11. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" (turpmāk

- Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija) -

uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes

1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam.

Likumdevējs jau laikā, kad Pieteikuma iesniedzējas veica

attiecīgās investīcijas, esot nepārprotami formulējis mērķi

sekmēt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Uz to norādot

Noteikumu Nr. 262 5. pielikumā ietvertie vērtēšanas

kritēriji tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā iegūšanai, kā

arī Direktīvas 2001/77/EK 6. panta 1. punkts. Līdz ar

to prasība izmantot siltumenerģiju lietderīgi neesot negaidīta.

Direktīvas 2001/77/EK 16. apsvērumā un Direktīvas 2009/28/EK

3. panta pirmajā daļā esot paredzēts, ka valsts atbalsta

shēma var tikt grozīta un ka valstij normatīvo aktu pieņemšanā

jāņem vērā arī energoefektivitātes apsvērumi.

Biogāzes un biomasas koģenerācijas stacijās saražotā

siltumenerģija veidojot aptuveni 50 % no visas kurināmā

ķīmiskās enerģijas. Neesot tādu būtisku ierobežojumu, kas liegtu

papildus saražoto siltumenerģiju izmantot lietderīgi, lai

nerastos nozīmīgi kurināmās enerģijas zudumi un ražošanas

iekārtas tiktu izmantotas iespējami efektīvi. Jau izstrādājot

Noteikumus Nr. 262, likumdevējam vajadzējis ņemt vērā

Enerģētikas likuma 3. pantā formulēto mērķi veicināt

enerģijas efektīvu izmantošanu un līdzsvarotu patēriņu. Tādējādi

prasība nodrošināt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu

atbilstot normatīvo aktu prasībām un kalpojot sabiedrības

interesēm.

Ar pieteikumā norādītajām normām esot labota likumdevēja kļūda

- iepriekš pieļautā atšķirīgā attieksme pret elektroenerģijas

ražotājiem, kuru dalību obligātajā iepirkumā pamatoja Ministru

kabineta 2009. gada 10. marta noteikumi Nr. 221

"Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu,

ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk - Noteikumi

Nr. 221). Proti, šiem ražotājiem, kuri citstarp izmanto

biomasu vai biogāzi, jau sākotnēji esot izvirzītas stingrākas

energoefektivitātes prasības arī saistībā ar siltumenerģijas

lietderīgu izmantošanu. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot bijis

nekāda tehnoloģiska vai ekonomiska pamata, jo siltumenerģijas

izdalīšanās elektroenerģijas ražošanas procesā, kas saistīts ar

kurināmā sadedzināšanu, esot tehnoloģiski neatdalāma no kopējā

elektroenerģijas ražošanas cikla. Savukārt to tehnoloģisko

uzlabojumu izmaksas, kuri veicami, lai nodrošinātu

siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu, esot zemas.

Biogāzes koģenerācijas stacijas esot ekonomiski un

tehnoloģiski pamatoti izvietot tuvāk biogāzes ražošanas

izejvielām, un staciju pielāgošana jaunajām prasībām varētu

prasīt ievērojamus ieguldījumus. Savukārt biomasas koģenerācijas

staciju gadījumā situācija esot atšķirīga, jo koksnes kurināmais

esot brīvi pieejams funkcionējoša koksnes produktu tirgus

ietvaros. Virkne ražotāju, kuri izmanto biogāzi un kuru tiesības

piedalīties obligātajā iepirkumā vēsturiski bijušas saistītas ar

Noteikumu Nr. 221 prasību izpildi, jau izmantojot

siltumenerģiju lietderīgi. Tādēļ prasība izmantot siltumenerģiju

lietderīgi neesot pretrunā arī ar biomasas un biogāzes

koģenerācijas staciju tehniskajām un ģeogrāfiskā izvietojuma

īpatnībām.

Pieteikumā norādītajās normās noteiktie faktiskie kopējie

elektrostacijas lietderības rādītāji esot nesamērīgi augsti un

neesot tehnoloģiski pamatoti attiecībā uz biogāzes koģenerācijas

stacijām, kurās liels siltumenerģijas patēriņš jānovirza biogāzes

ražošanai. Prasības esot izpildāmas tikai ideālos tehniskos un

klimatiskos apstākļos, kas neesot atkarīgi no ražotājiem un esot

mainīgi mēneša griezumā. Pieteikumā norādīto normu izstrādē

neesot ņemts vērā labums, ko sabiedrība iegūst no biogāzes

ražošanas, nepieļaujot siltumnīcefekta gāzu izplatīšanos.

Biomasas koģenerācijas stacijas varētu izpildīt minētās prasības,

jo tajās esot daudz mazāks siltumenerģijas pašpatēriņš.

Noteikumu Nr. 560 3. pielikumā ietvertie koeficienta

α rādītāji neesot tehnoloģiski pamatoti un nostādot dažādus

ražotājus nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no izmantoto iekārtu

tehniskajām īpatnībām un to faktiskajiem efektivitātes

rādītājiem. Neesot tādu būtisku vai citu administratīvu šķēršļu,

kas liegtu noskaidrot ticamu un pamatotu faktisko koeficienta α

vērtību katrā konkrētajā koģenerācijas stacijā.

Ievērojot laiku, kas nepieciešams pamatota un atbildīga

investīciju lēmuma pieņemšanai, kā arī būvniecības tiesiskajam

procesam un būvdarbu veikšanai nepieciešamo laiku, varot secināt,

ka likumdevējs nav noteicis samērīgu un saudzējošu pārejas

periodu pieteikumā norādītajās normās ietverto prasību

ieviešanai.

Tiesas sēdē Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku

asociācijas pārstāvis papildus norādīja uz biogāzes

elektrostaciju nozīmi metāna emisiju samazināšanā Latvijā. Pēc

pārstāvja domām, tādas prasības, kuru izpilde ir atkarīga no

ārējiem apstākļiem, ko ražotāji nevar ietekmēt, nedrīkstētu

ietvert tiesību normās.