšpunkts esot izdots, pārkāpjot likumdevēja

piešķirto pilnvarojumu, jo paredzot elektroenerģijas ražotāja

pienākumu atmaksāt visu saņemto valsts atbalstu par periodu kopš

pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa, nevis tikai tāda

valsts atbalsta apmēra atgūšanu, kas ir saņemts nepamatoti vai

nelikumīgi.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima ir

noregulējusi svarīgākos jautājumus attiecībā uz ražotāju tiesībām

pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā

elektroenerģijas apjoma veidā, savukārt Ministru kabinetam

piešķirtais pilnvarojums neizvirza konkrētus kritērijus obligātā

iepirkuma tiesību saņemšanai, īstenošanai vai atcelšanai.

Ministru kabinets, rīkojoties pilnvarojuma ietvaros, šos

kritērijus var noteikt pats (sk. Satversmes tiesas 2022. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32.1. punktu).

Apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunkts nosaka divus no

gadījumiem, kad tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā ir

atceļamas. Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā ir

noteikts komersanta pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts

atbalstu, proti, tādu atbalstu, ko komersants ieguvis, neizpildot

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, par

periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa. Tādējādi

apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas uz Elektroenerģijas

tirgus likuma 29. panta ceturtajā daļā un apstrīdētajā likuma

normā ietvertā pilnvarojuma pamata. Tas, vai apstrīdēto noteikumu

60.1. apakšpunktā noteiktais pienākums atmaksāt visu saņemto

valsts atbalstu par attiecīgo periodu ir samērīgs, ir tāds

apsvērums, kas saistīts ar minētās normas satversmības vērtējumu

pēc būtības.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās noteikumu normas ir

pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ir pietiekami

skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo

tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas

sekas.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdēto noteikumu normu

izdošanas procesā nav ievērots arī labas likumdošanas princips,

jo nav ņemtas vērā Eiropas Savienības tiesību prasības. Proti,

apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā noteiktās

tiesiskās sekas nevarot tikt pielāgotas vai individuāli

izvērtētas atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem,

kā to paredz samērīguma princips un Eiropas Savienības Tiesas

judikatūra. Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts

nenosakot tādu valsts atbalsta atgūšanas kārtību, kura būtu

vērsta uz iepriekšējās situācijas atjaunošanu un atbilstoši kurai

tiktu atgūta tikai tā valsts atbalsta daļa, kura faktiski ir

saņemta nepamatoti. Ja Ministru kabinets būtu ņēmis vērā Eiropas

Savienības tiesību prasības, tas būtu paredzējis mazāk

ierobežojošus līdzekļus apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Kā Satversmes tiesa jau norādīja šā sprieduma 12.3. punktā, no

ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības Tiesas judikatūras

izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta atgūšana nav

sods, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu

priekšrocību atņemšanas komersantam, un ka gadījumos, kad

atbalsts saņemts nepamatoti vai nelikumīgi, tā atgūšanas

procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku visu nepamatoti saņemto

summu atmaksu. Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi pēc būtības ir

saistīti ar jautājumu par to, vai Ministru kabinets, izdodot

apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis samērīguma principu.

Tādējādi attiecīgos argumentus Satversmes tiesa pārbaudīs,

vērtējot apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts,

pamatojoties uz likumu.

16. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās noteikumu normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības

labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Apstrīdētās

noteikumu normas padarot valsts atbalsta shēmu efektīvāku,

novēršot nepamatotu valsts atbalsta saņemšanu. Tādējādi tiekot

samazinātas elektroenerģijas galalietotāju izmaksas, vienlaikus

izskaužot nesaimniecisku un negodprātīgu rīcību nozarē un

stiprinot Latvijas tautsaimniecību. Arī Pieteikuma iesniedzēja

piekrīt, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

nodrošināt sabiedrības labklājības aizsardzību.

Jebkura valsts atbalsta shēma tiek veidota un valsts atbalsts

tiek piešķirts ar noteiktu mērķi. Valsts atbalsts enerģētikas

jomā Eiropas Savienībā ir nozīmīgs instruments virzībai uz

klimatneitralitāti (sk.: Schöning F., Ziegler C. What is State

Aid. In: Hancher L., de Hauteclocque A., Salerno F. M. (Eds.)

State Aid and The Energy Sector. Oxford: Hart, 2018, p. 4).

Tādēļ arī Latvijā ieviestās atbalsta shēmas - obligātā iepirkuma

sistēmas - mērķis ir veicināt atjaunojamo energoresursu un

augstas efektivitātes koģenerācijas izvēršanu (sk. Eiropas

Komisijas lēmuma 4. punktu).

Valsts atbalsts sniedz komersantiem priekšrocības darboties

attiecīgajā komercdarbības nozarē. Tādēļ sabiedrības labklājības

interesēs ir nodrošināt to, lai valsts atbalsts būtu mērķēts un

tiktu sniegts tikai tādiem komersantiem, kuri ievēro tiesību

normās noteiktās prasības un ar savu darbību veicina valsts

atbalsta shēmas mērķa sasniegšanu. Attiecīgi valstij ir pienākums

uzraudzīt valsts atbalsta izmantošanu un nodrošināt to, ka tiek

saglabāts konkurētspējīgs tirgus un novērsts nesamērīgs un

nepamatots tirgus izkropļojums (sal.: Satversmes tiesas 2019.

gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 13. punkts un

2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 22.

punkts).

Obligātā iepirkuma tiesību atcelšana gadījumā, ja netiek

ievērots pašpatēriņa princips vai netiek izpildīta prasība

aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem

mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām vai prasība savlaicīgi

kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas,

un nepamatoti saņemtā atbalsta atmaksāšana par periodu kopš

pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa nodrošina to, ka

komersantam, kurš neievēro valsts atbalsta saņemšanai noteiktās

prasības, vairs netiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības un

nepamatoti piešķirtais valsts atbalsts tiek atgūts. Tātad

apstrīdētās noteikumu normas ir vērstas uz sabiedrības kopējo

interesi sniegt efektīvu un mērķtiecīgu valsts atbalstu

elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos

energoresursus, neliekot galalietotājiem pārmaksāt par izmantoto

elektroenerģiju. Tādējādi ar apstrīdētajām noteikumu normām tiek

aizsargātas visas sabiedrības intereses saistībā ar obligātā

iepirkuma tiesību sniegto priekšrocību mērķētu piešķiršanu.

Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu

normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis

- sabiedrības labklājības aizsardzība.

17. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Pieteikuma iesniedzēja neiebilst un arī Ministru kabinets

atbildes rakstā norādījis, ka apstrīdētās noteikumu normas ir

piemērotas pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai,

jo palīdz elektroenerģijas tirgū novērst nepamatotus konkurences

izkropļojumus, kas savukārt ietekmē elektroenerģijas gala

cenu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka apstrīdētajos noteikumos

ietvertās normas, kuras pilnvaro Biroju izdot administratīvo

aktu, ar kuru tiek atceltas obligātā iepirkuma tiesības gadījumā,

kad elektroenerģijas ražotājs nespēj izpildīt normatīvajos aktos

noteiktās prasības, ir piemērotas tam, lai izslēgtu negodprātīgus

un nesaimnieciskus ražotājus no obligātā iepirkuma sistēmas

(sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2021-31-0103 42. punkts). Tāpat Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka valsts, atceļot obligātā iepirkuma tiesības un

uzliekot pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo

periodu gadījumā, ja ražotājs ir pārkāpis normatīvajos aktos

noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai, var novērst

nepamatotu tirgus izkropļojumu (sal.: Satversmes tiesas 2024.

gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 16.

punkts).

Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta 1.1 daļā

ietvertais pašpatēriņa princips paredz, ka publiskais tirgotājs

no elektroenerģijas ražotāja iepērk visu saražotās

elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas

elektrostacijas vajadzībām. Pašpatēriņa principa neievērošana

izpaužas tādējādi, ka elektrostacijas darbība tiek nodrošināta

nevis ar elektrostacijā saražoto elektroenerģiju, bet gan ar

elektroenerģiju, kas iepirkta par tirgus cenu. Šādos apstākļos

elektrostacijā saražotās elektroenerģijas atlikums, kas pārdodams

publiskajam tirgotājam par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus

cena, ir ievērojami lielāks un līdz ar to komersantam var rasties

iespēja saņemt nepamatoti lielu valsts atbalstu. Tas secīgi

ietekmē arī elektroenerģijas gala cenu, kas jāmaksā

elektroenerģijas galalietotājiem.

Savukārt apstrīdētajos noteikumos ietvertā prasība aprīkot

elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem

mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī prasība savlaicīgi

kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas

ir būtisks instruments, lai uzraudzības iestāde varētu efektīvi

pārliecināties par to, vai ražotāja sniegtā informācija, citstarp

par pašpatēriņa principa ievērošanu, ir ticama (sk. Ministru

kabineta atbildes rakstu). Proti, tad, ja elektroenerģijas

ražotājs nav aprīkojis elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām

atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām vai nav tos

savlaicīgi kalibrējis vai verificējis, rodas šaubas par to, vai

komersanta sniegtā informācija un aprēķinu formulās izmantotie

dati ir precīzi un pamatoti un neietekmē ražotājam izmaksājamā

atbalsta apmēru.

Tātad valsts, komersantam atceļot obligātā iepirkuma tiesības

un uzliekot pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par

attiecīgo periodu tādā gadījumā, ja komersants nav ievērojis

pašpatēriņa principu vai nav uzstādījis elektrostacijā

atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas, vai ir ilgāk

par 10 dienām nokavējis termiņus uzstādīto mēraparātu vai

mērlīdzekļu kalibrācijai vai verifikācijai, var novērst

nepamatotu tirgus izkropļojumu un nodrošināt to, ka valsts

atbalstu saņem tikai tādi komersanti, kuri ir ievērojuši

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.

Tādējādi apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā paredzētā

obligātā iepirkuma tiesību atcelšana un izmaksātā valsts atbalsta

atgūšana gadījumā, kad pieļauti apstrīdēto noteikumu 48.5. un

48.8. apakšpunktā paredzētie pārkāpumi, ir piemērots līdzeklis

sabiedrības labklājības aizsardzībai.

Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

18. Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Apstrīdētajās noteikumu normās noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106

20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk

ierobežojošu līdzekli, kas iepriekš bijis ietverts un arī šobrīd

esot ietverts tiesību normās, - brīdinājumu, kas komersantam

nosūtāms apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā

paredzēto pārkāpumu konstatācijas gadījumā, nosakot termiņu šo

pārkāpumu novēršanai. Tāpat alternatīvs līdzeklis būtu tāda

regulējuma paredzēšana apstrīdētajās noteikumu normās, kas

tiesību piemērotājam ļautu ņemt vērā to, vai elektroenerģijas

ražotājs pārkāpumus ir pieļāvis apzināti un ar mērķi nepamatoti

gūt valsts atbalstu. Turklāt attiecībā uz apstrīdēto noteikumu

60.1. apakšpunktā noteikto nepamatoti saņemtā valsts atbalsta

atmaksas pienākumu personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis

būtu paredzēt, ka šāds pienākums attiecas tikai uz gadījumiem,

kad pārkāpums, kura dēļ tiek atceltas obligātā iepirkuma

tiesības, nav formāls un reāli rada iespēju saņemt nepamatotu

valsts atbalstu.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka nepastāv citi tikpat

iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Valsts

baudot plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir

sasniedzami valsts atbalsta shēmas mērķi. Elektroenerģijas

ražotājam kā atbildīgam un gādīgam komersantam esot zināmi

obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros tam uzliktie pienākumi,

citstarp par verificētām vai kalibrētām mēraparātu vai

mērlīdzekļu sistēmām un saražotās elektroenerģijas izlietošanu

elektrostacijas darbības nodrošināšanai. Tādēļ papildu mehānisms

šo pienākumu izpildes nodrošināšanai neesot nepieciešams. Turklāt

likumdevējs, pieņemot grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā,

esot uzdevis Ministru kabinetam pilnveidot obligātā iepirkuma

tiesību sistēmu un uzlikt lielāku atbildību elektroenerģijas

ražotājiem, lai tādējādi nodrošinātu valsts atbalstu

regulējošajās tiesību normās noteikto pienākumu izpildi.

18.1. Lai novērtētu, vai komersanta individuāla

brīdināšana kā obligātā iepirkuma sistēmas īstenošanā ietilpstoša

procesuālā kārtība varētu būt uzskatāma par tādu pamattiesības

mazāk ierobežojošu līdzekli, kas ļautu sasniegt ierobežojuma

leģitīmo mērķi tikpat efektīvi, Satversmes tiesai jāņem vērā, cik

būtiskas ir apstrīdētajos noteikumos ietvertās prasības ievērot

pašpatēriņa principu un aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu

prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā

arī savlaicīgi kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai

mērlīdzekļu sistēmas.

Kā jau iepriekš tika norādīts, no LESD 108. panta trešās daļas

izriet dalībvalsts atbildīgo iestāžu pienākums pēc savas

iniciatīvas atgūt nepamatoti vai nelikumīgi sniegtu valsts

atbalstu. Valsts atbalsts sniedz komersantiem priekšrocības

darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē un rada konkurences

ierobežojumus, tādēļ ir svarīgi, lai tas būtu mērķēts un tiktu

sniegts tikai tādiem komersantiem, kuri ievēro tiesību normās

noteiktās prasības. Tātad atbildīgajai iestādei ir jāraugās, lai

komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma sistēmu saistītās

normatīvo aktu prasības. Savukārt šo prasību neievērošanas

gadījumā tai pēc iespējas ātrāk ir jāpārtrauc un jāatgūst

nepamatoti izmaksātais valsts atbalsts.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka viens no mērķiem, kuru labad

tika pieņemts 2020. gada 30. janvāra likums "Grozījumi

Elektroenerģijas tirgus likumā", kas ietvēra apstrīdēto

likuma normu, ar kuru Ministru kabinets tika pilnvarots noteikt

pārkāpumus, par kuriem atceļamas komersantam piešķirtās obligātā

iepirkuma tiesības, bija efektīva obligātā iepirkuma tiesību

izmantošanas uzraudzības un kontroles mehānisma nostiprināšana

likuma līmenī. Likumprojekta Nr. 77/Lp13 "Grozījumi

Elektroenerģijas tirgus likumā" (turpmāk - Likumprojekts)

sagatavošanas un izskatīšanas gaitā vairākkārt ticis uzsvērts, ka

iepriekš to elektroenerģijas ražotāju, kuri neatbilst valsts

atbalsta saņemšanas kritērijiem vai neievēro normatīvās prasības

valsts atbalsta saņemšanai, uzraudzība un tiem piešķirto valsts

atbalsta tiesību atcelšana neesot bijusi pienācīgi reglamentēta

normatīvajos tiesību aktos. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās,

vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs ticis diskutēts par

to, kādi elektroenerģijas ražotāja pārkāpumi būtu uzskatāmi par

tik būtiskiem, lai tam atceltu piešķirtās obligātā iepirkuma

tiesības un liktu atmaksāt izmaksāto valsts atbalstu, taču ar

apstrīdētās likuma normas pirmo teikumu šādu pārkāpumu noteikšana

tikusi atstāta Ministru kabineta ziņā.

Ministru kabinets, izpildot minēto pilnvarojumu un izdodot

apstrīdētos noteikumus, ir lēmis, ka divi no pārkāpumiem, kuri

uzskatāmi par tik būtiskiem, lai par tiem komersantam atceltu

piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un liktu atmaksāt saņemto

valsts atbalstu par attiecīgo periodu, ir pašpatēriņa principa

neievērošana un normatīvo aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai

mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana elektrostacijā vai uzstādīto

mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas

termiņa ilgstošs nokavējums.

Šā sprieduma 17. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

pašpatēriņa principa neievērošana var novest pie elektrostacijas

pārkompensācijas - tādas situācijas, kad elektroenerģijas

ražotājs valsts atbalsta ietvaros saņem lielāku finansiālu

labumu, nekā nepieciešams ar obligāto iepirkumu saistīto izmaksu

segšanai un saprātīgas peļņas nodrošināšanai. Savukārt dati,

kurus sniedz elektrostacijā uzstādītie mēraparāti vai mērlīdzekļu

sistēmas, citstarp tiek izmantoti, lai aprēķinātu

elektroenerģijas ražotājam piešķiramā valsts atbalsta apmēru un

pārbaudītu, vai nav notikusi elektrostacijas pārkompensācija. Ja

elektrostacijā nav uzstādīti normatīvo aktu prasībām atbilstoši

mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādītie mēraparāti vai

mērlīdzekļu sistēmas nav kalibrētas vai verificētas, uzraugošā

iestāde nevar pārliecināties par ražotāja iesniegto datu

precizitāti un ticamību. Tādējādi dati, kas iegūti no šādiem

mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, var novest pie tā, ka

elektroenerģijas ražotājam tiek aprēķināts pārāk liels valsts

atbalsta apmērs.

LESD 107. panta pirmā daļa paredz, ka ar iekšējo tirgu nav

saderīgs tāds valsts atbalsts, kas rada vai var radīt konkurences

izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem. Tas, ka

elektroenerģijas ražotājs saņem lielāku finansiālo labumu nekā

tam obligātā iepirkuma ietvaros pienāktos, rada nepamatotu tirgus

izkropļojumu un attiecīgi ir pretrunā ar valsts atbalsta

piešķiršanas mērķi. Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka

pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo aktu prasībām

atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana, kā

arī šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai

verifikācijas termiņa ilgstošs nokavējums ir uzskatāmi par

būtiskiem valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību

pārkāpumiem.

Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja attiecīgo

alternatīvo līdzekli norādījusi, vēlēdamās panākt, lai

normatīvajos aktos tiktu paredzēta cita procesuālā kārtība jeb

priekšrocība gadījumā, kad pieļauts būtisks normatīvajos aktos

valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpums. Faktiski

Pieteikuma iesniedzēja vēlas, lai tad, ja komersants nav

ievērojis pašpatēriņa principu vai elektrostacijā nav uzstādījis

normatīvo aktu prasībām atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu

sistēmas, vai nav veicis šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu

kalibrāciju vai verifikāciju ilgāk par 10 dienām, neiestātos

tiesību normās skaidri noteiktās sekas - tiesību piedalīties

obligātajā iepirkumā atcelšana un valsts atbalsta atmaksas

pienākums -, bet komersantam tiktu atgādināts par nepieciešamību

ievērot tiesību normās noteiktās prasības valsts atbalsta

saņemšanai un tas tiktu individuāli brīdināts par sekām, kuras

jau tā skaidri izriet no tiesību normām.

Brīdinājuma nosūtīšana gadījumā, kad komersants ir pieļāvis

būtisku normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto

prasību pārkāpumu, nemainītu tiesiskās sekas, kas būtu radušās

pieļautā pārkāpuma rezultātā, proti, to, ka konkrētā laika

periodā valsts atbalsts būtu saņemts nepamatoti. Brīdinājums

kalpotu tikai kā atgādinājums komersantam par to, ka turpmāk tam

jāievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Gadījumā, ja

konstatētais pārkāpums noteiktajā termiņā netiktu novērsts,

brīdinājums faktiski sniegtu komersantam priekšrocību - iespēju

vēl kādu laiku piedalīties obligātajā iepirkumā - un tikai

aizkavētu tiesiskās sekas, kas attiecināmas uz komersantu, kurš

neievēro tam normatīvajos aktos noteiktās prasības. Turklāt arī

tādā gadījumā, ja komersants pēc brīdinājuma saņemšanas novērstu

konstatētos pārkāpumus, viņam būtu priekšrocība salīdzinājumā ar

citiem komersantiem, kuri ievērojuši tiem normatīvajos aktos

noteiktās prasības un pamatoti saņēmuši valsts atbalstu.

Ņemot vērā nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pārtraukt un

atgūt nepamatoti sniegtu valsts atbalstu, komersanta brīdināšana

nevar tikt uzskatīta par tādu līdzekli, ar kuru pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē.

18.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka alternatīvs

līdzeklis apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai būtu arī tāda regulējuma

paredzēšana, kas tiesību piemērotājam ļautu ņemt vērā to, vai

elektroenerģijas ražotājs pārkāpumus ir pieļāvis apzināti un ar

mērķi nepamatoti gūt valsts atbalstu.

Visiem komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, īstenojot

tiem piešķirtās tiesības, ir jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem

saimniekiem un jāizpilda visi tiesību normās noteiktie pienākumi.

Šāds pienākums ir jo īpaši nozīmīgs, ņemot vērā to, ka apstrīdēto

noteikumu normu spēkā esības laikā par valsts atbalstu citstarp

maksāja elektroenerģijas galalietotāji (sk. Satversmes tiesas

2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 18.

punktu). Viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem ir

nodrošināt to, lai visiem elektroenerģijas lietotājiem, ievērojot

normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamā veidā un par

pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta

elektroenerģija. Pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo

aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu

neuzstādīšana vai to kalibrācijas vai verifikācijas neveikšana

noteiktajā termiņā apdraud minētā mērķa sasniegšanu un

sabiedrības labklājību neatkarīgi no tā, vai komersants šos

pārkāpumus ir pieļāvis ar nodomu vai aiz neuzmanības. Proti,

tiesiskās sekas, kas iestājas pārkāpumu rezultātā gadījumos, kad

valsts atbalsts tiek saņemts nepamatoti, - tirgus izkropļojums un

elektroenerģijas kopējās cenas palielināšanās - neatšķiras

atkarībā no pieļautās vainas pakāpes. Tātad piedāvātā alternatīva

neveicinātu apstrīdēto noteikumu normu leģitīmā mērķa

sasniegšanu, jo nenodrošinātu to, ka komersantam, kurš neievēro

valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, vairs netiek

piešķirtas nepamatotas priekšrocības un nepamatoti piešķirtais

valsts atbalsts tiek atgūts.

Tādējādi, ievērojot nepieciešamību pārtraukt un atgūt

nepamatoti sniegtu valsts atbalstu un elektroenerģijas ražotāja

pienākumu rīkoties kā rūpīgam un atbildīgam saimniekam, tāda

regulējuma noteikšana, kurš uzliktu pienākumu tiesību

piemērotājam, lemjot par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un

nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksu, ņemt vērā ražotāja

vainas pakāpi, nevar tikt uzskatīta par līdzekli, ar kuru

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē.

18.3. Pieteikuma iesniedzēja kā saudzējošāku līdzekli

ir norādījusi arī pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu

tikai tādā gadījumā, ja komersanta pieļautais normatīvo aktu

pārkāpums nav formāls, bet ir reāli radījis iespēju saņemt

nepamatotu valsts atbalstu. Lai pamatotu to, kāpēc šāds līdzeklis

būtu uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, Pieteikuma iesniedzēja

ir izvērsti skaidrojusi, kāpēc tās pieļautie pārkāpumi nav

varējuši ietekmēt saņemtā valsts atbalsta - obligātā iepirkuma

ietvaros pārdotās elektroenerģijas - apmēru.

Satversmes tiesa, vērtējot komersanta individuālu brīdināšanu

kā komersanta pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, jau

secināja, ka pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo aktu

prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu

neuzstādīšana, kā arī šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu

kalibrācijas vai verifikācijas termiņa ilgstošs nokavējums ir

uzskatāmi par būtiskiem valsts atbalsta saņemšanai noteikto

prasību pārkāpumiem, kas var novest pie tādas situācijas, ka

elektroenerģijas ražotājs saņem lielāku finansiālo labumu nekā

tam obligātā iepirkuma ietvaros pienāktos saņemt. Tādējādi

minētie pārkāpumi nav uzskatāmi par formāliem pārkāpumiem, jo

reāli rada komersantam iespēju nepamatoti saņemt valsts

atbalstu.

Savukārt attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par

to, ka tās pieļautie pārkāpumi bijuši formāli, jo nav ietekmējuši

saņemtā valsts atbalsta apmēru, Satversmes tiesa norāda, ka tās

kompetencē nav pārbaudīt, vai vispārējā tiesa konkrētajā lietā ir

pareizi piemērojusi tiesību normas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2020-08-01 13. punktu).

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

19. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 7. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25. punktu). Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tāda

komersanta intereses, kurš bija ieguvis tiesības saņemt valsts

atbalstu, un, no otras puses, ar apstrīdētajās noteikumu normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi aptvertās

sabiedrības labklājības intereses.

Viena no Eiropas Savienības galvenajām politiskajām

prioritātēm ir Eiropas zaļais kurss, kura mērķis ir sasniegt

klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Eiropas Komisija ir

atzinusi: lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešams veicināt arī

atjaunojamo energoresursu izmantošanu (sk. Eiropas Komisijas

paziņojumu - Eiropas zaļais kurss (COM/2019/640) - un Eiropas

Komisijas paziņojuma - Pamatnostādnes par valsts atbalstu

klimata, vides aizsardzības un enerģētikas pasākumiem (2022)

(2022/C 80/01) - 1. punktu). Tā kā klimata mērķu sasniegšana

un Latvijas enerģētiskās neatkarības veicināšana ir visas

sabiedrības interesēm atbilstoši mērķi, tad sabiedrības interesēs

ir arī tas, lai obligātā iepirkuma tiesības tiktu piešķirtas un

saglabātas tikai tādiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri ar savu

darbību palīdz šos mērķus sasniegt. Tādējādi efektīva kontrole

pār valsts atbalstu saņemoša komersanta darbību ir veids, kādā

tiek nodrošināta sabiedrības labklājības interešu aizsardzība

valsts atbalsta jomā.

Satversmes tiesa šā sprieduma 12.2. punktā jau konstatēja, ka

prasība aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām

atbilstošiem mēraparātiem un prasība ievērot pašpatēriņa principu

pastāvēja gan laikā, kad Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirtas

tiesības pārdot Elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, gan laikā, kad Eiropas Komisija vērtēja

Latvijas īstenotās valsts atbalsta shēmas saderību ar iekšējo

tirgu. Tādējādi minētās prasības komersantam bija zināmas un nav

tādas, kurām tam būtu vajadzējis īpaši pielāgoties.

Turklāt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts paredz

elektroenerģijas ražotāja pienākumu atmaksāt saņemto valsts

atbalstu tikai par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas

termiņa, nevis atmaksāt visu atbalstu, ko tas saņēmis kopš

obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanas brīža. Tieši gada

pārskatā ietvertā informācija un dati ļauj uzraugošajai iestādei

pārliecināties par valsts atbalsta saņemšanai normatīvajos aktos

noteikto prasību ievērošanu. Ja gada pārskatā ietvertā

informācija vai dati uzraugošajai iestādei rada šaubas par

elektrostacijas atbilstību normatīvo aktu prasībām un vēlāk

elektrostacijā veiktā pārbaude šīs šaubas apstiprina, tad

secināms, ka par attiecīgo periodu izmaksātais atbalsts ir

saņemts nepamatoti. Tādējādi valsts atbalsta atmaksāšana par

periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa ir

pamatota un samērīga.

Ja komersants nepilda tiesību normās noteiktās prasības, tas

nevar paļauties uz to, ka valsts joprojām tam sniegs atbalstu un

neliks atmaksāt jau saņemto atbalstu par attiecīgo periodu.

Turklāt ikvienā gadījumā, kad uzraugošā iestāde lemj par obligātā

iepirkuma tiesību atcelšanu, tiek sniegts individuāls novērtējums

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (sal.:

Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2021-31-0103 42. punkts). Arī Pieteikuma iesniedzējas

gadījumā pirms apstrīdētajās noteikumu normās ietverto tiesisko

seku - obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas un attiecīgajā

periodā saņemtā valsts atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanas -

piemērošanas ir veikts individuāls novērtējums par iemesliem un

apstākļiem, kuru dēļ Birojs secinājis, ka Pieteikuma iesniedzēja

ir pārkāpusi normatīvajos aktos noteiktās prasības ievērot

pašpatēriņa principu un aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu

prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām.

Tādējādi Ministru kabinets, apstrīdētajās noteikumu normās

nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir rūpējies par visas

sabiedrības interesēm, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tie

komersanti, kuri izpilda prasības saistībā ar obligātā iepirkuma

sistēmu, un līdzsvarojis šīs intereses ar personas pamattiesību

ierobežojumu. Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka

komersantam, kurš nav ievērojis normatīvajos aktos noteiktās

prasības, proti, nav ievērojis pašpatēriņa principu, nav

aprīkojis elektrostaciju ar atbilstošiem mēraparātiem vai

mērlīdzekļu sistēmām, kā arī nav savlaicīgi veicis mēraparātu vai

mērlīdzekļu sistēmu kalibrāciju vai verifikāciju, tiek atceltas

obligātā iepirkuma tiesības un uzlikts pienākums atmaksāt valsts

atbalstu par attiecīgo periodu, ir lielāks nekā nelabvēlīgās

sekas, kas komersantam rodas tā pamattiesību ierobežojuma

rezultātā.

Tātad apstrīdētajās noteikumu normās

ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un

apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem.

20. Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt arī

apstrīdētās likuma normas trešā teikuma atbilstību Satversmes 92.

pantam. Tā uzskata, ka minētā norma pārkāpj Satversmes 92. panta

otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpciju, jo paredz fakta

legālo prezumpciju par elektroenerģijas ražotāja pieļautu

normatīvo aktu pārkāpumu un pienākums atspēkot šo prezumpciju ir

uzlikts pašam ražotājam. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka

apstrīdētās likuma normas trešais teikums neskar nevainīguma

prezumpcijas principu, tad Pieteikuma iesniedzēja lūdz vērtēt

minētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām.

Saeima piekrīt, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums

vispār ietilpst Satversmes 92. pantā garantēto tiesību uz

taisnīgu tiesu tvērumā, taču uzskata, ka izskatāmajā lietā

vērtējama minētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

21. Satversmes 92. panta pirmie divi teikumi nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu."

Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam taisnīga

tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process

aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības.

Savukārt Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertais

nevainīguma prezumpcijas princips liedz pret personu izturēties

tā, it kā būtu jau pierādīts, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu. Tas prasa nodrošināt personas tiesības tikt

uzskatītai par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās, kamēr tās vaina

netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 8.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nevainīguma prezumpcija, lai gan

tā tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī

tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis

princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-25-01 13. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai

konkrētā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā

aspektā, tā jāizvērtē pēc trim kritērijiem - pēc konkrētā

nodarījuma kvalifikācijas valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura

un smaguma, kā arī pēc personai par to draudošā soda bardzības

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija

sprieduma lietā "Engel and Others v. The Netherlands",

pieteikumi Nr. 5100/71, Nr. 5101/71, Nr. 5102/71, Nr. 5334/72 un

Nr. 5370/72, 82. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai vispirms jānoskaidro, vai

apstrīdētās likuma normas trešais teikums reglamentē tādu tiesību

jomu, uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija.

21.1. Tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros elektroenerģijas ražotājam tiek piešķirtas ar

administratīvo aktu. Ja elektroenerģijas ražotājs neievēro

normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai,

tad uzraugošajai iestādei ir jāpieņem administratīvais akts, ar

kuru tam piešķirtās tiesības tiek atceltas un uzlikts pienākums

atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Apstrīdētās likuma

normas trešais teikums ir procesuāla tiesību norma, kas

administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu

un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu paredz elektroenerģijas

ražotāja pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības

pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.

Šo prasību neievērošana Latvijas tiesību sistēmā nav

kvalificēta nedz kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums, nedz

kā administratīvs pārkāpums, par kuru paredzams administratīvais

sods. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums

neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām

saistītos tiesību aktos.

21.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka

attiecībā uz otro un trešo kritēriju, proti, konkrētā nodarījuma

raksturu un smagumu un personai par to draudošā soda bardzību,

jāņem vērā nodarījuma būtība un par to paredzētās sankcijas

raksturs. Ja normai ir vispārējs raksturs un sankcijai ir gan

preventīvs, gan sodošs mērķis, tad atzīstams, ka attiecīgais

nodarījums ir pielīdzināms autonomajam noziedzīga nodarījuma

jēdzienam Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 21. februāra sprieduma

lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pienākumam atmaksāt saņemto

valsts atbalstu par visu periodu kopš pēdējā gada pārskata

iesniegšanas termiņa ir sodošs raksturs. Arī valsts atbalsta

apmērs, kas elektroenerģijas ražotājam saskaņā ar apstrīdētajām

noteikumu normām ir jāatmaksā, liecinot par tāda nodarījuma

raksturu un smagumu, kas attiecas uz krimināltiesību jomu.

Gan apstrīdētās noteikumu normas, gan apstrīdētās likuma

normas trešais teikums pēc sava rakstura ir vispārsaistošas

normas, proti, tās attiecas uz visiem elektroenerģijas

ražotājiem, kuri pārdod saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros. Minētās normas ir pieņemtas tādēļ, lai

uzraugošā iestāde varētu veikt efektīvu obligātā iepirkuma

tiesību izmantošanas uzraudzību un gadījumā, ja tā konstatē

normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību

pārkāpumu, lemt par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un

saņemtā valsts atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanu.

Satversmes tiesa jau konstatēja, ka nelikumīga vai nepamatota

valsts atbalsta atgūšana nav sankcija, bet gan loģiskas sekas,

kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas. Proti,

pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu un

obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis ir nevis komersanta

sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības

labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošana, kas

nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu

priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts

atbalstu saistītos noteikumus (sk. šā sprieduma 12.3.

punktu).

Tātad apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā paredzētais

elektroenerģijas ražotāja pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto

valsts atbalstu par periodu kopš pēdējā gada pārskata

iesniegšanas termiņa pēc sava rakstura nav sodošs. Tādējādi

apstrīdētās likuma normas trešais teikums neattiecas uz tādu

nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu un smagumu, tiek

piemērots sods.

Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās

likuma normas trešais teikums nereglamentē tādu tiesību jomu, uz

kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija. Izskatāmajā lietā

vērtējams tas, vai apstrīdētās likuma normas trešais teikums

atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētajām

procesuālajām garantijām.

22. No pieteikuma izriet Pieteikuma iesniedzējas

uzskats, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums pārkāpj

pušu līdzvērtīgu iespēju principu, jo uz elektroenerģijas

ražotāju esot pārnests nesamērīgs pierādīšanas pienākums. Minētā

norma paredzot izņēmumu no Administratīvā procesa likumā ietvertā

vispārīgā principa, ka iestādei, pieņemot nelabvēlīgu

administratīvu aktu, ir jāpierāda, ka persona ir pieļāvusi

tiesību normu pārkāpumu, jo administratīvajā procesā par obligātā

iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu

uzraugošā iestāde esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka

elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis valsts atbalsta saņemšanai

normatīvajos aktos noteikto prasību pārkāpumu. Elektroenerģijas

ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam

esot pienākums pierādīt atbilstību visām un jebkādām uz valsts

atbalsta saņemšanu attiecināmām tiesību normu prasībām, kas uz

viņu bijušas attiecināmas visā laika periodā, kurā tas saņēmis

valsts atbalstu. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums

nenodrošinot ražotājam iespēju ar tā rīcībā jau esošiem vai tam

vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem šo pierādīšanas

pienākumu izpildīt. Turklāt neesot saprotams, kas tieši

elektroenerģijas ražotājam ir jāpierāda, jo apstrīdētās likuma

normas trešajā teikumā neesot paredzēti nekādi ierobežojoši

kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem

apstākļiem. Arī pieaicinātā persona Latvijas Atjaunojamās

enerģijas federācija norāda, ka publiskajās tiesībās pierādīšanas

pienākumam sākotnēji ir jāgulstas tieši uz valsti, nevis

otrādi.

Savukārt Saeima norāda: apstrīdētās likuma normas trešajā

teikumā paredzētā pierādīšanas pienākuma saturs un apjoms tiek

interpretēts un konkretizēts katrā individuālajā gadījumā, kurā

tiek piemērotas apstrīdētajos noteikumos ietvertās normas, kas

vērstas uz komersanta darbību uzraugošās iestādes veikto dažāda

rakstura pārbaužu ietvaros. Ja normatīvo aktu prasības valsts

atbalsta saņemšanai ir ievērotas, tad pierādīšanas pienākuma

izpilde esot atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības - gan no

to pierādījumu saglabāšanas, kuri apliecina normatīvajos aktos

valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu, gan no

aktīvas un pienācīgas šo prasību izpildes pamatošanas ar saviem

paskaidrojumiem un pierādījumiem administratīvā procesa ietvaros.

Šādam Saeimas viedoklim pievienojas arī lietā pieaicinātā persona

Tieslietu ministrija.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmais

teikums prasa ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu

līdzvērtīgu iespēju principa piemērošanu attiecīgā tiesvedības

procesa raksturam atbilstošā veidā. Minētais princips paredz to,

ka lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt

taisnīgi līdzsvarotām. Proti, katram procesa dalībniekam jābūt

nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus,

un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts

nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma

lietā Nr. 2016-06-01 33. punktu).

Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika secināts, obligātā

iepirkuma tiesību atcelšana un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta

atmaksāšana par attiecīgo periodu nodrošina to, ka komersantam,

kurš neievēro atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, vairs

netiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības un nepamatoti

piešķirtais valsts atbalsts tiek atgūts. Šāds regulējums ir

vērsts uz sabiedrības kopējo interesi par efektīvu un mērķtiecīgu

valsts atbalsta sniegšanu elektroenerģijas ražotājiem, kuri

izmanto atjaunojamos energoresursus, neliekot galalietotājiem

pārmaksāt par izmantoto elektroenerģiju. Apstrīdētās likuma

normas trešajā teikumā paredzētais elektroenerģijas ražotāja

pienākums līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt,

ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos

noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir daļa no tiesiskā

regulējuma, kas kopsakarā ar apstrīdētajos noteikumos ietvertajām

normām veido vienotu uzraudzības un kontroles mehānismu nolūkā

novērst to, ka valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājam tiek

izmaksāts nepamatoti.

Tādējādi izskatāmajā lietā

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās likuma normas

trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu

līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts

atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos

aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.

23. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās likuma normas

trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu

līdzvērtīgu iespēju principu un attiecīgo sabiedrības interesi,

Satversmes tiesa vispirms vērtēs, vai elektroenerģijas ražotājam

administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu

un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu var tikt uzlikts minētās

normas trešajā teikumā paredzētais pierādīšanas pienākums. Ja

šādu pienākumu var uzlikt, tad Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

elektroenerģijas ražotājam - vērtējot procesu kopumā - ir

nodrošinātas nepieciešamās procesuālās garantijas, lai tas varētu

pierādīt, ka ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības

valsts atbalsta saņemšanai.

24. Ņemot vērā to, ka privātpersona, pārsūdzot

administratīvo aktu vai faktisko rīcību, neapšaubāmi nav

līdzvērtīgs pretinieks strīdā ar valsti, Administratīvā procesa

likumā ir nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. Tas

paredz, ka tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem

norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas

iniciatīvas, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas

apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu

(sk. Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto

daļu). Tādējādi objektīvās izmeklēšanas princips kalpo

procesa dalībnieku objektīvās nevienlīdzības mazināšanai

administratīvajā procesā tiesā.

Objektīvās izmeklēšanas princips ir jāievēro ne vien

administratīvajai tiesai, bet arī iestādei. Administratīvajā

procesā iestādē tas izpaužas tādējādi, ka nepieciešamās

informācijas iegūšana jeb pierādījumu nasta primāri gulstas uz

iestādi (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

Administratīvā procesa tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2023, 135. lpp.). Proti, Administratīvā procesa

likuma 59. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka iestādei ir

jāiegūst informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir

nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Iegūstot

informāciju, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī

iegūt informāciju no administratīvā procesa dalībniekiem, citām

institūcijām, kā arī ar liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu

un cita veida pierādījumu palīdzību.

Tomēr tas nenozīmē, ka privātpersonai administratīvajā procesā

nebūtu pienākuma piedalīties lietas apstākļu noskaidrošanā un

pierādījumu vākšanā. Lai nonāktu pie objektīvi pamatota lēmuma,

bieži vien ir nepieciešama visu procesa dalībnieku aktīva

līdzdalība. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59. panta

ceturtajai daļai procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt

pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par

faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt

būtiski. Turklāt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150.

pantu administratīvajā procesā tiesā iestādei ir jāpierāda tie

apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu,

bet pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu

savākšanā. Tātad vienlaikus ar objektīvās izmeklēšanas principu

administratīvajā procesā darbojas arī līdzdarbības princips.

No iepriekš minētā ir secināms, ka parasti pierādīšanas

pienākums administratīvajā procesā gulstas uz iestādi. Tomēr ir

jomas, kurās loģisku apsvērumu dēļ tieši privātpersonai var tikt

uzlikts pienākums pierādīt tās darbības atbilstību likuma

prasībām vai tās lūgumu pamatotību. Proti, lielāks pierādīšanas

pienākums privātpersonai ir saprātīgs situācijās, kad tieši tai

var būt pieejami konkrēti pierādījumi vai vislabāk zināmi kādi

lietā nozīmīgi apstākļi.

Kā Saeima atbildes rakstā norāda: tieši elektroenerģijas

ražotāja rīcībā ir informācija par elektrostacijas darbību un

rādītāji attiecībā uz saražoto elektroenerģiju, pēc kuriem

nosakāma elektrostacijas darbības atbilstība obligātā iepirkuma

prasībām. Piemēram, lai pārbaudītu, vai komersants ir ievērojis

pašpatēriņa principu, ir nepieciešama informācija par kopējo

elektrostacijā saražotās elektroenerģijas daudzumu, taču šī

informācija ir pieejama tikai pašam ražotājam. Tāpat tikai

ražotāja rīcībā ir dokumenti, kas apliecina specifisku prasību

izpildi, skaitītāju verificēšanas apliecinājumi, kā arī

informācija par elektrostacijas pamatlīdzekļu pilna nolietojuma

sasniegšanu, kas nepieļauj tālāku valsts atbalsta saņemšanu.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka ievērojama daļa

informācijas, kas nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā

varētu pārliecināties par to, ka komersants, saņemot valsts

atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības

atbalsta saņemšanai, ir tikai un vienīgi paša elektroenerģijas

ražotāja rīcībā un nav iegūstama no citām personām vai valsts

institūcijām.

Svarīgi norādīt, ka administratīvais process par obligātā

iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu

nav vienīgā to lietu kategorija, kurās pierādīšanas pienākums

sākotnēji gulstas uz privātpersonu. Tā, piemēram, arī likuma

"Par nodokļiem un nodevām" 38. pants paredz: "Ja

nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam

nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu

lielumu nodrošina nodokļu maksātājs." Vērtējot pierādīšanas

pienākuma sadalījumu starp nodokļu maksātāju un nodokļu

administrāciju, Senāts norādīja, ka tieši nodokļu maksātājam

pašam ir informācija par tā ienākumu un izdevumu veidošanos,

tādēļ tam ir pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas

uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un

apstākļus, kādos tas veidojies, kurus Valsts ieņēmu dienests tad

varētu pārbaudīt (sk. Senāta 2015. gada 5. jūnija sprieduma

lietā Nr. SKA-102/2015 (A420615511) 10. punktu).

Ievērojot to, ka lielākā daļa informācijas, kas nepieciešama

uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties par to, ka

komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos

aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir paša

elektroenerģijas ražotāja rīcībā un ka valsts atbalsts sniedz

elektroenerģijas ražotājam priekšrocības darboties attiecīgajā

komercdarbības nozarē, ir tikai pamatoti tas, ka administratīvajā

procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā

valsts atbalsta atgūšanu pierādīšanas pienākums gulstas tieši uz

elektroenerģijas ražotāju. Turklāt, jo lielāka ir privātpersonas

interese attiecīga administratīvā akta pieņemšanā, jo lielāks ir

tās pienākums līdzdarboties nepieciešamo apstākļu noskaidrošanā.

Attiecībā uz faktiem, kas veicina privātpersonai labvēlīga lēmuma

pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt

privātpersonai, nevis valsts pārvaldei (sk. Senāta 2012. gada

6. novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-868/2012

(A42429006) 9. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka minētā

atziņa pēc analoģijas ir piemērojama arī gadījumā, kad attiecībā

uz komersantu jau ir pieņemts labvēlīgs lēmums par obligātā

iepirkuma tiesību piešķiršanu un valsts atbalsta izmaksāšanu. Tā

kā minētās tiesības sniedz komersantam vērtīgas priekšrocības,

tad tā interesēs ir šīs tiesības saglabāt un censties novērst tam

labvēlīgā lēmuma atcelšanas iespējamību, administratīvā procesa

ietvaros aktīvi līdzdarbojoties un iesniedzot nepieciešamos

paskaidrojumus un pierādījumus, kas pamato normatīvajos aktos

valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu.

Tādējādi elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā

par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts

atbalsta atgūšanu var tikt uzlikts apstrīdētās likuma normas

trešajā teikumā paredzētais pienākums līdz tiesisku pierādījumu

ticamības pakāpei pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir

ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta

saņemšanai.

25. Turpmāk Satversmes tiesa pārbaudīs, vai

elektroenerģijas ražotājam - vērtējot procesu kopumā - ir

nodrošinātas nepieciešamās procesuālās garantijas, lai tas varētu

līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka, saņemot

valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās

prasības atbalsta saņemšanai.

25.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas

trešajam teikumam esot pienākums pierādīt atbilstību visām un

jebkādām uz valsts atbalsta saņemšanu attiecināmām tiesību normu

prasībām, jo minētajā normā neesot paredzēti nekādi ierobežojoši

kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem

apstākļiem, savukārt uzraugošā iestāde esot atbrīvota no

pienākuma pierādīt, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis

normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību

pārkāpumu.

Apstrīdēto noteikumu regulējums paredz vairākus līdzekļus,

kurus uzraugošā iestāde var izmantot obligātā iepirkuma sistēmas

uzraudzībai. Satversmes tiesa jau atzina, ka viens no šādiem

līdzekļiem ir elektroenerģijas ražotāja gada pārskats, kurā jābūt

ietvertai informācijai, kas ļauj uzraugošajai iestādei

pārliecināties par normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai

noteikto prasību ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 16. punktu). Ja

uzraugošajai iestādei rodas šaubas par elektrostacijas atbilstību

normatīvo aktu prasībām un iesniegtās informācijas ticamību, tai

ir tiesības veikt elektrostacijas pārbaudi (sk. apstrīdēto

noteikumu 47. punktu). Mēneša laikā pēc veiktās pārbaudes

uzraugošā iestāde sagatavo pārbaudes aktu, kurā norāda pārbaudē

konstatēto, un nosūta šo aktu komersantam (sk. apstrīdēto

noteikumu 47.7. apakšpunktu).

No lietai pievienotā materiāla - Pārbaudes akta, ko Birojs

sastādīja pēc pārbaudes veikšanas Elektrostacijā - redzams, ka

Birojs tajā ir detalizēti norādījis gan pārbaudāmos kritērijus,

gan Elektrostacijas un Pieteikuma iesniedzējas rīcības atbilstību

šiem kritērijiem. Turklāt gadījumos, kad konstatēta neatbilstība,

Birojs ir sniedzis attiecīgu pamatojumu. Tādējādi secināms, ka

elektroenerģijas ražotājam ir zināmi tie apstākļi un tās

normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības,

kuru ievērošana tam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam

teikumam ir jāpierāda līdz tiesisku pierādījumu ticamības

pakāpei.

Ja uzraugošā iestāde, izvērtējusi administratīvās lietas

materiālus, proti, pārbaudes aktā konstatētos apstākļus un

elektroenerģijas ražotāja iesniegtos pierādījumus un

paskaidrojumus, secina, ka ražotājs nav līdz tiesisku pierādījumu

ticamības pakāpei pierādījis, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir

ievērojis visas normatīvajos aktos šā atbalsta saņemšanai

noteiktās prasības, tad iestāde pieņem lēmumu, ar kuru ražotājam

atceļ piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un uzliek pienākumu

atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Tomēr tas, ka

pierādīšanas pienākums administratīvajā procesā par obligātā

iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu

sākotnēji gulstas uz elektroenerģijas ražotāju, neatbrīvo iestādi

no pienākuma pienācīgi pamatot savu lēmumu. Proti, Administratīvā

procesa likuma 67. panta otrās daļas 6. punkts paredz, ka viena

no rakstveidā izdota administratīva akta būtiskajām sastāvdaļām

ir administratīvā akta pamatojums. Turklāt tiesu praksē ir

atzīts, ka gadījumos, kad iestāde atceļ personai labvēlīgu

administratīvu aktu, tai ir pienākums sniegt izvērstāku

pamatojumu nekā gadījumos, kad tā atceļ personai nelabvēlīgu

administratīvu aktu (sk. Senāta 2017. gada 21. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKA-177/2017 (A420225414) 12.

punktu).

Arī no Atcelšanas lēmuma, kas pievienots lietas materiāliem,

ir redzams, ka Birojs, pieņemot minēto lēmumu, ir detalizēti

izvērtējis gan Pārbaudes aktā konstatēto, gan Pieteikuma

iesniedzējas sniegtos pierādījumus un paskaidrojumus un sniedzis

izvērstu pamatojumu tam, kāpēc atzīstams, ka Pieteikuma

iesniedzēja nav pienācīgi izpildījusi tai no apstrīdētās likuma

normas trešā teikuma izrietošo pienākumu. Tāpat arī no citiem

administratīvo tiesu nolēmumiem ar atsauci uz apstrīdētās likuma

normas trešo teikumu var secināt, ka Birojs, lemjot par

komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un

saņemtā atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanu, lēmumā ietver tā

pamatojumu pēc būtības (sk., piemēram, Administratīvās rajona

tiesas 2023. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. A420280922 un

2023. gada 24. februāra spriedumu lietā Nr. A420133222).

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka uzraugošā iestāde

administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu

un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu sniedz pamatojumu attiecībā

uz apstākļiem un faktiem, pēc kuriem konstatējusi, ka

elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis normatīvajos aktos valsts

atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu.

25.2. Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētās

likuma normas trešais teikums nenodrošina elektroenerģijas

ražotājam iespēju ar tā rīcībā jau esošiem vai tam vienkāršā

veidā iegūstamiem pierādījumiem izpildīt minētajā normā ietverto

pierādīšanas pienākumu.

Satversmes tiesa jau secināja, ka tieši elektroenerģijas

ražotāja rīcībā atrodas lielākā daļa informācijas, kas

nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties

par to, ka komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, un šī

informācija nav iegūstama no citām personām vai valsts

institūcijām. Turklāt Satversmes tiesa atzina, ka visiem

komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, ir, īstenojot tiem

piešķirtās tiesības, jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem

saimniekiem un jāpilda visi tiem tiesību normās noteiktie

pienākumi (sk. šā sprieduma 18.2. un 24. punktu), citstarp

arī elektroenerģijas ražotāja pienākums atbilstoši normatīvajos

aktos noteiktajām prasībām glabāt dokumentus, kas apliecina

valsts atbalsta saņemšanas pamatotību. Tādējādi apstrīdētās

likuma normas trešajā teikumā ietvertā pierādīšanas pienākuma

izpilde ir atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības, proti, no

tā, vai komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un vai

atbilstoši rūpīga un atbildīga saimnieka būtībai ir glabājis

nepieciešamos šo prasību ievērošanu pamatojošos dokumentus.

Pieteikuma iesniedzējas nespēja konkrētajos apstākļos izpildīt

apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietverto pierādīšanas

pienākumu nenozīmē, ka tai tiesības iesniegt pierādījumus ir

atņemtas pēc būtības.

25.3. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam

elektroenerģijas ražotājam ir pienākums glabāt un iesniegt

pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību normatīvajos

aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par visu atbalsta

saņemšanas periodu.

No Likumprojekta izstrādes materiāliem ir konstatējams, ka

Saeima otrajā lasījumā atbalstīja tādu apstrīdētās likuma normas

trešajā teikumā ietvertā tiesiskā regulējuma redakciju, kas

paredzēja komersanta pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu

ticamības pakāpei, ka tas visā atbalsta periodā atbalstu ir

saņēmis, ievērojot likumos un Ministru kabineta noteikumos

noteiktās prasības atbalsta saņēmējiem (sk. Likumprojekta

priekšlikumu tabulas 2. lasījumam priekšlikumu Nr. 28. Pieejams:

saeima.lv). Tomēr Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un

reģionālās politikas komisijas sēdēs, diskutējot par komersantam

uzliktā pierādīšanas pienākuma samērīgumu, tika secināts, ka

atsevišķi ir vērtējams tā perioda samērīgums, par kuru

komersantam jāglabā un jāiesniedz pierādījumi, kas pamatotu

valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu.

Uzklausot Ekonomikas ministrijas, Saeimas Juridiskā biroja,

Finanšu ministrijas pārstāvju un Saeimas deputātu viedokļus,

komisijas sēdēs tika secināts, ka pierādīšanas pienākums

attiecībā uz visu valsts atbalsta saņemšanas periodu nebūtu

uzskatāms par samērīgu, jo tiesiskais regulējums neparedz tik

ilgu dokumentu glabāšanu lietvedībā. Par samērīgu tika atzīts

piedāvājums veidot jaunu normas redakciju, izslēdzot no tās

vārdus "visā atbalsta periodā" un tādējādi pierādīšanas

pienākumu attiecinot tikai uz to laika periodu, kurā komersantam

atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām ir pienākums

glabāt ar valsts atbalstu saistītos dokumentus. Finanšu

ministrijas pārstāve norādīja, ka atbilstoši Eiropas Savienības

tiesību aktu prasībām ar valsts atbalstu saistītie dokumenti

jāglabā 10 gadus, skaitot no atbalsta saņemšanas brīža (sk.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2019. gada 20. novembra sēdes audioierakstu. Pieejams:

saeima.lv).

Tātad secināms, ka elektroenerģijas ražotājam atbilstoši

apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam nav pienākuma glabāt

un iesniegt pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību

normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par

visu atbalsta saņemšanas periodu. Ja ražotājs ir ievērojis

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un

atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām dokumentu glabāšanas

prasībām ir saglabājis ar valsts atbalstu saistītos dokumentus,

tad apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā

pierādīšanas pienākuma izpilde tam nevar radīt nesamērīgu

apgrūtinājumu. Tādējādi attiecīgās prasības ir pamatotas un

tiesiskas un elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā

par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts

atbalsta atgūšanu ir nodrošinātas tiesības iesniegt

pierādījumus.

25.4. Kopumā vērtējot administratīvo procesu par

obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta

atgūšanu, jāņem vērā, ka saskaņā ar apstrīdēto noteikumu 47.

punktu Birojs, uzsākot elektrostacijas pārbaudes procesu,

pieprasa no komersanta nepieciešamos dokumentus, paskaidrojumus

un pierādījumus. Pēc veiktās pārbaudes Birojs sagatavo pārbaudes

aktu un to nosūta komersantam, kuram savukārt ir tiesības izteikt

viedokli par šajā aktā konstatētajiem apstākļiem, kā arī iesniegt

papildu paskaidrojumus un pierādījumus.

Ja Birojs ir pieņēmis lēmumu par obligātā iepirkuma tiesību

atcelšanu un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atgūšanu, tad

sakarā ar to komersants atbilstoši Administratīvā procesa likuma

188. panta otrajai daļai viena mēneša laikā no lēmuma spēkā

stāšanās dienas var iesniegt pieteikumu administratīvajai rajona

tiesai. Komersantam kā pieteicējam ir tiesības lūgt tiesu

izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē. Ja šāds lūgums ir

izteikts pirmās instances tiesai, tad tai atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 112.1 panta ceturtajai

daļai ir pienākums izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē.

Savukārt Administratīvā procesa likuma 145. pants paredz, ka

pieteicējam, tāpat kā atbildētājam lietā, ir tiesības iepazīties

ar lietas materiāliem, piedalīties tiesas sēdē, pieteikt

noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu

pārbaudīšanā, pieteikt lūgumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida

paskaidrojumus, izteikt savus argumentus un apsvērumus, celt

iebildumus pret cita administratīvā procesa dalībnieka lūgumiem,

argumentiem un apsvērumiem, pirmās instances tiesas spriedumu

pārsūdzēt gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā, saņemt lietā

esošo spriedumu un lēmumu, kā arī izmantot citas procesuālās

tiesības, kuras administratīvā procesa dalībniekiem piešķirtas ar

šo likumu. Turklāt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 107.

panta ceturtajai daļai tiesa, lai prasījuma robežās noskaidrotu

patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas

izskatīšanu, dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus

un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas.

Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums neierobežo

tiesas iespējas veikt vispusīgu un pilnīgu pierādījumu pārbaudi

un nodrošina tiešuma un mutiskuma principu ievērošanu šajā

procesā.

Tātad elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par

obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta

atgūšanu - vērtējot procesu kopumā - ir nodrošinātas procesuālās

garantijas, lai tas varētu līdz tiesisku pierādījumu ticamības

pakāpei pierādīt, ka, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis

normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.

Līdz ar to apstrīdētās likuma normas

trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu

līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts

atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos

aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Tādējādi

apstrīdētās likuma normas trešais teikums atbilst Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas

pirmā un otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam.

2. Atzīt Elektroenerģijas tirgus

likuma 31.2 panta trešās daļas trešo teikumu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

3. Atzīt Ministru kabineta 2020.

gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un

uzraudzību" 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunktu, ciktāl tas

attiecas uz šo noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktu, (redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina