10. pants

Pieaicinātā persona - biedrība

"Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija"

(turpmāk - Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija) - uzskata,

ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes

1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam.

Līdz brīdim, kad stājās spēkā pieteikumā norādītās normas,

biogāzes stacijas esot saņēmušas valsts atbalstu par

elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, nevis

par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā. Tomēr pieteikumā

norādītās normas kardināli mainot uzņēmējdarbības nosacījumus.

Latvija atbalstu elektroenerģijas ražotājiem sākotnēji esot

veidojusi divos virzienos: elektroenerģijas ražošanai

koģenerācijā atbilstoši Energoefektivitātes direktīvai un tās

priekštecēm un elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem

energoresursiem atbilstoši Atjaunojamo energoresursu direktīvai.

Abi šie elektroenerģijas ražošanas virzieni jau sākotnēji esot

nodalīti arī Elektroenerģijas tirgus likuma 28. un

29. pantā.

Tieši saistībā ar enerģijas iegūšanu no biomasas vai biogāzes

valsts mērķi abiem atbalsta virzieniem esot bijuši atšķirīgi,

proti: efektīvā siltumenerģijas ražošanā pielietot biomasas vai

biogāzes koģenerāciju, kuras rezultātā tiek iegūta gan

siltumenerģija, gan arī elektroenerģija, vai arī iegūt tieši

elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, lai ar to

nodrošinātu noteiktu Latvijas elektroenerģijas patēriņa daļu.

Lauksaimnieki un citi biogāzes ražotāji, kuru rīcībā bija

lopkopības atlikumprodukti, dažādi organiskie atkritumi un zaļā

biomasa, esot izvēlējušies tirgot elektroenerģiju

Elektroenerģijas tirgus likuma 29. pantā noteiktajā kārtībā

un tālab biogāzes stacijas cēluši iespējami tuvu izejvielu

izcelsmes vietām: lopu kūtīm, pārtikas rūpniecības uzņēmumiem,

sadzīves atkritumu poligoniem.

Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija piekrītot tam, ka

elektroenerģijas ražošanas procesā iegūtā siltumenerģija ir

jāizmanto lietderīgi, taču nepiekrītot tam, ka uz jau strādājošām

stacijām pilnā mērā būtu attiecināmas Energoefektivitātes

direktīvā noteiktās augstas efektivitātes koģenerācijas

prasības.

Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija pievienojas

Pieteikuma iesniedzēju argumentiem par to, ka Energoefektivitātes

direktīvas prasības var attiecināt uz jaunām vai būtiski

atjauninātām stacijām, kas nav maza apjoma stacijas.

Kurināmā sadedzināšanas iekārtas efektivitāti nedrīkstot

attiecināt uz veselu biotehnoloģisko iekārtu kompleksu vai

rūpnīcu: koģenerācijas iekārtai esot savs tehnoloģiskais

pašpatēriņš, bet atkritumu pārstrādes rūpnīcai - savas

tehnoloģiskās vajadzības (procesa temperatūras nodrošināšana,

izejvielu sanitārā termiskā priekšapstrāde).

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 262 59.1 un

109. punktu 2020. gadā esot bijušas spēkā prasības par

siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Tomēr šīs prasības

bijušas piemērojamas gada ietvaros un tā aprēķinā neesot

ieskaitīts siltumenerģijas pašpatēriņš līdz 30 % no

saražotā.

Biogāzes iegūšanai nepieciešamā fermentācijas temperatūra esot

+37oC līdz +40oC. Vidējais siltumenerģijas

patēriņš ziemas mēnešos varot sasniegt pat 50 % un

60 %, bet vasaras mēnešos - 10 % līdz 20 %.

Tādējādi mēneša periods siltumenerģijas lietderīgas izmantošanas

nodrošināšanai esot pretrunā ne tikai ar Energoefektivitātes

direktīvu, bet arī dabas zinātņu likumiem.

Tiesas sēdē Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas

pārstāvis papildus norādīja uz atšķirībām vienotā tehnoloģiskā

cikla principa piemērošanā biogāzes elektrostacijām un dabasgāzes

koģenerācijas stacijām. Proti, abu veidu stacijas pēc būtības

esot līdzīgas, atšķiroties tikai kurināmā sagatavošanas un

piegādes veids. Tomēr biogāzes elektrostacijām ražošanas ciklā

tiekot ieskaitīta arī biogāzes sagatavošana, bet dabasgāzes

stacijām ražošanas cikls beidzoties pie dabasgāzes pievada.